Mana depresija un izkļūšana no tās16

Kad es mēģināju pateikt cilvēkiem, ka man ir problēmas; kad mēģināju būt uzklausīts personīgi vai interneta vidē, visi man bruka virsū. Vieni man teica “tu neesi vecis?”, citi “sievietēm iet daudz grūtāk, nekā vīriešiem” - to es nekad nesapratīšu. Mēs taču visi esam individuāli cilvēki un katra dzīvība ir vienādi svarīga. Daudzas sievietes (galīgi ne visas, ir ļoti daudz labu sieviešu) bija ļoti toksiskas pret mani, smējās par mani un kad mēģināju padalīties ar problēmām, teica, ka man nav tiesību būt bēdīgam, jo sievietēm iet daudz grūtāk. Mani apsmēja par manām problēmām.
Man liekas, ka es saprotu, kāpēc daudzi vīrieši izdara pašnāvības. Tādus cilvēkus nepieņem nevienā sabiedrībā. Ne pirms depresijas, ne depresijas laikā.

Jā, man bija upura mentalitāte. Bet es pats līdz depresijai nekad neticēju upuru mentalitātei, nekad mūžā nebiju bēdīgs, nekad nebiju sūdzējies, biju tikai pozitīvs un pats nekad neticēju depresijai.
Bet kad Tev ir depresija un tu jūties slikti, tā nav izvēle. Tu neizvēlies būt upuris. Tevi par tādu padara tavs prāts un tava depresija – tas viss nekontrolējami nāk no iekšienes.


Bet visas depresijas laikā es biju pārliecināts par vienu lietu. Es zināju, ka man ir potenciāls; ka es vienu dienu NOTEIKTI strādāšu sfērā ko mīlu ar visu sirdi; ka es mainīšu aviāciju; ka es to padarīšu drošāku un labāku; ka es atkal kļūšu normāls; un pat vairāk, nekā normāls. Es zināju, ka vienu dienu es sasniegšu ļoti daudz. Priekš sevis, nevis priekš kāda cita un ne priekš mana Instagram profila.

Es zināju, ka es to paveikšu jebkurā gadījuma, vienalga, cik gadus tas man aizņems… Divus, piecus, divdesmit, piecdesmit. Man bija vienalga, cik ilgi, bet es NEKAD nepadošos un piepildīšu savu sapni. Es zināju, ka nelikšu dzīvei mani pilnība salauzt.

Manas depresijas 4.gada laikā (tas bija 2.gads, kad man bija ļoti stipra depresija) bieži dzirdēju par kaut kādu vīrusu. Ik pa laikam sadzirdēju, ka pa pasauli plosījās vīruss. Bet man bija pārāk vienalga par visu, lai uztrauktos. Man tobrīd jau par visu bija vienalga. Un te, pēkšņi, mans darba devējs saka, ka man nav jānāk uz darbu rīt. Un tā katru nākamo dienu, saka, lai nākamjā dienā nenāku. Tas bija kā sitiens pa galvu – nelielas pārmaiņas. Bet manu depresiju tas neuzlaboja.
Man bija par visu tik vienalga, ka es pat nebaidījos par algas samazināšanos.

Pēc pāris nedēļām uzzinu, ka visas pasaules valstis taisās slēgt robežas un ievieš mājsēdi.

Sapratu, ka ar manu mentālo stāvokli, dotajā lielpilsētā, mājsēde mani pilnībā nobeigs.
Nopirku biļetes lidojumam uz Latviju, ieliku koferī to, kas tajā varēja ielīst (atstājot sev aiz muguras lielāko daļu savu mantu), es pametu Lielbritāniju, pat neatskatoties.

Man nebija emociju ne par Koronavīrusu, ne par pēkšņo pārbraukšanu. Man vispār nebija emociju, nu jau četrus gadus.

Atlidoju uz Latviju un skaidri zināju, ka darbu aviācijā neatradīšu, jo apkārt plosās vīruss un visas lidmašīnas stāv uz zemes.

Smieklīgi, ka pēc pāris dienām man piezvanīja no darba Lielbritānijā, jautājot, kur esmu. Man bija tik vienalga, ka es paklepoju un nometu klausuli. Pēctam uzzināju, ka man uztaisīja slimības lapu.

