local-stats-pixel

1959... Djatlova grupa14

 163  1

DJATLOVA GRUPAS INCIDENTS.

Notikums, kurš risinājās tālajā 1959 gada janvārī – februārī, vēl joprojām rosina interesi simtiem cilvēku ne tikai Krievijā, bet arī visā pasaulē. Patiesi, noikums ir tik mīklains un neizprotams, ka tā atrisinājums – atbilde uz jautājumu, kas ar viņiem notika, nav atklāts! Tiek izvirzītas un pētītas visdažādākās versijas. Sākot no utopiski fantastiskām, līdz pat ļoti praktiskām, pat ikdienišķi sadzīviskām teorijām. Sākot no citplanētiešu uzbrukumiem, līdz savstarpējiem kautiņiem, nespējot sadalīt savā starpā grupā esošās meitenes! Esmu lasījis pat versiju, ka vienu no meitenēm vairāki grupas dalībnieki it kā ir izvarojuši, tamdēļ vēlāk šī pati meitene, atriebjoties, nogalinājusi savus pāridarītājus. Tas savukārt rosinājis tālāku konfliktu attīstību, kuru rezultātā visa grupa gājusi bojā. Protams, katrai versijai, kā to uzsver arī Djatlova Fonda vadītājs Kuncevčs, ir tiesības būt publiskotai un apspriestai. Gan jāpiemin, līdz brīdim, kamēr netiek atklāts patiesais šī notikuma iemesls!.

Lai sāktu apskatīt pašu tūristu grupas bojāejas apstākļu kopumu, mazliet jāiepazīstas ar tā laika dzīves specifiku Padomju Savienībā.

Tātad, 1959 gads. Pagājuši tikai nieka 14 gadu pēc Otrā pasaules kara beigām! Ir izaugusi jauna studentu paaudze, kurai īstās kara šausmas vairs nav jāpiedzīvo! Valsts tik tikko ir atguvusies no kara postījumiem un sākusi atjaunot rūpniecību, ražošanu un sabiedrības normālo dzīvi. Paldies Dievam, aizsaulē aizgājis arī Josifs Staļins, un reize ar viņu agresīvais politiskais terors. Pie varas ir odiozais Ņikita Hruščovs, ar kura valdīšanu valstī saistās tā saucamais “ politiskā atkušņa” laiks. Cilvēki var droši strādāt un darboties sabiedriskajās jomās, nebaidoties, ka par kādu nepareizi vai nevietā izteiktu vārdu, var nokļūt cietumā.

Reizē ar dzīves atjaunošanos, sākas arī karā gūto atziņu tālāka izpēte un apgūšana. Armija, kā vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc kara gados gāja bojā tik daudz kareivju, atzina to vājo sagatavotību dzīvei ekstremālos apstākļos kaujas laukā un ārpus tā. Proti, kareivjiem bija vājas zināšanas par to, kā izdzīvot stiprā svelmē, ilgstoša lietus un plūdu apstākļos, aukstumā un sniegā, kalnos, mežos utt. Īsāk sakot, kareivju prasme ilgstoši izdzīvot brīvā dabā zem klajas debess, bija ļoti vāja. Līdz ar to, armijas vadība saprata, ka nakamajiem kareivjiem un to komandieriem šīs prasmes ir jāapgūst jau pirms dienesta uzsākšanas. Tādēļ ar armijas atbalstu skolās, augstskolās un lielos uzņēmumos tika dibinātas tūrisma sekcijas. To uzdevums bija organizēt dažādu grūtības pakāpju pārgājienus, lai veicinātu praktisku iemaņu iegūšanu brīvā dabā nākamajiem kareivjiem un virsniekiem. Arī Urālu Politehniskā Insitutūtā šāda tūrsma sekcija darbojās. Astoņi no deviņiem Djatlova grupas dalībniekiem bija šī institūta studenti vai absolventi! Pie kam, kā liecina vairāki tā laika notikumu aculiecinieki, grupa bija viena no labākajām tieši ziemas pārgājienu veikšanā.

