Biedējošais Leviatāns, noslēpumainā slepkava Čupakabra, aukstasiņu nāras ir radības, kuru pastāvēšanai cilvēki ticēja pirms dažām desmitgadēm (un patiesībā ticēja). Šie mītiskie varoņi biedēja bērnus un pieaugušos, tie ir stingri iekļauti vairuma pasaules valstu folklorā.
11 dažādu pasaules tautu mītiskas radības, kurām, kā izrādās, ir reālās dzīves prototipi.
Tomēr laika gaitā izrādījās, ka šo radījumu zvērības ir viegli izskaidrojamas. Galu galā ne velti saka, ka bailēm ir lielas acis. Lai pamatotu šo frāzi, es esmu apkopojis mītiskus varoņus, kuru prototipiem nav nekāda sakara ar mistiku un pārdabisko.
Nāriņa.
Nāras ir debešķīga skaistuma sievietes ar zivju astēm. Viņiem ir pārsteidzošas, valdzinošas balsis un viņi dara visu iespējamo, lai ievilinātu garāmbraucošos jūrniekus savos maģiskajās važās.
Ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka šīs radības cilvēku masu apziņā parādījās jau minēto jūrnieku stāstu dēļ, kuri, ilgu laiku pavadījuši tālu no sauszemes, dažādus dzīvniekus sajauca ar sievietēm. Visbiežāk tie bija roņi un lamantīni. Starp citu, pētnieks Alans Džons savā zinātniskajā darbā detalizēti runā par šo fenomenu .
Kraken.
Krakens ir mitoloģisks briesmonis, kas ir milzīgs vēžveidīgais, kas spēj nogremdēt laivas un veselus kuģus. Visbiežāk sastopams Norvēģijas un Grenlandes zvejnieku stāstos. Pirmo detalizēto šī briesmona aprakstu izveidoja bīskaps, vēsturnieks un nepilna laika rakstnieks Ēriks Pontopidans. Vēlāk šo ideju pārņēma arī citi pildspalvas meistari un savos stāstos sāka izmantot Krakena tēlu (protams, pievienojot tam jaunas īpašības un iezīmes).
18. gadsimta beigās Krakena tēls kļuva ārkārtīgi populārs zinātnieku aprindās. Jau 1857. gadā zinātniekiem izdevās noskaidrot, ka briesmonis, iespējams, bija milzu kalmārs (tā garums sasniedz aptuveni 9-10 metrus, bet svars ir 300-500 kilogrami). Laika gaitā šī teorija ir tikai nostiprinājusies.
Čupakabra.
Čupakabra ir nenotverams mītisks radījums, kas nodarbojas ar mājlopu nogalināšanu un to asiņu sūkšanu. Pirms dažiem gadiem cilvēki sāka īstas šīs radības medības, taču pasākums cerētos panākumus nenesa. Laika gaitā aculieciniekiem izdevās saprast, ka slimos un mutācijas dzīvniekus - koijotus, lapsas un vilkus - visbiežāk sajauc ar čupakabru.
Leviatāns.
Leviatāns ir jūras briesmonis, kas aprakstīts Vecajā Derībā. Pētnieki uzskata, ka milzu kašalots, kura izmēri bija “nedaudz” izrotāti, var būt briesmīgs briesmonis.
Vilkacis.
Kurš gan nepazīst vilkačus? Pētnieki ir pārliecināti, ka pirmās leģendas par likontropiju parādījās, pateicoties cilvēkiem, kuri cieš no hipertrichozes - patoloģiskas matu augšanas visā ķermenī, tostarp uz sejas.
Sniega cilvēks.
Sniega cilvēks ir humanoīds pinkains radījums, kas dzīvo kalnos vai mežos. Gadiem ilgi cilvēki ir mēģinājuši noskaidrot, kas ir šis noslēpumainais svešinieks. Visticamākā versija stāsta par Gigantopithecus - https://ieej.lv/NhbFw antropoīdu pērtiķi, kura augstums bija līdz 4 metriem un svars līdz 500 kilogramiem. Šis izskatīgais vīrietis dzīvoja mūsdienu Indijas, Ķīnas, Taizemes un Vjetnamas teritorijās vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu.
Bazilisks.
Par draudīgā čūskas baziliska prototipu, pēc kura izskata viss dzīvais pārvēršas akmenī, zinātnieki dēvē par ķiveri nesošo bazilisku (retāk sastopami varianti ar ēģiptiešu kobru un ragaino odzi). Cilvēka iztēle mazo rāpuli ir pārvērtusi par briesmīgu briesmoni, līdzīgu gailim ar tīģera nagiem un pūķa spārniem.
Olgojs-horkhojs.
Milzīgs tārps, kas dzīvo Mongolijas tuksnešos. Saskaņā ar leģendu, viņš nogalina lopus un cilvēkus ar indi vai elektrību. 1983. gadā slavenais zoologs Jurijs Gorelovs varēja klātienē redzēt dīvainu radījumu – viņam to parādīja ganu mazbērni, pie kuriem pētnieks ieradās ciemos. Izrādījās, ka tā ir čūska, ko sauc par austrumu boa.
Ciklops - https://lv.wikipedia.org/wiki/Ciklops
Ciklopi ir biedējoši vienacaini milži, kas nebaidās mieloties ar cilvēkiem. Daudzus gadsimtus cilvēkus mocīja minējumi par viņu eksistenci, jo par viņiem stāsta milzīgs skaits leģendu un mītu. 1914. gadā paleontologs Otenio Abels ierosināja, ka spekulācijas par cikllopu saknēm meklējamas pigmeju ziloņos, kas pastāvēja aizvēsturiskos laikos. Pētījumi liecina, ka šo dzīvnieku deguna dobumi ir ārkārtīgi lieli. Iespējams, ka cilvēki, kas atklāja ziloņu atliekas, varētu tos sajaukt ar briesmīgiem viencainiem briesmoņiem.