Zināju, ka man ir jāatrod jebkāds darbs, kas pierāda, ka esmu spējīgs atbildīgi strādāt. Bija pašsaprotami, ka Covid kādreiz beigsies un uz CV ir jābūt kaut kam tādam, kas aviācijas nozares darba devējiem patiks.


Nu jau būšot Latvijā, aktīvi sūtīju savus CV visās darba vietās, kur vien mani varēja pieņemt. Lielākoties, meklēju darbu pārdošanā, jo tieši tur nav nepieciešama pieredze. Un tieši pārdošanā es varu pierādīt, ka māku strādāt kreatīvi un neatkarīgi.

Vairākas nedēļas katru dienu sūtīju ap 100 CV dienā uz dažādām kompānijām.

Pretstatā ar Lielbritāniju, Latvijā darba devēji lēnā garā sāka atbildēt.
Sākumā ar epastiem, tad ar telefonzvaniem. Pēkšņi mani uzaicināja uz vienu interviju, tad otro, trešo.

Es tobrīd joprojām biju dziļā depresijā, bet šis notikums man lika pirmo reizi dabiski uzsmaidīt. Pirmo reizi darba devēji tiešām bija manī ieinteresēti.

Kopumā, mēneša laikā man bija vairāk, nekā 20 intervijas. Biju ļoti pateicīgs Covidam, ka intervijas bija attālināti. Man joprojām bija ļoti nopietna sociālā fobija un attālinātās intervijas palīdzēja man fokusēties uz manis teikto. Ja manas intervijas notiktu uz vietas, es nespētu labi komunicēt un atbildēt uz jautājumiem.

Pēc apmēram 1.5-2 mēnešiem man piezvanīja un piedāvāja darbu. Tagad skatoties uz to situāciju, es saprotu, ka šis darbs bija ļoti zemu apmaksāts, ļoti smags un negodīgs pret patērētāju. Bet tobrīd es biju ļoti pateicīgs, ka man tiek dota iespēja; ka man vairs nevajadzēs nēsāt smagumus no pirmā stāva uz ceturto.

Šis darbs bija telemārketinga pārdošanas darbs. Kompānijas nosaukumu neminēšu, bet šī bija tieši TĀ televīzijas kompānija, kas zvanīja visiem Latvijā un piedāvāja savus dārgos pakalpojumus. Kontekstam, šī kompānija vairs neeksistē tādā veidā un tā ir mainījusi nosaukumu un īpašniekus vairākas reizes.

Man pirmo reizi deva iespēju sevi pierādīt un es tiešām strādāju ļoti kreatīvi un smagi.
Darbs man gāja labi. Es labi izpratu produktu un lēnā garā sāku pārdot.
Kad izpratu produktu labāk, mūs sāka mācīt pārdot ļoti agresīvi. Iemācīja kā saprast, kurš cilvēks ir naivs; kurš cilvēks jūtīsies neērti, lai pateiktu “nē”. Mūs burtiski mācīja piemānīt cilvēkus. Tad ienāca alga. Zem 400 eiro netto.

Es sapratu, ka turpināt strādāt šajā vietā būtu necieņa pret mani pašu, jo es negribu nedz apčakarēt cilvēkus, nedz saņemt bomža algu.
Vai es biju vīlies? Jā. Vai es padevos? Nē. Jo man nekad vēl nav bijis tik daudz interviju. Tāpēc ticēju, ka vismaz viena no divdesmit intervijām man atkal būtu veiksmīga. Vēlējos atgriezties pie darba meklēšanas.

Pārbaudes laika periodā, vienu dienu atnācu uz darbu, pastrādāju līdz pusdienām un iedevu komandas līderim (tas, kurš mācīja apmānīt cilvēkus) atlūgumu. Jau kad manu atlūgumu pieņēma un, kad izgāju no ēkas, ārā pie manis pieskrēja HR direktore un piedāvāja normālu darbu uzņēmuma citā meitas kompānijā.

Šis jau bija normāls klientu apkalpošanas darbs tehniskajā palīdzībā. Tā nozare vispār nebija mana sfēra. Pieņēmu šo izaicinājumu, jo tas bija kā ļoti ļoti garšs tunelis ar bālu gaismu galā.
Bija saprotams, ka es varēšu gūt pieredzi un parādīt labi zināmu uzņēmumu savā CV. Tas palīdzētu nākotnē iesākt darbu aviācijas entry-level (zemās nišas) darbā.