Pārgājiens ar slēpēm pa Sverdlovskas apgabala ziemeļu rajonu ziemas laikā pats par sevi ir uzskatāms par visai ekstrēmu pasākumu. Pat mūsdienās, kad tūristiem ir pieejams moderns aprīkojums un piemērots apģerbs, šāds pārgājiens tiek saistīts ar paaugstinātu risku! Tajā tālajā 1959 gadā, šāds pasākums bija vairāk nekā bīstams! 300 km garais maršruts tika plānots pa tūristu ziemā vēl neiepazītām vietām. Vairums no paredzētajām 18 dienām ceļā, bija paredzēts pavadīt teltī. Jāpiebilst, ka lielākā maršruta daļa šķērsoja mazapdzīvotus vai neapdzīvotus rajonus mežos un Urālu kalnu apgabalos. Maršuts tika dēvets par 3 kategorijas grūtības maršutu. Tajos laikos 3 kategorija bija augstākās grūtības pakāpes maršruts.

Kā atzīst grupas laikabiedri, aculiecinieki un tā laika UPI tūristi, Djatlova grupa bija gatava šādam pārgājienam. Nevienam nebija ne mazako šaubu, ka studenti šo pārgājienu veiks sekmīgi. Pat Sverdlovskas apgabala tūrisma un sporta komiteja atzina Djatlova grupu par pietiekami sagatavotu, lai dotu šim pārgājienam oficiālu atļauju. 1959 gada 23 janvārī, proti, pārgājiena sākšanas dienā, Djatlovs komitejā saņēma maršruta lapu nr 5, kas apliecināja, ka viņa pārgājiens ir oficiāli apstiprināts!

Ir pietiekami daudz informācijas par laika posmu, pirms pārgājiena. Djatlovs grupu veidoja pats, katru tās dalībnieku personīgi uzaicinot piedalīties. UPI Djatlovs bija tāds, kā tūrisma brends. Katrs, kurš interesējās par tūrismu un gāja pārgājienos, uzskatītu par lielu godu piedalīties šāda veida pasākumā. Tomēr, Djatlovs izvelējās tikai tādus tūristus, kurus personīgi pazina un bija pārliecinājies jau iepriekš, ka viņu spējas atbilst maršruta grūtības pakāpei. Šeit gan jāmin, ka sākotnēji grupā bija pieteikti divpadsmit tūristu. Galu galā 23 janvāri vilcienā iekāpa desmit cilvēku grupa. Divi no iepriekš pieteiktajiem jau laicīgi atteicās, minot par iemeslu ar studijām saistītus apstākļus. Viens it kā nepaspēja uz vilcienu. Nezinu, neesmu īsti nekur atradis šī tūrista kavēšanās iemeslu. Droši vien, ka kaut kur jau tas ir minēts. Mans uzskats šajā konkrētajā izpētes posmā ir tāds, ka neredzu vajadzību tērēt laiku un šo informāciju speciāli meklēt. Te lieti pieminēt, ka bez deviņiem raksta sākumā minētajiem cilvēkiem, kopā ar grupu ceļojumā devās arī desmitais grupas dalībnieks Jurijs Judins. Šis students vienīgais no grupas paglābsies, jo, pašā ceļojuma sākumā viņš slimības dēļ atgriezīsies Sverdlovskā. Tādēļ arī Djatlova grupa maršrutā devās deviņu tūristu grupā.

