Es joprojām iekšiņās jūtu emo garu un slepeni klausos emo mūziku, arī uz rokām palikušas griešanās rētas, bet pašlaik esmu grafiskā dizainere un esmu mainījusies par 180 grādiem.
Iestājos koledžā, strādāju no 9 līdz 5, veicu izpētes un esmu stabilās 2 gadus ilgās attiecībās.
Esmu pilnīgs pieaugušais tagad. Strādāju, iegādājos savu pirmo īpašumu un maksāju par to kredītu.
Pēc visas tās emolietu sezonas es devos mācīties programmēšanu un man tas lieliski padodas.
Man tā bija tikai viena fāze. Bet bija arī labi laiki. Darīju daudzas stulbas lietas, īpaši ar narkotikām. Taisīju problēmas ar kurām pēcāk grūtāk tikt galā, bet tā jau laikam dzīve darbojas ..
No emo līdz smagā metāla blogerei. Kādreiz klausījos Billy Talent un teicos esam interneta rakstniece. Tagad es klausos Led Zeppelin un ESMU interneta rakstniece. Izklausās krutāk kā ir patiesībā. :D
Esmu golfa kluba koordinators.
Biju mākslas studente tai laikā. Šobrīd strādāju veselības aprūpes nozarē.
Vidusskolā biju dīvainītis. Pēc absolvēšanas pievienojos kājniekiem, jo nezināju ko citu lai daru ar savu dzīvi pēc tam, kad mani pameta meitene. Mani izdaudzīja par vīrieti. Devos uz Afganistānu, atgriezos mājās. Nodienēju vēl 3 gadus (6 kopā) un tagad esmu izstājies. Strādāju nakts maiņas un cenšos saprast ko darīt ar dzīvi.
Strādāju par administratīvo koordinatori un mamma joprojām nav pamanījusi, ka tā nebija tikai fāze. Kāda biju, tāda esmu. :)
Nav man iebildumu pret emo, bet ja vien beidzot iemācītos pareizi griest tās vēnas.
Tēmas pieteikumā tas stils nolikts tā it kā nekas šausmīgāks vispār nevarētu būt.
Pati augu tajā laikā un joprojām atceros to laiku, kad pašai mugurā bija tikai melnas krāsas drēbes, kājās kedas, vēja sajaukti, izspūruši mati, ap rokām aproces, bet austiņās smagais metāls. Teikšu godīgi - tas laiks bija labākais manā dzīvē, jo satiku daudz interesantus, radošus cilvēkus, kuri, neskatoties uz to, ka viņu stils daudzus biedēja, bija lieliski, sirsnīgi, mākslinieciski cilvēki ar kuriem vienmēr varēja aprunāties par dzīvi, kopā pastrinkšķināt ģitāru vai deklamēt dzeju. Jā, ir pagājuši gadi, stils mainījies ne tikai man, bet visiem pārējiem, kurus tolaik pazinu. Kāds nolēmis savas kniedētās jakas nomainīt pret žaketi un kaklasaiti, kāds cits, savukārt, gājis vēl tālāk un ar tetovējumu palīdzību izdaiļojis savu ķermeni, taču ne drēbes, ne ārējais izskats nav licis mainīties pašam galvenajai - cilvēcībai šajos cilvēkos un spējai domāt ārpus rāmjiem.
Savukārt tagad, lūkojoties uz jauno "yolo" un "swag" paaudzi redzu mazas tīnītes, kuras cenšas pievērst pretējā dzimuma uzmanību ar izlecošiem dekoltē, apakšbikšu izmēra šortiem un uzacīm rādītājpirksta biezumā. Ja agrāk, kad pati biju tīņu vecumā, manā mazpilsētā pulcējās visu tik ļoti nīsto emo un gotu bariņi, kuri nevienu neaiztika un miermīlīgi sadzīvoja savā starpā, tagad, apciemojot dzimto pusi, redzu ar saukļiem "swag" apķēpātas sienas, izsistas autobusu pieturas un jauniešus, kuri bezmērķīgi staigā pa ielām aiz neko darīt.
Nesaku, ka tagad viss ir slikti vai ka tagad visi jaunieši ir norakstīti, nebūt ne. Tas, ko mēģinu pateikt, ir tas, ka ne jau ārējais izskats nosaka to, cik labs vai slikts ir cilvēks. Agrāk vismaz, kad šīs subkultūras bija biežāk manāmas, jaunieši izpaudās, izcēlās pelēkajā masā, a tagad... tagad izcelties starp tiem, kuri staigā ar keponiem galvā un apspīlētām biksēm kājās, vari tikai tad, ja staigā apģērbā, kāds nav mugurā katram otrajam pretī nācējam, tāpēc šo "Paldies Dievam, tas laiks nu ir pagājis un varam uz to atskatīties ar cerību, ka tas vairs nekad nenotiks." es drīzāk gribētu attiecināt uz šo brīdi, ne to laiku, kad jaunieši vēl daudz maz bija individualitātes, ne viens no simts tādiem, kuri staigā ar cepurēm, kuras rotā uzraksti "SWAG" vai "SHIT".
Vienkārša patiesība, bet katram ir tiesības būt tādam, kāds viņš jūtās piepildīts. 
Kad es augu, mēs stilojām zem hipijiem, mans jaunākais bračka pankiem pieslēdzās... bet ar EMO man nav nācies satikties un štellītes bīdīt .
un tagad ir visādi swagi, hipsteri vai nu kā viņus tur sauc, bet mainījies principā nekas nav, tik un tā dažreiz nevar saprast pa gabalu, vai no aizmugures, iet čalis vai meitene ... 
Ko lai saka bījušie raudāšanas veterāni tiem par godu vajadzētu uzsliet graizīšanās memoriālu.
Un šis ir Tas mazumiņš,kuri izdzīvoja,vai ir vēl kāds,kurš nav padarijis sev galu?
Par to es vnm runāju..jaunieši iztrakojas un pieaug .)Tam jāiziet cauri,lai saprastu.
18. joprojām nesaprot ko iesākt ar dzīvi pat pēc 6gadiem! 
veselo saprātu ar karoti neiebarosi! 
ja godīgi izklausās ka viņiem pašlaik iet slikti, bērni 9-5 darbi. armija, 50k gadā kas reāli priekš USA ir man liekas +- minimālā alga.
