Kam vajadzīgi holokausta pārspīlējumi? Uz šo jautājumu izsmeļošu atbildi sniedz nevis fanātisks antisemīts, pat ne revizionists, bet ebrejs, genocīdā cietušo pēctecis, Ņūjorkas universitātes profesors Normans Finkelšteins savā brošūrā “Holokausts kā izdevīgs darījums”: “Kā iespējams būt bagātam un ietekmīgam – un izvairīties no skaudības un naida? Kā aptīrīt savu tuvāko, lai viņš turklāt tev justu līdzi? Kā valdīt – un izraisīt žēlumu un līdzjūtību? Šie uzdevumi ir vēl sarežģītāki nekā apļa kvadrāta aprēķināšana. Apļa kvadrātu atrisināja Amerikas ebreji. Šīs bagātās, ietekmīgās un varenās kopienas augšslānis izspiež naudu no šveiciešiem, vāciešiem un amerikāņiem, valda Ameriku un pasauli, veicina noziegumus pret cilvēcību Izraēlā, nosaka dolāra kursu, un tajā pašā laikā uztur savu nelaimīgo un vajāto imidžu ar vienkārša, bet efektīva līdzekļa – holokausta propogandas – palīdzību”. Finkelšteina ģimenes lielākā daļa gāja bojā Polijā, tomēr tēvam un mātei izdevās iziet Varšavas geto un piespiedu darba nometņu moku ceļu. Pēc kara viņi sasniedza ASV krastus, bet viņiem kā vienkāršiem holokausta upuriem atbirst tikai niecīgas drupačas no bagātīgā kompensāciju galda, pie kura mielojas ebreju elite. No miljardiem dolāru, ko maksā Vācija, vienīgi tik augsta ranga holokausta upuri kā ASV ārlietu ministrs Laurenss Igelbergers iegūst 300 tūkstošus gadā. Vīzentāla centra direktors saņem pusmiljonu gadā, bet Finkelšteina vecāki par savām ciešanām saņēmuši 3000 dolārus lielu vienreizējo pabalstu. Tikai 15% vācu kompensāciju nonāk pie nacistu teroru pārdzīvojušajiem, pārējais iestrēgst ebreju organizāciju kabatās.
Izspiešana Vācijā un Šveicē – raksta Finkelšteins – ir tikai holokausta industrijas prologs Austrumeiropas valstu aplaupīšanai. Par pirmo upuri kritusi Polija, kurai ebreju organizācijas pieprasa visus īpašumus daudzu miljardu dolāru vērtībā, kas kādreiz piederējuši ebrejiem. Jāpiebilst, ka līdzīgus, pagaidām neveiksmīgus mēģinājumus attiecībā uz kādreizējo ebreju draudžu īpašumiem ebreju organizācijas veikušas arī Latvijā. Laikam šo procesu visefektīvāk spētu veicināt latviešu tautas vainas oficiāla atzīšana vācu īpašo uzdevumu vienību veiktajās ebreju slepkavībās Latvijas teritorijā. Bez kompensācijām visu laiku lielāko traģēdiju piedzīvojušajai tautai nevarētu rasties un pastāvēt Izraēlas Valsts. N. Goldmans grāmatā “Ebreju paradokss” atklāti atzīst: “Bez vācu kompensācijām, kas izmaksātas Izraēlas Valsts pastāvēšanas pirmajos desmit gados, valsts nespētu izveidot pat pusi no pastāvošās infrastruktūras: viss dzelzceļu ritošais sastāvs, visi kuģi un elektrostacijas, kā arī rūpnīcu aprīkojuma lielākā daļa nāk no vāciešiem”. Grāfs grāmatā “Holokausts zem lupas” atzīmē, ka saskaņā ar oficiālo statistiku, līdz 1992. gadam Vācija Izraēlai un ebreju organizācijām samaksājusi 85,4 miljardus marku. Reālās izmaksas ir krietni augstākas, jo jāpieskaita arī vācu preču bezmaksas piegāde. Ar kompensācijām vismaz daļēji finansēti Izraēlas konflikti ar arābiem, kas, protams, nobāl plaši propogandēto holokausta šausmu priekšā. Izraēlas publicists Ari Šavits pēc 100 palestīniešu bēgļu nogalināšanas, ko veica Izraēlas karavīri Kānas ciemā Libānā 1996. gadā, ar rūgtu, bet patiesu ironiju avīzē “Gaarec” rakstīja: “Mēs varam nogalināt nesodīti, jo mūsu pusē ir holokausta muzejs”