Interesanta un leģendārām versijām apvīta ir vecākā grupas dalībnieka,Otrā Pasaules kara veterāna un Kaurovkas tūristu bāzes instruktora Semjona Zolotarjova personība. Šis vīrs grupai pievienojās pēdējā brīdī ar paša Djatlova palīdzību un svētību! Situācijas oficiālā versija ir tāda, ka šis Zolotorjovs no sākuma gatavojās pārgājienam kopā ar citu tūristu grupu tās vadītāja Slobcova vadībā. Ši grupa pārgājienā devās paralēli Djatlova grupai, tikai maršruts tai bija jau pa Urālu kalnu polārajiem rajoniem. Iemesls, kāpēc šis vīrs pēdējā brīdī pārgāja uz Djatlova grupu, bija fakts, ka Slobcova grupas maršruts bija par desmit dienām garāks un Zolotorjovam it kā vēl bija jāpaspej pirms tūrisma sezonas sākšanās apciemot māti savā dzimtajā vietā un vēl līdz galam neizzināti iemesli. Tā kā abām grupām grūtības pakāpe bija vienāda, viņam derēja Djatlova grupa, ar kuru tas plānoja atgriezties Sverdlovskā vismaz par nedēļu ātrāk. Uz jautājumu, kāpēc viņš vispār devās pārgājienā, ir pavisam vienkārša atbilde. Zolotarjovs, kā tūrisma instruktors, varēja cerēt uz augstāku amatu, kā turisma bāzes vadītājs, tikai tad, ja viņa kontā būs 3 grūtības pakāpes pārgājiens ar slēpēm ziemas apstākļos. Tas nozīmētu, ka viņs varētu iegūt tūrisma sporta meistara pākāpi un līdz ar to, lielāku algu, labāku amatu utt. Vienkārši sakot, viņam bija jāizpilda sporta meistara pakāpes pārgājiens, lai turpinātu attīstīt savu ar tūrismu saistīto karjeru. Tāda, godīgi jāsaka, ir šī fakta aptuvenā oficiālā versija. Par Semjona Zolotarjova personu un iemesliem grupas bojāejai ir tik daudz dažādu versiju, ka to izklāstam sajā brīdī vienkārši vietas. Kad apskatīšu tēmu “ versijas ”, tad arī sīkāk pievērsīšos visam interesantajam par šo cilvēku!

Tātad, 1959 gada 23janvārī grupa, kopā ar Slobcova grupu, sēžas vilcienā Nr 43 no Sverdlovskas uz vienu no apgabala pilsētām ar nosaukumu Serov. 24 janvāra rītā viņi ierodas Serovā un tai pat vakarā sēžas vilcienā uz nakamo maršruta punktu Ivdeļ. 25 janvāra rītā viņi ir šajā pilsētā, no kuras ar vietējā maršruta autobusu nokļūst pilsētiņā, kuru sauc par Vižaj. Jāpiezīmē, ka visu iepriekš aprakstīto maršrutu grupa ir kopā ar Slobcova grupu. Vižajā abu grupu ceļi šķiras. Otra grupa dodas savā noteiktajā maršrutā, bet Djatlovieši ar parastu kravas mašīnu, tās kravas kastē brauc uz 41 mežistrādes iecirkni. Latviski šos īpatnējos nosaukumus ir visai grūti iztulkot, jo tiem raksturīgs tā laika PSRS ziemeļu rajonos izmantotais specifiskais nosaukumu stils. Tas veidojies no tā saucamā Ivdeļlaga, kas savukārt apzīmē veselu ieslodzījuma un nometinājuma vietu kompleksu, kurš te atradās Staļina represiju laikā. 1959 gadā šis ieslodzījuma vietu komplekss jau bija likvidēts, ieslodzītie amnestēti, devušies mājās, vai arī palikuši strādāt mežos kā līgumstrādnieki. Darbojas vairs tikai atsevišķas ieslodzīto darba nometnes, taču tās vairs nav politiski represēto nometinājuma vietas, bet kriminālnoziedznieku ieslodzījuma un darba nometnes. Padomju laikā ieslodzīto darbs tika plaši izmantots, kā lētais darba spēks. It sevišķi skarbajos ziemeļu apgabalos, kur līguma strādniekus savervēt bija visai sarežģīti!

