2000. gadi bija maģisks laiks emobērniem. Visi soctīkli vēl bija tikai izstrādē vai pašā attīstības sākumā.
Drēbes vienmēr bija nepietiekami melnas, mati bija pārāk nespuraini un vienmēr varēji izskatīties vēl pohujistiskāk un bēdīgāk.
Paldies Dievam, tas laiks nu ir pagājis un varam uz to atskatīties ar cerību, ka tas vairs nekad nenotiks.
Man tagad ir 27 gadi, esmu radījis ģimeni un pēc dažām dienām ievāksimies privātmājā. Šobrīd studēju un kļūšu par laboratorijas darbinieku.
Es dienēju ASV gaisa spēkos.
P.S. Šis ir viss, ko varēju atrast. Zinu, ka esmu izskatījies arī sliktāk. :D Veco, patīkamo mūziku klausos joprojām. Tā ir mana slepenā bauda ;D
Emo, gote, emo, emo. Tagad esmu mārketinga konsultante.
Esmu speciālās izglītības pasniedzēja vidusskolā. Es mācu bērniem (tādiem kāda es reiz biju) kā netaisīt sūdus :D Pagaidām iet kā smērēts.
Bildē pa kreisi es studēju, lai kļūtu par dizaineri. Nu jau esmu par tādu kļuvis un pēc dažām dienām gaidāms pirmdzimtais.
:)
Esmu normāls, resns 28 gadus vecs jaunietis. Man ir sava māja, gadā pelnu 50k dolāru un darbojos medicīnas nozarē. Jā, es tagad noteikti izbaudu savu dzīvi.
Strādāju ar bērēm saistītā uzņēmumā un `normāls` kļuvu vien pirms diviem gadiem.
Es kļuvu par ugunsdzēsēju. Ja pirms astoņiem gadiem man kāds teiktu, ka nogriezīšu matus un būšu ugunsdzēsējs, tad es laikam no smiekliem būtu apčurājies.
Man bija kādi 15 gadi kad uz diviem gadiem uznāca emo periods. Sāku mācīties jaunā skolā un centos atšķirties. Nokrāsoju melnus matus, valkāju degošu pentagrammu maikas un staigāju apkārt bēdīgs. Mana oriģinālā matu krāsa ir riža (esmu norvēģis), tāpēc tās priekš manis bija pamatīgas pārmaiņas.
Daļa nav mainījusies, daļai kāds pa rīkli iedevis un tas klapans atkrita savā vietā ...
Emo is awesome becose when you feel sad you can be yourself and dont give a fuck about future. So be bad do crazy stuff and live for today not for future, becose everything could change in a secound.
