Bērnu darbs no 8 gadu vecuma, 16 stundu darbadiena un jebkādu atvaļinājumu vai brīvdienu trūkums, nemaz nerunājot par slimības lapām. Tāda bija realitāte 19. gadsimtā un nekur citur kā ASV un citās attīstītajās rietumu valstīs. Tā droši vien bija arī vēl senāk, bet rūpnieciskā revolūcija ļāva saražot daudz vairāk, taču dzīšanās pēc peļņas pārvērta strādnieku dzīvi par elli. Verdzība bija atcelta, taču daudzu rūpnīcās izmantotu bērnu-bāreņu dzīve pēc būtības neatšķīrās. Kāds droši vien gribētu pierakstīt 1. maija nopelnus komunistiem, taču tas ir otrādāk. Tieši no kustības par 8 stundu darbadienu radās sociālisms un anarhisms, un, pats galvenais, tas notika ASV 19. gs. 80-tajos gados. Tā laika sistēma bija par maksimālu peļņu rūpnīcu īpašniekiem, bet, kas notika ar strādniekiem, nevienu neinteresēja. Iebildīsiet, ka arī mūsdienās ir tas pats, ka visu nosaka kapitāls, bet der atcerēties par to kā bija senāk. Cilvēki mira 1. maija demonstrācijās policijas dēļ un tas bija pilnīgi pieņemami.