Turpinām apskatīt Djatlova grupas maršutu. Tātad 26 janvārī viņi kravas automasīnā dodas no Vižaj pilsētas uz jau pieminēto 41 mežizstādes iecirkni. Šeit viņi pavada nakti, lai nakamajā dienā turpinātu ceļu uz pēdējo it kā apdzīvoto vietu, Vtoroj Severnij. Latviski tas skanētu kā Otrais Ziemeļu ciemats. Lai nokļūtu līdz šim ciemam, grupai izdodas sarunāt zirga pajūgu, kurā sakraut mugursomas. Līdz ar to, šo 24 kilometrus garo posmu grupa jau veic slēpojot, tomēr vēl bez mugursomām plecos. 27 janvārī, vēlu vakarā grupa nokļūst Otrajā Ziemeļu ciematā. Šis ciems jau ir pamests, taču tajā, kā grupa tika informēta 41 iecirknī, viena māja vēl ir apdzīvojama. Tajā tūristi un pajūga kučieris pavada nakti no 27 uz 28 janvāri.

28 janvārī noskaidrojas, ka Jurijs Judins, veselības problēmu dēļ, tomēr nevarēs turpināt pārgājienu. Versijas par viņa veselības likstām ir visai pretrunīgas un daudzos pētniekos izraisa pamatotas šaubas. Runa ir par to, ka Judinam ir vai nu problēmas ar muguru, vai nu ar kājām vai vispār, sācies radikulīta saasinājums. Tiek minēts, ka šie simtomi viņam jau ir bijusi 41 iecirknī, kā sekas ilgajam braucienam atklātajā automasīnas kravas kastē mīnus astoņpadsmit grādu salā!. Kā viņš pats vēlāk atbild, jautāts par šo situāciju, viņš uz otro ziemeļu ciematu devies cerībā, ka varbūt simtomi mazināsies. Pie kam, šie 24 km bija veicami bez smagajām mugursomām plecos. Tomēr, kā izrādījās 28 janvāra rītā, veselības stāvoklis nav uzlabojies un, lai it kā neapdraudētu pārējās grupas plānotā maršruta veikšanu noteiktajā laikā, tika nolemts, ka Judins, kopā ar pajūgu atgriezīsies 41 iecirknī, no kura tālāk dosies atpakaļ uz Sverdlovsku.

Lai arī šajā brīdī atkāpe par Juriju Judinu varbūt vēl ir nevietā, tomēr vēlos atzīmēt, ka daudzi pētnieki pamatoti apšauba Judina veselības stāvokli, kā iemeslu grupas pamešanai. Gan tas fakts, ka viņš, ar tādiem slimību simtomiem, ir spējis uz slēpēm veikt 24 kilometrus garu ceļu, gan vēl papildus, 28 janvārī uzņemtās fotogrāfijās, kur šīs cilvēks nekādi neizskatās pēc slima un lielas sāpes ciešoša slimnieka! Vairāki pētnieki, kuri ir iepazinušies ar konkrēto slimību specifiku, kā viens apgalvo, ka ar tādiem simptomiem pie tādām iespējamām slimībām, cilvēks ne tikai 24 km bet pat pāris soļus nespētu paspert! Papildus varu teikt, ka Judins, jautāts par 28 janvāri un tā saucamo atvadu scēnu, runā ļoti nekonkrēti, bilstot, ka īsti neatminas tās dienas notikumus! Savāds šķiet fakts, ka viņš, cilvēks, kurš, kopā ar pajūga kučieri, ir pēdējais, kuri redzējuši Djatlova grupu dzīvus, pēc tam šo ļoti nozīmīgo dienu it kā neatceras! Kā jau sākumā minēju, šajā lietā ir tik daudz dīvainību un mīklainu notikumu, ka diezin vai man tos visus izdosies pieminēt un atzīmēt. Šajā gadījumā, proti, Judina atvadas no grupas, man gan šķiet, ka Judina aiziešana un tās apstākļi ir pietiekoši neskaidri, ka tos ir vērts pieminēt. Vēlāk, kad runāšu tieši par šo konkrēto dienu iespējami sīkāk, Judina aiziešanai pievērsīšu maksimālu uzmanību, izklāstot visus man zināmos faktus, pierādījumus, apliecinājumus, minējumus un dazādo pētnieku viedokļus.

