Skarbā patiesība par skolām21

Mājās es runāju abās valodās, tāpēc sākumā dažreiz man bija garumzīmju problēmas. Tādas problēmas bija arī bērniem no tīri latviskām ģimenēm. Toties tikai man bija jādzird komentāri, piemēram, ka mani vajadzētu pārvest uz krievu skolu. Manai mammai bija jādzird komentāri kā viņai pašai vajadzētu mācīties latviešu valodu. Viņa jau tā mācījās to un runāja latviski. Ar akcentu... nu un tad?

Un līdzīgu gadījumu bija kaudzēm. Līdzīgi bija ar citiem klasesbiedriem, it īpaši, puišiem.

Daži bērni sāka ņemt piemērus no skolotājas un saukāt mani par krievu. Skolotājai nebija pretenziju pret to, jo tā tak ir “patiesība”. Lai gan nekad nebiju sevi par tādu uzskatījis. Esmu gājis latviešu bērnudārzā, man ir bijuši latviešu un krievu draugi, vasaru biju pavadījis laukos, kur no krievu valodas ne smakas. Un pat ja es būtu no krievu ģimenes?? Nu un tad? Tas būtu labi, ka krievu bērns mācās latviešu skolā, ne?

Līdzīgu gadījumu bija simtiem, nav ko par tiem stāstīt. Turpināsim ar vecākām klasēm.

Pamatskolā es iepazinu angļu valodas, vizuālās mākslas un latv.val. skolotājas, ar kurām varēju brīvi aprunāties. Viņas man jautāja par interesēm. Viņas mani uzskatīja par pilnvērtīgu cilvēku. Es priekš sevis atklāju, ka skolotāji var būt normāli cilvēki.

Diemžēl, labo skolotāju bija ļoti maz, kontrastā ar citiem skolotājiem. Gandrīz katrā priekšmetā mums nācās dzirdēt šāda veida kritiku: “Jūs nekad neko nesasniegsiet”, “Jūs neko nemākat”, “Jums nav smadzeņu”, “Jūs esat sliktākā klase manā mūžā”. Dažreiz, uz mums brutāli bļāva.

Es atzīstu, ka mēs nebijām paklausīgi, bet mūsu klase nenodarbojās ar teroru. Kāds bija pļāpājis, kāds nesekoja līdzi, kāds nemācēja atbildēt uz jautājumiem. Mēs, kā bērni, nevarējām nosēdēt vienā vietā. Viela nešķita interesanta.  Vai tik tiešām nevar atrast citu pieeju?  Var taču tikt galā bez apvainojumiem.

Un ziniet, šie komentāri tika dzirdēti līdz pat manai absolvēšanai. Jau tajos laikos, kad mēs varējām klusi nosēdēt.

Runājot par laikiem, kad bijām +/- pieauguši. 10.-12.klase.

Tie bija laiki, kad daudzi no mums apvienoja darbu un skolu. Un daudzi “uzbraucieni” aizsākās tieši šī iemesle dēļ. Vairums no mums dzīvoja ar vecākiem (daži nebija no Rīgas, tāpēc dzīvoja ar attālajiem radiniekiem). Jā, vecāki mūs baroja, maksāja par apģērbu. Bet mēs mācējām nopelnīt naudu priekš savām vajadzībām. Tā, daudziem parādījās dārgi telefoni, bija nauda ēst “dārgās maltītes” skolas ēdnīcā (nevis kompleksās pusdienas), 11.-12.klasēs katram trešajam klasesbiedram bija mašīna, daži atļāvās ceļot ārzemēs.

Vienmēr, kad mēs saņēmām neapmierinošas atzīmes, neieradāmies stundās vai saņēmām jebkāda veida aizrādījumu, mums tika tiešajā vai netiešajā veidā pateikts sekojošais: “Jūsu vecāki nesponsorēs jūs visu dzīvi ar dārglietām. Varbūt ir laiks sākt mācīties, lai pēc skolas pabeigšanas jūs nepaliktu uz ielas?” Gandrīz vienmēr tika norādīts uz materiālo stāvokli.

Īpaši “slima” bija fizikas skolotāja. Neviens nekad nesaprata tematu. Skolotāja visas definīcijas un piemērus lasīja no grāmatas. Piemērs: Vienu dienu mums tika mācīta interference. Kad izskanēja jautājums: “Kas tas ir?”, skolotāja atvēra fizika grāmatu un izlasīja no tās: “Tas ir process, kad jūs redzat varavīksnu peļķē.” Ja kāds teica, ka nesaprot, tad no skolotājas lūpām skanēja šis: “Tu klausīties nemāki? Tev jau paskaidroja! Ļauj man turpināt stāstīt par citām lietām!” Cits piemērs: viņa stāstīja par skaņas pastiprinātājiem....par to pielietojumu un vēsturi. Es pajautāju šai “ekspertei” elementāru jautājumu: “Kā strādā pastiprinātājs? Pēc kāda principa?” Viņa apklusa uz pāris sekundēm. Tad pateica, lai es mājās arī izlasu. Viņa nekad nezināja vairāk par grāmatā rakstīto.

. Viss, ko viņa lika darīt ir mācīties formulas un grāmatās rakstīto. Sanāca tā, ka mēs zinājām formulas un tekstu no galvas, bet nesapratām kas, kāpēc un kā strādā.

