Ja ar šo es parādu to, ka esmu ievainojama, tad lai iet! Katru gadu Valentīndienā es daru vienu un to pašu neatkarīgi no mana attiecību statusa - skatos savus mīļākos seriālus, filmas vai lasu grāmatas, bet es esmu viena. Ja tev tas šķiet mazliet dīvains vai egoisma pilns veids kā pavadīt dienu, kas ir veltīta mīlestībai, tad es tev pilnībā piekrītu, jo tas ir reāls egoisma piemērs. Man tā patīk. Es izrādu visu gadu mīlestību tiem cilvēkiem, kuri ir to pelnījuši, bet ne 14. februārī. Šī diena ir domāta man. Es to saucu par «Tev arī vajag nedaudz savas mīlestības» dienu.
Pirms tu saķer matus vai savu pliko pauri, kas nu tev tur darās uz galvas, varu nomierināt - es nestāstīšu par to, cik ļoti man patīk sevi mīlēt, jo tā it nemaz nav, tāpēc arī tam tiek veltīta tikai 1 diena gadā, yolo.
Tas viss sākās, kad man bija 15 gadi. Manas pirmās nopietnās attiecības, ja vien es zinātu tad, kas vispār «nopietns» skaitās. Šis pamatskolas romāns aizsākās ziemas sākumā, tā kā izvilkt līdz Valentīndienai it kā jau nebūtu grūti, ne? Wrong! Februāra sākumā notika tas, par ko tu jau nojaut. Mana big love izgaisa mākoņos, jo izdomāja, ka viņam pagaidām tomēr negribas attiecības, bet hei, pēc nedēļas viņš jau bija kopā ar citu. Čau, Kārli, kā tev iet? Joprojām plecs krīt ārā no vietas, kad krīti no velosipēda?
Redz, tajā gadā man reāli bija pirmā sūdīgā Valentīndiena. Es biju noskaņojusies jau romantiskākajam vakaram savā mūžā, pff 15 gados, yeah right! Bet beigās es bjiu viena, ar pieraudātu spilvenu un ejdirstliecmanmieru attieksmi pret visu pasauli. Man riebās viss. Un paldies, Dievam, ka tad nebija Instagrama, jo es pat tagad, desmit gadus vēlāk, šajā dienā neveru vaļā soctīklus.
Es zinu, ka tu jau domā, ka es esmu izvēlējusies nesvinēt Valentīndienu, jo man tā nepatīk, bet tu kļūdies. Es to svinu. Es to reāli atzīmēju. Ar sevi. Vēl 16 gados es mazliet gruzījos par to, ka man nav drauga, un Kārlis joprojām bija ar to meiteni kopā, bet 17 gados es sapratu, ka sev esmu es. Un es vienmēr būšu sev. Kāpēc gan nesvinēt to.
Tā arī viss sākās. 17 gados es pirmo reizi tā nopietni izlēmu Valentīndienu pavadīt kopā ar sevi. Darot to, kas man patīk. Pēc iespējas vairāk ignorēt apkārtējo pasauli, jo es nebiju un neesmu pasaules nabiņa, lai tā nespētu eksistēt bez manis.
Un zini, pateikšu godīgi - tā ir bijusi labākā brīvdiena manā mūžā. Katru gadu. 1 diena. Tikai es un lietas, kas man patīk. Un to var izdarīt arī tad, kad esi attiecībās. Ja vien čalis ir normāls, nu vismaz saprotošs. Man nav gadījies strīdēties tāpēc, ka čalim pasaku «Hei, klau, nu ir tāda lieta, 14. februārī es gribu būt viena, jo tā man patīk, bet tu vari tusēt ar saviem draugiem». Parasti reakcija, kuru saņemu, ir 5 sekunžu klusuma pauze, kam seko «labi».
Šī viena diena gadā sniedz reāli iespēju savākt sevi, ja ne fiziski, jo, mazā, brīnumi nenotiek diennakts laikā, kad vēl 12 no tām 24 stundām tu pavadi darbiņā, tad vismaz mentāli. Tici man, rīt man darbā nevienu negribēsies novākt. Nu un arī neviens nebūs mani nokaitinājis pēc 3 jautājuma par to, kā iedarbināt kafijas automātu, kuram ir angļu valodā uz displeja parādās iemesls, kāpēc nestrādā.
Es, tāpat kā tu, esmu tikai cilvēks, kuram ir nepieciešama mīlestība. Un galvenā mīlestība dzīvē nav mammas vai tēta, vai māsas, brāļa, kaimiņu Jura dēla vai tava drauga, kurš guļ ar Lieni. Galvenā mīlestība ir pašam pret sevi, jo tu nevari mīlēt kādu, kamēr neesi iemācījies mīlēt pats sevi. Fcuk, kurš to ir teicis?
Bučas, mīlu!
