Visiem, kas nav redzējuši, iesaku noskatīties Edvīna Šņores filmu " Padomju stāsts". Filma ir par nacistu idealoģiju un veiktajiem noziegumiem pret cilvēci 2.p.k un vēlāk.
interesants raksts .. ;) vēl šādus vajadzētu
Reklāma
Komentāri 17
Ko Jūs piesienaties. ļoti labs raksts. A Ilustrētā zinātne un vēstur par tādu cenu lai iet dirst!!!
2
0
atbildēt
Kad es ieliku ilustrētas zinatnes rakstu, par Pļaviņu hes celtniecibu.,.. visi baigi di r s ā s , un lika dzest ara, jo nav atļauts parblicēt........
šeit- tas pats :) , pacik esmu škrobigs par savu gadijumu, - par rakstu
1
1
atbildēt
"11. Visiem, kas nav redzējuši, iesaku noskatīties Edvīna Šņores filmu " Padomju stāsts". Filma ir par nacistu idealoģiju un veiktajiem noziegumiem pret cilvēci 2.p.k un vēlāk."
vairāk jau par padomju un nacistu noziegumiem.
tas ir viens.
otrs - nevienu vairs neinteresē vecu pensīšu ķerstīšana. tagad aktuālāk ir visādi serbijas un āfrikas miesnieki. bai ze vej!
0
0
atbildēt
Galvenais jau, ka sodīti tiek tikai nacisti. Komunistu noziedzinieki vēl joprojām ir uz brīvām kājām un ieņem augstus amatus.
0
0
atbildēt
Viens no nesatricināmākajiem mūsdienu mītiem ir holokausts. To var izteikt nedaudzos vārdos, kas daudzus gadu desmitus mācīti skolās un atkārtoti masu saziņas līdzekļos: 2. Pasaules kara laikā vācu nacisti okupētajās teritorijās iznīcināja aptuveni 6 miljonus ebreju, turklāt lielākā daļa nogalināti speciāli ierīkotās gāzes kamerās nāves nometnēs. Katrs, kurš to uzdrīkstas apšaubīt, 'nacistu mednieka' Simona Vīzentāla vārdiem izsakoties, ir: "...vai nu bijušais nacists, vai neonacists. Turklāt viņš ir arī muļķis, jo lien tur, kur cerības gūt rezultātus var lolot tikai bērni vai vājprātīgie". Īsi, skaidri un pietiekami draudoši. Neonacista zīmogs nozīmē ne tikai izslēgšanu no nopietno pētnieku aprindām, bet dažviet arī kriminālatbildību. Situāciju holokausta izpētes jomā vistrāpīgāk raksturo pētnieks no Šveices Jirgens Grāfs: "Tagad "brīvajos" Rietumos var nesodīti apšaubīt Dieva eksistenci, bet gāzes kameru eksistenci – ne. Groteska ir jau pati atziņa, ka juristiem ir tiesības atrisināt strīdīgus vēstures jautājumus. Patiesība, ko jāaizstāv ar kriminālvajāšanu palīdzību, pēc pārbaudes, visticamāk, izrādīsies meli".
Grāfs grāmatā "Holokausts zem lupas" atzīmē, ka saskaņā ar oficiālo statistiku, līdz 1992. gadam Vācija Izraēlai un ebreju organizācijām samaksājusi 85,4 miljardus marku. Reālās izmaksas ir krietni augstākas, jo jāpieskaita arī vācu preču bezmaksas piegāde. Ar kompensācijām vismaz daļēji finansēti Izraēlas konflikti ar arābiem, kas, protams, nobāl plaši propogandēto holokausta šausmu priekšā. Izraēlas publicists Ari Šavits pēc 100 palestīniešu bēgļu nogalināšanas, ko veica Izraēlas karavīri Kānas ciemā Libānā 1996. gadā, ar rūgtu, bet patiesu ironiju avīzē "Gaarec" rakstīja: "Mēs varam nogalināt nesodīti, jo mūsu pusē ir holokausta muzejs"