Depresija joprojām traucēja dzīvot, ka es pat nevarētu apkalpot cilvēkus klātienē. Trauksme un stress nebija pazuduši. Alkoholu lietoju bieži, ēdu neveselīgi. Mana veselība joprojām bija slikta. Paveicās, ka darbs bija no mājām un attālinātais. Tas ļoti palīdzēja. Man nevajadzēja runāt ar cilvēkiem dzīvajā, bet gan telefoniski. Dzīvajā es šo nepaveiktu.

Es iesāku strādā ļoti efetīvi un kreatīvi, lai gan kopā ar visu depresiju, man bija grūti koncentrēties.

Drīz vien, visi mani slavēja par rezultātiem. Mana darba kvalitāte un izdarītā apjoms bija augstāks par pieredzējušajiem darbiniekiem. Tas lika brīnīties visiem.
Tā bija pirmā reize, kad atkal sajutos dzīvs, man atkal parādījās vismaz kaut kāda enerģija.
Bet uztraukums, sociālā fobija, besis… tas viss joprojām bija mana ikdiena.

Es sāku mēģināt kaut ko darīt ar savu dzīvi. Sāku sportot ārā. Mēģināju no jauna iemācīties veselīgi gatavot.

Lēni un neregulāri, bet tomēr sāku pieradināt sevi pie veselīgākas dzīves.

Katru mēnesi kļuvu par labāko darbinieku, saņēmu bonusus, saņēmu uzslavas. Tas viss man deva cerību.

Tagad, neitrāli paskatoties uz savu progresu, es redzu, ka depresijai ir daudz slāņu. Gluži kā minēju iepriekš, līdz pārvācos uz Latviju, mana depresija ar katru mēnesi kļuva sliktāka un sliktāka; un kad atgriezos atpakaļ Latvijā, es biju nopietnā depresijā. Taču atgriezoties, ar katru mēnesi depresija kļuva vājāka. Depresija nav viens konkrēts stāvoklis. Dzīvē viss nav balts un melns. Depresiju varētu raksturot kā spektru. Cilvēkam var būt ļoti slikti depresijā, ka viņš/viņa nevar piecelties no gultas; un citam cilvēkam var būt ļoti slikti, bet šis cilvēks joprojām turpina nodarboties ar saviem hobijiem.
Redz, tā brīža periodā, depresija ļoti ļoti lēni virzijās uz labāku pusi, bet joprojām nebiju juties labi.

Pēc mēnešiem ilgiem sasniegumiem, mani paaugstināja. Algas ziņā, tās nebija lielas pārmaiņas, bet pašsajūtas ziņā, noteikti sajutos labāk.
Parādījās vairāk enerģijas. Atsāku kontaktēties ar dažiem draugiem. Ar grūtībām, bet tomēr ieviesu sociālo dzīvi savā ikdienā. Covid bija liela traucēklis tam, bet kaut kas no tā sanāca.

Man bija skaidrs, ka es nekad nevēlos atgriezties dziļā depresijā. Tad, Covid laikā, cilvēki jau atklātāk sāka runāt par depresijas stāvokļiem. Pa radio vairāk skaidroja par depresijas iemesliem, kā depresija izpaužas. Šis bija brīdis, kad beidzot kļuva skaidrs – man ir depresija. Un šī depresija ir tieši saistīta ar to, kā es izmantoju savu potenciālu. Ja manai dzīvei ir mērķis un pie šī mērķa cītīgi un kārtīgi strādāju – es jūtos labāk. Ja mana dzīve ir bez nozīmes, ja es pat daļēji nepiepildu savu potenciālu – es noslīdu depresijā.
Tikai tajā brīdī es atjēdzos, ka man pēdējos 4.5 gadus bija depresija. Turklāt, es atklāju “kodu”, kā no šīs depresijas izkļūt ārā – pilndveidojoties, izmantojot savu potenciālu un sekojot līdzi saviem mērķiem

Kļuvu par uzņēmuma gada darbinieku, saņēmu dažnedažādas balvas, bonusus, brīvdienas. Man iedeva uzņēmuma mašīnu. Sasniedzu maksimumu dotajā meitas kompānijā. Pirmo reizi pa ilgu laiku aizbraucu ceļojumā, lai to izbaudītu, nevis, lai to ieliktu Instagramā. Es sajutos dzīvs.