Tātad, 28 janvāris ir pēdējā diena, kad par Djatlova grupas gaitām mēs varam uzzināt no aculieciniekiem. Judina mugursomā esošās kopējās grupas mantas tiek sadalītas starp palikušo tūristu mugursomām. Grupa dodas reālajā slēpošanas maršrutā, kur tuvākajā laikā vairs nav paredzama kādu apdzīvotu vietu apmeklēšana. Viņu ceļš ved pa Ziemeļurālu apgabalu, kurš ir praktiski neapdzīvots. It sevišķi ziemā, kad tur valda ļoti liels sals, spēcīgi vēji un dziļš sniegs!

Turpmākos notikumus iespējams uzzināt tikai no grupas dalībnieku dienasgrāmatām, kā arī no kopējās dienasgrāmatas, tūristu uzņemtajām fotogrāfijām un vēl mazliet no tāda dīvaina, līdz galam autentiski nepierādīta it kā humora sienasavīzes ar nosaukumu “ Večernij Atarten” ( vakara Atartens ), kura tapšanas datums it kā ir 1 februāris. Jāmin, ka šī dīvainā, īsti neizprotamā sienasavīze lietas materiālos ir pieejama tikai mašīnraksta formā! Neviens no šodienas pētniekiem orģinālu nav redzējis! Pastāv vairākas versijas par šī it kā izdevuma eksistenci. Minēšu, ka ir daļa pētnieku, kuri uzskata, ka šo avīzi ir izdomājuši lietas izmeklētāji, lai maksimāli piemērotu 1 februāri, kā dienu, kurā tūristi ir atstājuši pēdējo liecību par savām gaitām! Neviens, pat tie aculiecinieki, kuriem it kā bija šī sienasavīzi jāredz, savās liecībās par to nav snieguši jebkādas atbildes vai minējumus. Arī šodien, jautāti par to, viņi nespēj atminēties ne tās izskatu ne apstākļus, kā tā tika atrasta! Atkal jau kārtējā mistiskā lieta. Kad apskatīšu 1 februāra iespējamo notikumu scenārijus, veltīšu vairāk uzmanības šim faktam!

Kas notiek tālāk? Tālāk, manā skatījumā, notikt varēja jebkas! Vēlos uzreiz atzīmēt tādu faktu, ka es, personīgi, tām rakstiskajām liecībām, kuras patreiz ir pieejamas dienasgrāmatu formā, pilnībā uzticēties nevaru un arī pārējiem neiesaku! Protams, dienasgrāmatas ir svarīgas. Tās, praktiski, ir vienīgais informācijas avots, ko var uzskatīt par tiešu, un tāpēc neapgāžamu! Diemžēl, tas, kas notika ar tūristu grupu, ir tik sarežģīts, neviennozīmīgs un, brīžam pat pilnīgi nesaprotams, ka esmu guvis atziņu – te neviens fakts nav uztverams kā pilnīgi pierādāms un neapstrīdams. Vienīgais, ko es vēl līdz šīm neēsmu apstrīdējis ne savās domās, ne arī atziņās ir atbilde uz jautājumu – kas notika ar Djatlova grupas tūristiem? Atbilde ir vienkārša un skaidra! Visi deviņi cilvēki ir miruši! Tā ir vienīgā pierādītā atbilde uz vienīgo jautājumu, uz kuru var sniegt nepārprotamu atbildi! Viss pārējais, es atvainojos, ir attiecināms tikai uz sadaļu ar nosaukumu “ pieņēmumi”.

Skaidrības labad, lai gūtu priekšstatu par grupas turpmākajām gaitām, apskatīsim viņu maršrutu, kas rekonstruēts, balstoties uz dienasgrāmatām, atrastajām slēpju pēdām, nometnes vietām utt.

28 janvāris. Grupa slēpo pa Lozvas upes ledu un vakarā izveido nometni upes krastā.

