Katram no mums varētu būt kāda dīvaina atmiņa, kas ir tā arī palikusi neizskaidrota. Daži cilvēki ir padalījušies ar tām un nevar nepiekrist, ka dīvainas lietas pastāv.
Cilvēki dalās ar savām dīvainākajām atmiņām, kas joprojām nav saprotamas6
122
0
Attēls no: www.pexels.com
Kad es mācījos apmēram 1. klasē, manai labākajai draudzenei tajā laikā bija daudz dusmu lēkmju. Es paliku pie viņas pa nakti , un es aizmigu viņas guļamistabā. Nakts vidū es pamodos citā gultā kopā ar viņas tēvu. Es biju tik apmulsusi, bet viņš paskaidroja, ka viņai bija dusmu lēkme un viņas mamma devās gulēt gultā kopā ar viņu, tāpēc viņi mani pārcēla uz viesu istabu. Es biju jauna un nesapratu, ka tas nav normāli, ka viņš guļ vienā gultā ar mani, tikai viņš un es. Es to pastāstīju saviem vecākiem, kad nākamajā dienā devos mājās, un viņi bija ļoti noraizējušies, jautājot man, vai viņš man ir pieskāries utt. Es biju ļoti apmulsusi, jo mans tīrais nevainīgais prāts nesaprata šī vārda jēdzienu. Tagad, pieaugušā vecumā, es domāju, kāpēc viņi mani nepārcēla uz otru istabu, kāpēc tētim bija jābūt ar mani gultā? Viņi patiešām ir labi cilvēki, un nekas nav noticis, bet tas ir dīvaini.
***
Kad es mācījos vidusskolā, draugs mani un vēl divus draugus uzaicināja uz savu māju vakariņās. Viņa mamma pasniedza mājās gatavotu pupiņu zupu, kas bija ļoti laba. Tuvojoties galvenā ēdiena beigām, viņa desertā pasniedza šokolādes kūku. Viņa katram no mums nogrieza pa šķēlei un iemeta to mūsu bļodiņās... kurā vēl bija zupa. Mēs, viesi, saskatījāmies neizpratnē, bet ģimene ēda tālāk. Izrādījās, ka šokolādes kūka, kas mērcēta pupiņu zupā, viņiem ir parasta lieta.
Attēls no: www.pexels.com
Kad manam dēlam vēl nebija 3 gadi, viņš ieradās manā istabā un turpināja man teikt, ka “dāma” ir viņa un viņa māsas istabā. Es biju pusaizmigusi un nepievērsu tam uzmanību, teicu, lai viņš guļ manā gultā ar mani. Tāpēc viņš iekāpa manā gultā, bet ik pēc dažām minūtēm mani modināja, lai pastāstītu par "dāmu". Tad viņš teica, ka viņa ir pie manas guļamistabas durvīm. Tāpēc, cenšoties viņam parādīt, ka nav nevienas dāmas, un mums vienkārši vajadzētu gulēt tālāk, es viņu paņemu un izvedu tumsā no savas istabas. Mēs stāvam galvenajā istabā un es saku: "Redziet, nav nevienas dāmas". Viņš rāda ar pirkstu gaitenī, kur vispār nav ko redzēt, un saka: “Mammu, viņa ir turpat. Tā ir dāma! Un šī ir VIŅAS māja." Nekas, pat ne ēna, kur viņš norādīja. Es vienkārši centos neizrādīt, ka viņš mani biedē, un teicu: "Labi, viņa noteikti ir jauka dāma" un aizvedu viņu atpakaļ uz savu gultu, kur viņš ātri aizmiga, un es stundām ilgi paliku nomodā, domājot par šo "dāmu", kas manā vairāk nekā 100 gadus vecajā dzīvoklī noteikti pavada laiku un skatās, kā es guļu.
***
Tas notika, kad man bija 6 gadi. Man vajadzēja izmantot drauga mājas vannas istabu, un viņš mani aizveda uz savu vecāku vannas istabu. Vieta bija piepildīta ar visādām dīvainām lietām: kastēm, žurnāliem, piepūšamo baseinu, daudzām citām lietām. Tur varēja knapi iekļūt. Viņš izvilka atvilktni no uzstādītā skapja pie ieejas un teica, lai tur čurā. Man likās, ka viņš joko, līdz viņš pats tur iečurāja. Es nevarēju ar to strīdēties, tāpēc arī es pačurāju tur pat. Tad viņš aizvēra atvilktni, un mēs devāmie sspēlēties tālāk. Man nav ne jausmas, kas notika ar šo atvilktni/māju/ģimeni.