Ir jāpiemin, ka tobrīd biju domājis, ka man vairs nav depresijas. Bet tagad ir acīmredzami, ka tā man joprojām bija. Jo nebiju priecīgs pa dzīvi, joprojām daudz bēdājos, negatīvas lietas uztvēru ļoti slikti un personīgi; uztraukums un trauksme nebija pilnībā pazuduši; sociālās fobijas nebija tik stipras, bet tomēr joprojām bija. Arī saldumu un viegla alkohola atkarība man joprojām bija.

Šī bija 2021.gada vasara. Covid bija problēma, bet tomēr daļēji ceļot jau bija iespējams. Lidmašīnas lidoja.

Sapratu, ka ir stratēģiski jāpieiet pie turpmākas karjeras attīstības, jo mana fobija numur viens kļuva atgriešanās depresīvā stāvoklī. To es ļoti baidījos pieļaut.
Tāpēc, izanalizēju situāciju pasaulē un sapratu, ka vairums pasaules aviokompāniju Covid laikā bija atlaiduši savus ilggadējus darbiniekus un to vietā meklēja jaunus speciālistus, kam varētu maksāt mazāk. Plus, aviokompānijas ļoti lēni, bet tomēr, sāka atkopties un kāpināt darbu – tas nozīmē, ka tām bija jābūt pieprasījumam pēc darbiniekiem.
Turklāt, daudzas rietumu aviokompānijas mēģināja vērt vaļā ofisus Baltijas valstīs, jo pie mums darba spēks ir daudz lētāks.

Apjēdzos, ka esmu ļoti izdevīgā vietā un laikā. Pēc nedēļas atklāju, ka tiešām, rietumos bāzētā aviokompānija ienāca Latvijā un vēra vaļā savu jauno biroju. Šo iespēju nedrīkstēju palaist garām.

Kā tikko parādījās vakance, es pieteicos darbam, aizpildīju dažādus testus un saņēmu uzaicinājumu uz attālināto interviju.
Dienām ilgi, es praktizējos un gatavojos intervijai. Bija skaidrs, ka mana nākotne ir atkarīga no šīs intervijas; es nedrīstēju izgāzties.
Un… tā izdevās. Šī bija mierīgākā un draudzīgākā intervija manā mūžā. Drīz vien, saņēmu zvanu un uzzināju, ka mani pieņēma darbā.

Neminēšu nosaukumu. Šī bija liela, slavena un startautiska kompānija ar garu vēsturi. Tieši tas, ko vēlējos.
Es iesāku no pašas apakšas – klientu apkalpošanas telefoniski.
Apmācības izgāju izcili, jo viss, ko mums apmācīja, man jau bija zināms.

Šis darbs nav viegls, jo zvanu skaits bija šausmīgi liels. Negāja viegli. Neskatoties uz visu, strādāju godīgi, atbildīgi un smagi. Vismaz daļēji, es darīju to, kas sanāk un patīk.

Depresija joprojām man bija un traucēja dzīvot. Visi simptomi nekur nebija aizgājuši; tie tikai kļuva nedaudz vājāki. Taču man likās, ka tā jau pazuda, jo palika nedaudz vieglāk.

Zvani no klientiem ienāca par dažādākiem jautājumiem. Cilvēku iztēlei nav robežu. Sanāca arī jokainas situācijas kā Viens Pats Mājās 2, kad cilvēks aizlidoja uz pavisam nepareizu galapunktu. Visas situācijas atrisināju teicami un atbildēju uz jautājumiem ļoti precīzi.

Nostrādāju kompānijā tikai vienu mēnesi, līdz mani uzaicināja uz tikšanos ar biroja vadītāju.
Pārbaudes laiks vēl nebija beidzies, tāpēc bija uztraukums, ka mani grib atlaist.

Atnācu uz tikšanos, sākām runāt par visu ko un pat ne par darbu. Aizrunājāmies tālāk un tālāk un tad HOPS! Biroja vadītāja man jautā: “Saki man lūdzu, vai Tu spēsi strādāt par lojalitātes programmas speciālistu?”
Tas nozīmēja to, ka mani gribēja paaugstināt amatā pēc pirmā mēneša šajā darba vietā.
Beidzot kāds ieraudzīja manas centības, manu attieksmi, beidzot kāds mani novērtēja.

Piekritu. Ar šo brīdi man sāka pazust trauksme, stress un uztraukums. Sociālā fobija kļuva daudz vieglāka. Tā nepazuda līdz galam, taču deva man iespēju uzstāties sapulcēs, kopīgi doties pusdienās, apmeklēt pasākumus, būt tuvumā citiem cilvēkiem un apmācīt citus kolēģus.