29 janvāris. Grupa turpina ceļu pa Lozvas upi, pēc tam, šķērsojot mežu pāriet uz nākamo upi Auspija. Tur izveido nakts nometni.

30 janvāris. Grupa turpina ceļu pa Auspijas upi un tās krastu, atkarība no tā, vai konkrētajā upes posmā uz ledus ir ūdens vai nav. Vakarā izveido nometni upes krastā.

31 janvāris. Tūristi veic īsu pārgājienu pār pāreju, kuru mūsdienās dēvē par Djatlova pāreju, un nokļūst Lozvas upes augštecē. Pēc tam viņi pagriežas atpakaļ un izveido nakts nometni tās pašas Auspijas upes piekrastē.

1 februāris. Grupa izveido pagaidu slēpni ( tā saucamo “lobaz&rdquo😉 , kurā novieto visas liekās mantas, pārtikas rezerves un ekipējumu. Pēc tam, vēlā pēcpusdienā dodas augšup pa Holakčahr kalna ziemeļu nogāzi, kur apmēram 2 km attālumā no pēdējās nometnes vietas un apmēram 300 metru no virsotnes Nr 1078 (šodien saukts pa Miroņu kalnu), uzceļ telti nogāzē, ar slīpumu 20 – 30 grādi ( kā nu kurs informācijas avots ziņo ).

2 februāris. Naktī no 1 uz 2 februāri, nenoskaidrotos apstāķļos, visi deviņi grupas dalībnieki iet bojā.

Šis īsais grupas ceļa apraksts balstās uz krimināllietas dokumentiem un dalībnieku dienasgrāmatām, kā arī atrastajiem fotomateriāliem. Cik var noprast, tad lielākā daļa nakts nometņu vietas vēlāk meklēšanas grupas dažādos laika posmos ir atradušas. Līdz ar to, varam secināt, ka pats maršruts, iespējams, sakrīt ar to, ko tūristi ir rakstījuši savās piezīmēs. Līdz 1 februāra nakts nometnei viss it kā sakrīt. Turpmākais gan sāk izraisīt virkni jautājumu, uz kuriem atbilžu nav līdz šai dienai!

Lai iepazītos ar grupas darbību no 1 februāra, ieskicēšu tos jautajumus, uz kuriem dažādos laika posmos atvbildes ir meklējuši gan oficiālie lietas izmeklētāji, gan meklēšanas grupas, gan mūsdienās – neskaitāmi šīs mistērijas pētnieki.

jautājums – kas lika tūristiem steigā pamest telti un pusapģērbtiem, praktiski bez apaviem, nakts melnumā, spēcīgā vējā un salā, doties lejup pa nogāzi?

Jautājums – kādi apstākļi lika tūristiem pieņemt lēmumu savu telti uzcelt šī kalna nogāzē?

Jautājums – vai telts vispār tur bija uzcelta, vai arī tas ir kadas personu grupas inscinejums?

Jautājums – iespējams, ka viņu telts tomēr bija uzcelta citur?

Jautājums – kādi apstākļi neļāva tūristiem pirms telts pamešanas saģerbties, atbilstoši laika apstākļiem! Pie kam, apzinoties, ka tā bija pieredzējušu tūristu grupa! Vismaz tā mums cenšas iegalvot šo cilvēku laikabiedri!

Jautājums – tūristu nāves apstākļi! Kas ietekmēja viņu bojāeju, kāds apstākļu kopums bija nepieciešams, lai pieredzējuši tūristi nosaltu pie ugusnkura, ceļā no ugunskura vietas uz pamesto telti, vai arī netālajā strautā.

Jautājums -četru tūristu grupa, kuru maijā atrada strautā, bija guvusi neizprotami smagas traumas! Kā viņi tās varēja iegūt? Jāpiezīmē, ka pirmie pieci atrastie, nepievēršot uzmanību dažiem sikumiem, ir uzskatāmi par nosalušiem. Savukārt tie četri strautā, nu vismaz trīs no viņiem, gāja bojā tieši iegūto smago traumu rezultātā! Kā tā?

