Mana depresija un izkļūšana no tās16

2.mācību gada beigās man sāka parādīties iekšēja trauksmes sajūta. Es biju juties tā, it kā man kaut kas trūktu. It kā, viss bija labi, bet es jutos, ka esmu iestrēdzis. Trauksme ir ļoti labs vārds, kas šo raksturo.
Kopā ar šo trauksmi, es pakāpēniski sāku justies nekomfortablāk, kad man blakus bija mazpazīstami cilvēki – vairāk uztraukuma un grūtāk uzturēt acu kontaktu.
Šī sajūta nāca no iekšienes un es nebiju to kontrolējis. Neko tādu savā mūžā nebiju izjutis iepriekš.

Tajā pat laikā, es secināju, ka man dzīvē ir jākustas tālāk.
Protams, mani vēl gaidīja trešais gads universitātē, taču ar universitāti vien nepietika. Man bija degsme darīt vairāk, izzināt vairāk un attīstīties straujāk. Joprojām biju ļoti izsalcis pēc jaunām pieredzēm un biju ļoti motivēts sasniegt vairāk (man iekšā joprojām bija ļoti spēcīga liesma – vēlme nestāvēt uz vietas).

Tobrīd es nesaliku 1+1 kopā. Man pat neienāca prātā, ka šīs abas lietas (trauksme un vēlme attīstīties tālāk) savstarpēji ietekmē viena otru. Tagad man ir skaidrs, ka mans prāts zināja, ka es esmu spējīgs uz ko vairāk, nekā vienkārši mācības universitātē, tāpēc tas mani brīdināja, izraisot trauksmes sajūtu.

Šī nebija depresija. Šo sauc par trauksmi vai “anxiety” angļu valodā. Tas ir ilglaicīgs un pasīvs uztraukums. To var ietekmēt notikumi dzīvē, pārdzīvojumi, un arī vielu disbalanss smadzenēs. Manā gadījumā, to izraisīja manis paša zemapziņa, iepriekšminētā iemesla dēļ.

Šajā laikā, kad mācījos, brīvajā laikā biju strādājis konferenču centrā. Jo nauda vienmēr bija vajadzīga. Darīju visu, pienesu ēdienu, mazgāju ļoti netīrus traukus, tīrīju telpas, mazgāju grīdas, nēsāju galdus un krēslus priekš konferencēm, nēsāju citas smagas lietas, pasniedzu ēdienus, apkalpoju viesus. Šis bija smags darbs, jo konferenču centrs atradās četros stāvos un mēbeles/galdi/krēsli bieži bija pārāk lieli priekš liftiem. Mēs tos nēsājām pa trepēm. Tādējādi, katru dienu, pēc universitātes, nācās smagi strādāt. Dažreiz pa 5 stundām, dažreiz pa 12. Smags darbs man bija pazīstams, jo jau skolas laikos nācās strādāt par kravēju veikalā.

Cilvēku apkalpošana man nepadodas un nepatīk, bet biju spiests to darīt. Tajā vietā un tajā stāvoklī es palikt negribēju. Tāpēc pēc darba vakaros, vai pirms studijām no rītiem regulāri sūtīju savus CV darba devējiem, uzlaboju savu CV, gatavojos intervijām. Un tā nepārtraukti katru dienu.

Otro universitātes gadu pabeidzu un visu vasaru pavadīju strādājot un piesakoties darbam.

Pēc 3 mēnešu CV sūtīšanas rezultāts bija šāds: 3x 10min telefonintervijas un 0 aicinājumu uz īstajām intervijām.

Iesāku trešo mācību gadu universitātē. Lūdzu universitātei palīdzību. Viņi vēl vairāk uzprišināja manu CV, taču secināja, ka iepriekšējam manam CV arī nav ne vainas. Trennējāmies ar universitātes pārstāvjiem priekš intervijām. Ar nožēlu jāsaka, ka universitātes piedāvātie darbi bija identiski tam, ko es jau darīju konferenču centrā. Neko citu viņi piedāvāt nespēja.

Tā es turpināju baudīt universitāti, bet ikdienā ar vien vairāk izjutu trauksmi un pat uztraukumu. Šīs sajūtas man izpaudās no iekšas, es tās nebiju veidojis pats. Vispārīgi runājot, esmu ļoti mierīgs cilvēks, kas ļoti reti uztraucas. Šis man bija ļoti neierasti. Turklāt, dziļi iekšā es jutu tukšumu. Uztraukuma dēļ, bija arvien grūtāk komunicēt ar cilvēkiem un skatīties tiem acīs.