Mūsu komandā bija 6 cilvēki. Mūsu darbs bija pārliecināties par lojalitātes programmas nepārtrauktu darbību, risināt tehniskās kļūmes, padarīt lojālo klientu pieredzi patikāmāku, uzlabot produktu, novērst krāpniecību un rast veidus, lai padarītu lojalitātes programmu labāku. Šis darbs brīžiem nebija viegls. Vajadzēja ļoti tehnisku domāšanu; bija daudz jāanalizē sistēmas. Šī bija jauna pieredze. Tas aizrāva, bija ļoti ļoti interesanti. Šeit es izpaudu kreativitāti, šeit man ļāva strādāt vienam pašam, izpausties, pašam veidot noteikumus, pašam rast risinājumus.

Brīvajā laikā es piedalījos vairākos citos projektos. Palīdzēju ar procedūru ieviešanu finanšu nodaļā, taisīju atskaiti kādas valsts transporta ministrijai, pārstāvēju kompāniju projektos, devos darba braucienos.

Manā nodaļā, mēs izveidojām ļoti daudz risinājumu priekš lojalitātes programmas. Mēs to padarījām labāku. Klientu pieredze uzlabojās un klientu vērtējumi auga.
Mūsu pamanīja startptautiski mēdiji.

Un tad, notika kas negaidīts. Mūsu 6 cilvēku lielas komandas sniegumu pamanīja nozares lielākais konkurss. Tas mūs apbalvoja par labāko aviokompānijas lojalitātes programmu Eiropā; ar veselām divām balvām. To visu sasniedza vien 6 cilvēki, ieskaitot mani.
Šis konkurss ir kā Aviācijas nozares Grammy. Tas ir ļoti nozīmīgs konkurss.

Tādējādi, mēs uzstādījām jaunus standartus visai industrijai. Lielu ieguldījumu tajā ieliku arī es.
Mūs apsveica no visām pusēm. Zvanīja un rakstīja kompānijas direktori, CEO, nodaļu vadītāji, tiešie vadītāji, kolēģi un pat saņēmām sveicienus no konkurentiem. Kompānija mums pasniedza dažādas dāvanas, restorānu apmeklējumu, braucienu, un citas pieredzes.

Ikdienā, ārpus mājām un darba, cilvēki uz mani skatījās labāk, nekā iepriekš. Es pat nezinu kāpēc. Esmu pārliecināts, ka pozitīvais pievelk pozitīvo. Taču brīžiem, cilvēki uz ielas man izteica komplimentus, apkalpoja ļoti laipni un draudzīgi, sievietes ar mani flirtēja. Varbūt, laimīgs cilvēks izskatās veselīgāks un līdz ar, to labāk? Es pat nezinu.

Es sajutos vēl labāk. Lai gan iepriekš likās, ka labāk nevar būt. Kļuvu dzīvespriecīgāks, man parādījās emocijas. Parādījās nepārtraukts prieks, apmierinātība. Mans ikdienas garīgais vairs nebija bēdīgs.
Tikai tad es sapratu, ka līdz pat tam brīdim, kautkādā mērā, man joprojām bija depresija.
Pirms tam likās, ka depresija ir beigusies, jo man palika labāk, un likās, ka jūtos normāli.

Vēljovairāk sapratu, ka depresija un labklājība ir relatīvi un tie ir spektra garīgie stāvokļi. Ja Tev ir slikti, vienmēr var būt sliktāk; un ja iet normāli, var iet labāk. Ja Tev sokas labi, Tev vienmēr var iet vēl labāk.
Tagad skatoties uz to brīdi, es skaidri redzu, ka tad mana depresija noteikti bija beigusies.

Es jutos cienīts šajā vietā, uz mani skatījās kā uz labāko piemēru; kā uz kādu, no kura ir jamācās. Ar mani konsultējās, ņēma vērā manu viedokli.

Mūsu komandas panākumi man deva enerģiju, iekšējo prieku un milzīgu milzīgu motivāciju. Es sajutos spējīgs darīt, spējīgs attīstīties, spējīgs vēl vairāk uzlabot industriju, kura man nozīmē tik daudz. Jutos novērtēts un spējīgs gāzt kalnus.

