2000. gadi bija maģisks laiks emobērniem. Visi soctīkli vēl bija tikai izstrādē vai pašā attīstības sākumā.
Drēbes vienmēr bija nepietiekami melnas, mati bija pārāk nespuraini un vienmēr varēji izskatīties vēl pohujistiskāk un bēdīgāk.
Paldies Dievam, tas laiks nu ir pagājis un varam uz to atskatīties ar cerību, ka tas vairs nekad nenotiks.
Man tagad ir 27 gadi, esmu radījis ģimeni un pēc dažām dienām ievāksimies privātmājā. Šobrīd studēju un kļūšu par laboratorijas darbinieku.
Es dienēju ASV gaisa spēkos.
P.S. Šis ir viss, ko varēju atrast. Zinu, ka esmu izskatījies arī sliktāk. :D Veco, patīkamo mūziku klausos joprojām. Tā ir mana slepenā bauda ;D
Emo, gote, emo, emo. Tagad esmu mārketinga konsultante.
Esmu speciālās izglītības pasniedzēja vidusskolā. Es mācu bērniem (tādiem kāda es reiz biju) kā netaisīt sūdus :D Pagaidām iet kā smērēts.
Bildē pa kreisi es studēju, lai kļūtu par dizaineri. Nu jau esmu par tādu kļuvis un pēc dažām dienām gaidāms pirmdzimtais.
:)
Esmu normāls, resns 28 gadus vecs jaunietis. Man ir sava māja, gadā pelnu 50k dolāru un darbojos medicīnas nozarē. Jā, es tagad noteikti izbaudu savu dzīvi.
Strādāju ar bērēm saistītā uzņēmumā un `normāls` kļuvu vien pirms diviem gadiem.
Es kļuvu par ugunsdzēsēju. Ja pirms astoņiem gadiem man kāds teiktu, ka nogriezīšu matus un būšu ugunsdzēsējs, tad es laikam no smiekliem būtu apčurājies.
Man bija kādi 15 gadi kad uz diviem gadiem uznāca emo periods. Sāku mācīties jaunā skolā un centos atšķirties. Nokrāsoju melnus matus, valkāju degošu pentagrammu maikas un staigāju apkārt bēdīgs. Mana oriģinālā matu krāsa ir riža (esmu norvēģis), tāpēc tās priekš manis bija pamatīgas pārmaiņas.
Nav man iebildumu pret emo, bet ja vien beidzot iemācītos pareizi griest tās vēnas.
Tēmas pieteikumā tas stils nolikts tā it kā nekas šausmīgāks vispār nevarētu būt.
Pati augu tajā laikā un joprojām atceros to laiku, kad pašai mugurā bija tikai melnas krāsas drēbes, kājās kedas, vēja sajaukti, izspūruši mati, ap rokām aproces, bet austiņās smagais metāls. Teikšu godīgi - tas laiks bija labākais manā dzīvē, jo satiku daudz interesantus, radošus cilvēkus, kuri, neskatoties uz to, ka viņu stils daudzus biedēja, bija lieliski, sirsnīgi, mākslinieciski cilvēki ar kuriem vienmēr varēja aprunāties par dzīvi, kopā pastrinkšķināt ģitāru vai deklamēt dzeju. Jā, ir pagājuši gadi, stils mainījies ne tikai man, bet visiem pārējiem, kurus tolaik pazinu. Kāds nolēmis savas kniedētās jakas nomainīt pret žaketi un kaklasaiti, kāds cits, savukārt, gājis vēl tālāk un ar tetovējumu palīdzību izdaiļojis savu ķermeni, taču ne drēbes, ne ārējais izskats nav licis mainīties pašam galvenajai - cilvēcībai šajos cilvēkos un spējai domāt ārpus rāmjiem.
Savukārt tagad, lūkojoties uz jauno "yolo" un "swag" paaudzi redzu mazas tīnītes, kuras cenšas pievērst pretējā dzimuma uzmanību ar izlecošiem dekoltē, apakšbikšu izmēra šortiem un uzacīm rādītājpirksta biezumā. Ja agrāk, kad pati biju tīņu vecumā, manā mazpilsētā pulcējās visu tik ļoti nīsto emo un gotu bariņi, kuri nevienu neaiztika un miermīlīgi sadzīvoja savā starpā, tagad, apciemojot dzimto pusi, redzu ar saukļiem "swag" apķēpātas sienas, izsistas autobusu pieturas un jauniešus, kuri bezmērķīgi staigā pa ielām aiz neko darīt.
Nesaku, ka tagad viss ir slikti vai ka tagad visi jaunieši ir norakstīti, nebūt ne. Tas, ko mēģinu pateikt, ir tas, ka ne jau ārējais izskats nosaka to, cik labs vai slikts ir cilvēks. Agrāk vismaz, kad šīs subkultūras bija biežāk manāmas, jaunieši izpaudās, izcēlās pelēkajā masā, a tagad... tagad izcelties starp tiem, kuri staigā ar keponiem galvā un apspīlētām biksēm kājās, vari tikai tad, ja staigā apģērbā, kāds nav mugurā katram otrajam pretī nācējam, tāpēc šo "Paldies Dievam, tas laiks nu ir pagājis un varam uz to atskatīties ar cerību, ka tas vairs nekad nenotiks." es drīzāk gribētu attiecināt uz šo brīdi, ne to laiku, kad jaunieši vēl daudz maz bija individualitātes, ne viens no simts tādiem, kuri staigā ar cepurēm, kuras rotā uzraksti "SWAG" vai "SHIT".
Vienkārša patiesība, bet katram ir tiesības būt tādam, kāds viņš jūtās piepildīts. 
Kad es augu, mēs stilojām zem hipijiem, mans jaunākais bračka pankiem pieslēdzās... bet ar EMO man nav nācies satikties un štellītes bīdīt .
un tagad ir visādi swagi, hipsteri vai nu kā viņus tur sauc, bet mainījies principā nekas nav, tik un tā dažreiz nevar saprast pa gabalu, vai no aizmugures, iet čalis vai meitene ... 
Ko lai saka bījušie raudāšanas veterāni tiem par godu vajadzētu uzsliet graizīšanās memoriālu.
Un šis ir Tas mazumiņš,kuri izdzīvoja,vai ir vēl kāds,kurš nav padarijis sev galu?
Par to es vnm runāju..jaunieši iztrakojas un pieaug .)Tam jāiziet cauri,lai saprastu.
18. joprojām nesaprot ko iesākt ar dzīvi pat pēc 6gadiem! 
veselo saprātu ar karoti neiebarosi! 
ja godīgi izklausās ka viņiem pašlaik iet slikti, bērni 9-5 darbi. armija, 50k gadā kas reāli priekš USA ir man liekas +- minimālā alga.