Šādu gadījumu bijam simtiem.

Šī pati skolotāja man teica, ka es nekad nenolikšu fizikas eksāmenu. Lai pat nemēģinu. Nepaklausījos, un kopā ar 5 citiem klasesbiedriem ieradāmies uz eksāmenu. Uzrakstījām to. Aizgājām prom paši pirmie. Iznāca tā, ka no eksāmena klases kabineta varēja redzēt skolas stāvvietu. Tur mums stāvēja mašīnas. Tur pēc eksāmena mēs kopā ar šiem klasesbiedriem parunājām un klusām aizbraucām. Nākamajā dienā man zvanīja kl.audzinātāja un paziņoja, ka redz, uz mums uzrakstīta pilna A4 lapa ar sūdzību par izrādīšanos un neatbilstošu uzvedību. Mēs neko pilnībā neizdarījām. Es iesēdos savā Eclipsē, draugs savā Pasātā un pārējie – kl.biedra KIĀ. Viss.

Tādu gadījumu ar šo skolotāju bija jūra. Galvenais, ka visi veiksmīgi nolika eksāmenus. Ceru, ka skolotājai mūsu rezultāti bija kā lode pierē. Nav jēgas runāt par katru slikto skolotāju un to, ko viņi ir teikuši manai klasei. Viņi nav pieminēšanas vērti.

Katrs otrais skolotājs man ir teicis, ka es nekad netikšu nevienā universitātē, mani nevienā darba vietā nepieņems, ka es neko nemāku. Ziniet, un līdz 12.klasei es ticēju. Es pat necerēju, ka mani pieņems jebkādā universitātē. Es ticēju skolotāju teiktajam. Līdz brīdim, kad es vienkārši pamēģināju pieteikties universitātei. ..... un mani pieņēma uzreiz vairākās!

Tagad man ir labs darbs, es bieži ceļoju, daru to, kas patīk.... Ko dara šīs skolotājas? Joprojām bojā bērnu dzīvi!

Diemžēl es apjēdzu skolotāju nekompetenci un neprofesionālismu tikai tagad. Kad man ir ar ko salīdzināt.

Es mācos universitātē Lielbritānijā. Drīz pabeigšu studijas. Lektori šeit ļoti ciena savus studentus. Jau kopš pirmās dienas, es biju retais, kam angļu valoda nav dzimtā valoda. Par attieksmi pret manu izcelsmi pat nav jārunā, nevienam nav pretenziju, ka esi ārzemnieks. Drīzāk, visi būs ieinteresēti.

Lektori vienmēr atbild uz taviem jautājumiem, cik stulbi tie nebūtu. Ja tev ir vēl vairāk jautājumu, viņi paši tev piedāvās satikties pēc lekcijas. Ja tev kaut kas nepatīk, lektors staigšus paņems rokā papīru un pildspalvu, lai visu pierakstītu. Šeit, tevi vienmēr slavēs par spēju strādāt un atbildēt uz jautājumiem. Ja tev ir grūtības, tevi NEKAD nekritizēs, jo tas ir cilvēcīgi. Nesaprast ir cilvēcīgi! Ja neierodies lekcijās darba dēļ – sīkums. Lektori ar tevi tiksies privāti, lai izskaidrotu tevis palaistos tematus un neapmeklētās lekcijas attaisnos.

Nav nekā slikta tajā, ja tu atbildēsi uz kādu jautājumu nepareizi. Lektors vairāk tevi cienīs par mēģināšanu atbildēt. Lūk, tas ir svarīgi! Skolā es nebiju atbildējis, jo uz mani vienmēr brēktu.

Pusdienas tu vari ēst kopā ar lektoriem, viņi tevi uzskata par normālu cilvēku. Nav tā kā skolā, ka skolotāji sēdēs pie “VIP” galdiņa.

Mācību izbraucienā, es kopā ar lektoriem dzēru barā un runājos par dzīvi. Mēs visi sekojam viens otram instagramā. Mēs esam kā draugi. Es nekad nebiju tā juties skolā.

Katrs pārbaudītais kursa darbs tiek nodots atpakaļ skolēniem ar lektoru komentāriem. Tev būs detalizēti paskaidrots uz 1-2 lapām, kas un kāpēc tev trūkst kursa darbā. Tiek minētas tavas stiprās īpašības. Tavu darbu nenovērtēs ar 20% bez jebkāda komentāra vai iemesla, kā tas notiek LV skolās.

Katra semestra beigās tu saņem anketu, kur piemini trūkumus un labās lietas par katru priekšmetu (un katru lektoru).

Kamēr, skolās, ja tev kaut kas nepatīk, tev liks aizvērt muti.

Secinājums: Mēs visi esam dažādi. Katrs ir kreatīvs noteiktajās lietās. Viens no mums saprot mācību vielu ātrāk, cits – lēnāk. Tas nav nekāds noziegums, par ko cilvēks ir jāsoda. Tā tam ir jābūt. Taču diemžēl, mūsu skolu sistēma, kas nav krasi mainījusies kopš padomjlaikiem, mēģina mūs padarīt vienādus. Kas notiek, ja mēs negribam būt vienādi? Tā mūs sāk baidīt vai sodīt.

Bērni ir mūsu nākotne. Valstij nav nākotnes, ja izglītības sistēma atbilst indrustriālajam laikmetam.