Lai gan man ļoti ļoti patika šī darba vieta, es sapratu, ka man ir jāapmierina šī degsme, šī vēlme sasniegt vairāk, šī vajadzība pēc progresa.

Ik pa laikam pieteicos prestīžās aviācijas kompānijās. Dažas neatbildēja, divās intervijās es izgāzos. Bet man bija milzīga degsme un uzrāviens turpināt meklēt daudz lielāku, grūtāku un atbildīgāku izaicinājumu.
Pēc pāris mēnēšiem es to atradu, tepat Rīgā. Mani pieņēma darbā ļoti ātri, bez stulbām un ilgām intervijām.

Tā bija Eiropā atzītākā, lielākā, veiksmīgākā un pelnošākā kompānija savā nišā. Šajā aviācijas kompānijā man jārisina ļoti grūti un svarīgi procesi, lai pārliecinātos par pilnīgu drošību un procesu efektivitāti. Negribas atklāt visu, jo vēlos privātumu un vismaz daļēju anonimitāti. Citiem vārdiem sakot, no mana darba ir atkarīga ļoti daudzu cilvēku drošība un dzīvības.
Es izjutu kaut ko jaunu, kad sāku šeit strādāt.

Jau iepriekšējā darba vietā es sajutos labāk, nekā jebkad iepriekš 5 gadu laikā.

Bet tagad, es sajutos daudz daudz daudz labāk. Tā ir grūti paskaidrojuma parādība. Tas ir stāvoklis, kad Tu jūti prieka, adrenalīna, testesterona un prieka hormonu pieplūdumu savās asinīs, visā savā ķermenī. To jūti to ugunīgo prieku, kā tas cirkulē pa tavu ķermeni.
Tu smaidi visiem, komplementē apkārtējos, iepriecini ģimeni, izrādi apkārtējiem vairāk cieņas, Tev ir ļoti daudz enerģijas, Tu jūties mierīgs pēc smaga treniņa, Tev ir spēki darīt jebko, Tu gribi socializēties (it īpaši ar tādiem kā Tu); visām problēmām Tu redzi skaidrus risinājumus. Tev parādās nežēlīga pārliecība, bet arī ļoti dziļa cieņa pret visiem apkārtējiem; Tev parādās enerģija un spēks, lai tiktu galā pat ar grūtāko projektu.

Tas bija tikai sākums.

Pēc vairākiem mēnešiem es līdz galam apjēdzu, kādā kompānijā es sāku strādāt.
Budžets šeit bija relatīva lieta. Ja Tev ir loģiska ideja, kas uzlabotu kompānijas darbu, Tev vienkārši uzticas, iepērk nepieciešamās lietas, lai Tu vari panākt iecerēto – un viss uzreiz ir gatavs.
Vajag kaut ko uzprogrammēt, lai paaugstinātu produktivitāti? IT uzreiz ķersies pie darba.

Atrodi veidu, kā atrast partnerus, kas palīdzētu kompānijai pelnīt vairāk? Ņem uzņēmuma karti, aizved viņus uz labāko restorānu un izrunā visu nepieciešamo.

Es konsultēju visu uzņēmumu, izstrādāju risinājumus drošības nodrošināšanai. Pie manis nāk un jautā padomus. Es palīdzu kompānijai nezaudēt naudu un pelnīt vēl vairāk.

Protams, alga ir labā līmenī…nekad nesūdzēšos par to. Bet, ne vien naudā ir prieks. Prieks ir būt cienītam, uzklausītam, saņemt uzticību no apkārtējiem un, kad Tev pašam ļauj darīt to, ko uzskati par pareizu. Prieks ir par to, ka es izmantoju VISU savu potenciālu. Prieks ir par to, ka es daru tieši to, par ko biju sapņojis depresijas laikā un pirms tās.

Šis ir pavisam cits labsajūtas līmenis. Tas Tev liek būt pateicīgam par katru nelielu lietu, kas Tev ir dzīvē. Depresijas laikā, es biju nekas, man pilnībā nekā nebija. Tagad man ir viss, ko vienmēr esmu gribējis. Jo viss, ko es šobrīd daru; viss, kas man ir; to visu esmu sasniedzis paša spēkiem.
Par šo visu, ko esmu sasniedzis, cena ir ĻOTI dārga. Šo saniegumu cena ir 5 gadi depresijā, un divi no šiem gadiem bija ļoti smagā un dziļā depresijā.