Attēls no: www.pexels.com
Kad es biju bērns, es nejauši nometu savu rotaļlietu, un tā noripoja pa kāpnēm pagrabā. Mamma vai tētis devās lejā, lai to paņemtu, un tai trūka rokas. Roka nekur nebija redzama. Pārmeklēju pagrabu un visu pārējo māju, bet neatradu mana mīļotā lācīša roku. Joprojām neizpratnē līdz pat šai dienai.
***
Reiz devos peldēties atklātos ūdeņos un kāju sarāva krampī, draugi bija diezgan tālu no manis. Es burtiski atceros, ka sāku grimt un nevarēju izpeldēt, sāku krist panikā. Tad es jutu, ka kāds mani satvēra un palīdz aizpeldēt pie draugiem, kad es paskatījos, kas tas bija, tas bija mans bērnības futbola treneris, un viņš turpināja teikt: "Ak, dārgais, mums vajag tevi izdabūt no ūdens, būs labi." Kad es nonācu pie saviem draugiem, viņi man palīdzēja uzkāpt krastā. Es neesmu pārliecināts, kāpēc es nepagriezos, lai pateiktos savam futbola trenerim. Bet mēs esam gandrīz atgriezušies krastā, kad es jautāju, kur ir puisis, kurš man palīdzēja, un viņi man teica, ka es pats piepeldēju pie viņiem un tur neviena nebija. Līdz pat šai dienai es joprojām atceros, ka mani izvilka no ūdens un viņš man palīdzēja. Es domāju, ka tās vienkārši bija manas satrakojušās smadzenes, kas palīdzēja man atgūties, bet es noteikti redzēju un jutu kādu, smadzenes, manuprāt, ir spēcīga lieta.
Attēls no: www.pexels.com
Maijā pārcēlāmies uz māju. Vienā no pirmajām dienām īpašumā es noliku savu AirPods ladētāju uz ēdamistabas galda, iegāju viesistabā, lai notīrītu putekļus, pēc 20 minūtēm atgriezos, un tā vairs tur nebija. Ēdamistabā bija tikai pats galds un (tukšo) plauktu komplekts. Es biju viena pati mājā, mans vīrs bija prom uz vairākām stundām vācot dažādas citas mēbeles un kastes. Es joprojām neesmu atradusi šo lietu.
Tad jūnijā pa ceļam uz sporta zāli nopirku jaunu ūdens pudeli, izmantoju to sporta zālē, atnācu mājās un noliku uz virtuves galda, lai nomazgātu un uzpildītu nākamajai dienai pēc vakariņām. Pēc pusstundas, kad atnācu nomazgāt, tās vairs tur nebija. Mans vīrs visu laiku bija ar mani. Mēs abi bijām pilnīgā apjukumā. Mēs esam vairākas reizes pārmeklējuši māju no augšas līdz apakšai, taču joprojām nevaram atrast nevienu no šīm lietām.
***
Būdams jaunākais brālis, es ik pa laikam "atbrīvoju" sava brāļa drēbes. Reiz es aizņēmos viņa galvas saiti futbola spēlei. Pēc dažām dienām es atgriezos futbola laukumā un ieraudzīju laukumā blakus vārtu stabiem galvas saiti. Es kritu panikā, paņēmu to un aiznesu mājās, atvieglots, ka atradu. Pēc aptuveni nedēļas es nejauši dzirdēju, kā brālis manai mammai jautā: "Kāpēc man ir idvas galvas saites?" Es klusēju. Es domāju, ka tas viņu joprojām mulsina.
Attēls no: www.pexels.com
Man ir 40 gadi, man ir ļoti plāna rēta vēdera apakšdaļā labajā pusē. Tāda vieta, kur būtu tavs apendecīts, bet manā ārstniecības vēsturē nav nekā par operāciju, esmu runājis ar saviem vecākiem, kuri abi apgalvo, ka man bērnībā/zīdainim nav bijusi neviena operācija. Rēta ir bijusi tur, cik es atceros. Šķiet, ka man ir atmiņa par to, ka es biju slimnīcā, kad es biju jaunāks, es atceros vannas istabu un koridoru, bet, godīgi sakot, nevaru pateikt, vai tās ir patiesas atmiņas. Ikreiz, kad es par to domāju, tas liek man justies neomulīgi.