Tā vien turpināju smagi studēt, smagi strādāt darbā un katru dienu pieteikties darba pozīcijām manā sfērā; vai sfērās, kas vismaz daļēji saistītas ar aviāciju.

Pagāja semestris, tika nosvinēti Ziemassvētki un nu, es jau varēju sajust, cik tuvu es esmu līdz universitātes absolvēšanai. Atlika vien viens semestris, jeb nieka 5 mēneši. Un es vēl neko nebiju atradis.

Es joprojām biju smagstrādnieks, kas nav sasniedzis savu potenciālu.
Man ļoti gribējās izpaust savu kreativitāti, darīt to, kas man patīk un sanāk – strādāt aviācijas jomā jebkur. Kaut vai smagajā darbā, bet aviācijā. Bet mani nekur nepieņēma.

Es zināju, ka neesmu stulbs, ka ja man iedod iespēju strādāt man saistošā industrijā, es veiktu savu darbu ļoti smagi un atbildīgi…. Bet neviens darba devējs man pat nebija iedevis iespēju, lai mani uzklausa.
Gan zvanīju darba devējiem, gan sūtīju epastus, gan aicināju viņus LinkedIn…un regulāri pieteicos visām vakancēm. Uzlaboju savu CV katru dienu. Bet joprojām nekā.

Ir svarīgi pieminēt, ka es sev nebiju uzstādījis toksiski lielus standartus. Es no sirds vēlējos strādāt savā sfērā un attīstīties tajā, tāpēc, ka aviācija man no sirds patīk. Es sevi neredzēju nekur citur un viss pārējais man bija ļoti svešs.

Tajā brīdī sajutos, ka tāda situācija nevar pastāvēt.. Tā taču nevar būt, ka es neatrodu normālu (priekš manām vēlmēm) darbu… Visi taču vēlēsies jaunu un enerģisku darbinieku, kas tūlīt beigs universitāti. Visi taču grib, lai pie viņiem strādā izglītoti cilvēki. Bet nē, neviens negrib mani pieņemt, neviens pat mani negrib uzklausīt. Jutos ļoti vientuļš un bezspēcīgs. Sapratu, ka neviens nekad man pakaļ pats nenāks. Ka pat varu necerēt uz citu cilvēku palīdzību. Realitātē, man pašam viss bija visiem jāpierāda.

Ko gan es varēju darīt? Es turpināju censties un neapstājos.

Universitātes pēdējā semestrī man sākās lielāks uztraukums, lielāka trauksme un stipra sociālā fobija (social anxiety).
Gan darbā, gan universitātē, gan uz ielas, man bija ļoti grūti runāt ar cilvēkiem; izjutu ļoti lielu diskomfortu, bailes, uztraukumu un acu kontaktu vispār nevarēju uzturēt.
Es nesapratu, kas ar mani notiek.

Kad kāds jauks cilvēks pienāca pie manis, uzsmaidīja, un kaut ko vaicāja, mana galva pati nekontrolēti un asi griezās prom no šī cilvēka, valoda sāka raustīties un man likās, ka es zaudēšu samaņu. Sarunu laikā aizmirsu, ko gribēju teikt.
TAS NOTIKA VISU LAIKU, REGULĀRI.
Pat ar tuvākiem cilvēkiem man bija ļoti liels uztraukums runāt.

Mans lektors, kas mani ļoti cienīja, aicināja mani uz īpašiem pasākumiem priekš studentiem, bet man nācās atrunāties, jo es nevarēju pilnībā ne ar nevienu normāli vadīt sarunu. Man bija bail izgāzties, jo uzvedos jocīgi un nekontrolēti, griežot prom acis un galvu no cilvēkiem, kad mēģināju ar tiem runāt. Es nevarēju normāli vairs uzturēt sarunu.

Vienīgais veids, kā es varēju vest ar kādu sarunu, ir neskatoties uz cilvēku, vai tumsā (tā lai mani neredz).

Es izvairījos no visiem. Negāju uz pasākumiem, negāju ar cilvēkiem pusdienās.

Man likās, ka es paliku garīgi slims. Man bija bail.