Ir maldīgi uzskatīt, ka revizionisti ar saviem atklājumiem izraisa sensācijas un vairo savu popularitāti. Holokausta apjomu apšaubīšana vairākiem desmitiem pētnieku un viņu darbu publicētāju maksājusi gan karjeru, gan sabiedrisko prestižu, gan brīvību, veselību un pat dzīvību. Kopš 20. gadsimta 70–to gadu vidus revizionistus vajā kā neonacistus, nacionālā naida kurinātājus un mirušo piemiņas apgānītājus. Minēšu tikai spilgtākos piemērus. Tīss Kristofersens, bijušais Osvencimas kaučuka fabrikas strādnieks, Vācijas Federatīvajā republikā 1972. gadā izdeva atmiņu grāmatu "Meli par Osvencimu", kurā noliedza masu slepkavības Osvencimā un Birkenavā. Pēc cionistu izteiktajiem draudiem viņš bija spests bēgt uz Dāniju, kur vajāšanas turpinājās. Viņa māju nodedzināja neatklāti ļaundari. Vācu vēsturnieks Manfrēds Rēders tiesāts par to, ka uzrakstīja priekšvārdu Kristofersena grāmatai. Vēsturnieks Fransuā Diprā Francijā izplatīja Ričarda Hārvuda grāmatu "Vai patiešām gāja bojā seši miljoni?" 1978. gadā viņš gāja bojā, sprāgstot automašīnā ievietotai bumbai. Profesors Robērs Forisons zaudēja katedras vadītāja vietu Lionas universitātē par "gāzes kameru" pastāvēšanas apšaubīšanu. 1989. gada septembrī Višī pilsētas parkā viņu piekāva cionistiskie huligāni no grupas "Ebreju piemiņas dēli", salaužot žokli un dažas ribas. Pasniedzējs–revizionists Mišels Kenjē no studentiem–cionistiem saņēma sērskābes ampulu sejā. Jau minēto amerikāņu inženieri Leihters krimināli nevajāja, jo ASV likumus nevar piemērot vēsturisku notikumu noliedzēju sodīšanai, toties Antirasistiskās līgas noorganizētajā viņa uzņēmuma boikotā Leihters zaudēja ap 300 tūkstošus dolāru. Viņa domubiedrs Rūdolfs Vācijā par objektīvi veikto "gāzes kameru" ekspertīzi saņēma 18 mēnešus ilgu ieslodzījumu. Terors pret "Vēstures pārskatīšanas institūtu" Toransas pilsētā Kalifonijā ASV izpaudās kā institūta telpās 1984. gada jūlijā iemestas degbumbas. Vainīgos nenoskaidroja. Starp citu, šis institūts izsludinājis 50 000 dolāru lielu prēmiju jebkuram, kurš tiesā pierādīs kaut vai vienu slepkavību gāzes kamerā jebkurā no nacistu koncentrācijas nometnēm. Neviens drosminieks no holokausta pielūdzēju pulka pagaidām vēl nav pieteicies. Angļu vēsturnieks Deivids Irvings, trīsdesmitsējumu darba par 2. Pasaules karu autors, veicis pētījumus Vācijas, Austrijas, Francijas, Itālijas un PSRS arhīvos, kur nav atradis nekādas liecības par ebreju masveida iznīcināšanu. Viņu vajāja gan cionistiskie šovinisti, gan Francijas, Vācijas un Kanādas tiesas. Visbeidzot viņu kā viduslaiku ķeceri piespieda atteikties no saviem uzskatiem. Populārākais no Eiropas revizionistiem ir Šveices filologs Jirgens Grāfs, kura grāmatas ir revizionistu pētījumu un sasniegumu pārskati, kas uzrakstīti saprotamā, aizraujošā valodā. 1993. gadā pēc grāmatas "Holokausts zem lupas" izdošanas Grāfu atlaida no skolotāja darba, aizdedzināja viņa māju. 1998. gadā Bādenes apriņķa tiesa Grāfam par antiebrejisku grāmatu publicēšanu piesprieda 15 mēnešus cietuma un 8000 franku (5500 ASV dolāru) lielu naudassodu, turklāt gan viņam, gan izdevējam Fersteram bija jāatdod valstij 55 tūkstošus franku, kas iegūti par pārdotajām grāmatām. Vīlies Šveices pseidod*krātijā, Grāfs emigrēja uz "Eiropas totalitārāko valsti" – Baltkrieviju, kur varēja netraucēti turpināt darbu. 1990.–1994. gadā Francijā, Austrijā un Šveicē pieņemti likumi, saskaņā ar kuriem holokausta noliedzējus var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no 1 līdz 10 gadiem. Citās Eiropas valstīs pret revizionistiem vērš elastīgos likumu pantus par "mirušo piemiņas zaimošanu" vai "genocīda un noziegumu pret cilvēci noliegšanu".
0
0
atbildēt