Jautajums – vai Djatlova grupa traģēdijas brīdī notikumu vietā atradās viena?

Jautājums – kad patiesībā grupa gāja bojā? Vai 1 februāra vakarā tūristu izdotā humora sienasavīze “ Vakara Atartens”, kura oriģinālu neviens nav redzējis, ir uzskatāma par pietiekošu pierādījumu, ka viss notika tieši tai naktī?

Ticiet man, es jautājumus rakstīju, pat īsti iepriekš neapdomādams tos. Kā saka, kas uz mēles, tas uz displeja. Ja es tagad sāktu tieši koncentrēties uz zināmajiem faktiem un to analīzi, tad, ar pilnīgu pārliecību, varu apgalvot, ka jautājumu būtu vismaz vairāki desmiti. Un visi bez atbildēm! Kā jau minēju iepriekš, tikai viens jautājums ir atbildēts! Kas ar viņiem noticis – viņi visi ir gājuši biojā. Pārējais, diemžēl, ir biezā miglā tīts!

Izmantotie avoti:
https://dyatlovpass.com
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 14

0/2000

Šitā laba tēma. Nesen taisni tvnetā par šo lasīju, nezināju. Tiešām intersanti. Un šajā rakstā pavisam no cita skatu punkta. Liels paldies!

Uzraksti par operāciju "Highjump".

 5  0 atbildēt

Arī laiku atpakaļ palasīju par šiem "mīklainajiem"notikumiem...

Vemt gribās, cik visādu KRETĪNU, spēj piecerēt absurdas versijas lai ar "literatūras", interneta un citu komercializētu resursu palīdzību, taisītu popularitāti un naudu uz citu cilvēku nāves rēķina...

Interneta komercijas devīze: "Jo stulbāk, jo labāk pārdodas"... Izskatās, ka tajā segmentā, kas ir paredzēts "normāliem" patērētājiem ir liela konkurence visās jomās- grūti kaut ko piedāvāt... Visas nišas ir aizņemtas- sūri jāstrādā, jākonkurē...

Un slīpēti nelieši ir atraduši "nišu IDIOTIEM", kurā ar interneta starpniecību visus planētas IMBICĪĻUS var pulcēt daudzmiljonu baros un piedāvāt jebkādas muļķības- visam atradīsies noiets...

Mana versija par "Djatlova grupu":

1) Veselais saprāts liek atmest visu acīmredzamo idiotismu par citplanētiešiem, jetijiem un citu mistiku...

2) Mērķtiecīgs noziegums- no vietējo aborigēnu puses, izbēgušiem nacionālistiem no GULAGa, savas grupas locekļiem un tml- vienkārši izslēdzams... Patrādāt tāda mēroga noziegumu tādos apstākļos un neatstāt pēdas- tad jau drīzāk "NLO un zaļie cilvēciņi" ir racionālāki...

3) Dzīvnieku uzbrukumi- kommon... Nejau 9 cilvēku grupu nobiedēs un padarīs neracionālu lācis vai jenots...

4) Dabas untumi un laika apstākļu kataklizmas versija- ar sniega vētrām, visādiem "slīpo nogāžu konvekcijas plūsmām"... Īsti neiztur kritiku- NEVIENS nemuks prom no telts neapģērbies, lai kāda vētra nesāktos... Ir piemēri, kur cilvēki iet bojā pieņemtot lēmumu paliktu teltī- jo tas ir "fuking" racionālākais lēmums tādās situācijās...

Manuprāt paliek tikai viena reāla versija- nolieciet sevi naktī, sniega vētrā, -30 līdz 40 grādu aukstumā un paprasiet- kas Jums liktu pamest TELTI un APMETNI pusapģerbtiem sniega vētras vidū?!?

https://media.tenor.com/images/deb138beea3987b7dd0d441ec1fc3206/tenor.gif

 3  0 atbildēt

👍

 1  0 atbildēt