Es pilnībā pazaudēju fokusu un nevarēju nokocentrēties, lai izpildītu savus kursa darbus. Es bieži vien nogulēju lekcijas.
Es knapi uzrakstīju savu disertāciju un tās prezentēšana bija pilnīgākais izgāziens. Es runāju kā debīls; prezentācijas laikā, mana runa bija piektklasnieka līmenī. Es nespēju atbildēt uz jautājumiem. Es pats nesaprotu, kā viņi pieņēma manu darbu. Biju aizmirsis, ko teicis. Biju viss nosvīdis. Nevarēju pat paskatīties nevienam sejā – skatījos uz grīdu.
Es knapi knapi pabeidzu universitāti.

Ikdienā, sievietes par mani smējās, jo viņu uzskatā, es biju weirdo (pretstats tam, kāds es biju iepriekš. Jo iepriekš man bija daudz draudzeņu. Iepriekš, man bija harizma. Šis bija stiprs sitiens un lielas pārmaiņas, ar ko bija grūti samierināties). Par mani runāja aiz muguras, rādīja ar pirkstiem.
Tāpēc, ka man bija grūti komunicēt, veikalos un kafejnīcās mani bieži apkalpoja ļoti slikti. Es nesaprotu kāpēc, jo neko sliktu es nebiju izdarījis.

Darbā man negāja raiti, jo man bija jāsatiek konferenču klienti, bija ar viņiem jārunā. Bija jārunā ar kolēģiem. Es nesaprotu, kā man ļāva vispār tur strādāt, kad vienkārši runājot ar klientiem, es sasvīdu, nosarku, nevarēju neko pateikt normāli, apjuku, raustīju valodu vai pat pateicu kaut ko stulbu. Tajā pat laikā, mans skatiens vai vispār galva, pagriezās uz citu pusi. Es netīšām mēdzu pateikt cilvēkiem kaut ko rupju.
Es nevarēju kontrolēt savu ķermeni, burtiski. Lai cik nu centījos būt normāls, ķermenis darīja savu. Tas viss notika nekontrolēti, pret manu gribu.

Šīs pēkšņas pārmaiņas un neizpratne par to, kas notiek, mani ļoti sāpināja. Iepriekš es biju harizmātisks un sociāls cilvēks, bet tagad es biju kāds jocīgais čalis. Iepriekš man bija ļoti laba sociālā dzīve. Bet šajā visā situācijā, es biju sajuties viens un man bija ļoti bail. Bija bail arī ar kādu padalīties, jo baidījos no atstumšanas.

Vēl jo vairāk, mani sāpināja fakts, ka es pabeidzu universitāti, bet joprojām paliku nekurienē.
Manā dzīvē bija ļoti liels tukšums. Ar universitātes pabeigšanu, manā dzīvē vairs nebija nozīmes. Nebija iemesla, lai skatītos uz rītdienu ar prieku un gaidībām. Es sajutos, ka esmu iestrēdzis.

Es biju spiests strādāt tālāk konferenču centrā, lai pelnītu naudu. Bet es joprojām ļoti gribēju izmantot savu kreativitāti, lai strādātu aviācijā, lai veiktu pārmaiņas šajā sfērā, lai padarītu to drošāku. Viss, ko es vēlējos ir, lai kāds man iedod to vienīgo iespēju – un es zināju, kas es sevi pierādītu uz visiem 300%.
Taču nekas neizdevās. Pagāja nu jau vēl viena vasara, kuras laikā es pieteicos ap 50-100 vakancēm dienā, gandrīz ik dienu. Dažām, es bezgalīgi ilgi rakstīju pieteikumu vēstules, dažiem ne tik ilgi.
Es iztērēju ļoti daudz enerģijas šim procesam.

Laiks gāja uz priekšu, mēnešiem ilgi mēģināju pieteikties darbam.
Rudenī, man paveicās, ka mani pirmo reizi uzaicināja uz divām intervijām. Pirmajā uz mani skatījās ar skatienu “Ko viņš šeit dara?”.
Otrajā intervijā mani intervēja sieviete, kuru es nekad neaizmirsu līdz šim brīdim. Viņai bija dusmīgs un izbesīts skatiens; viņas runā es jutu riebīgumu, nokaitīnātību un nepatiku pret mani. Viņa mani nobombardēja ar stulbākajiem jautājumiem, par to, kā es rīkotos dažnedažādās situācijās. Trīs-četri šādi jautājumi būtu normāli, bet viņai tie bija bezgalīgi. Un visu laiku es izjutu nepatiku. Es nesapratu, kas notika, bet man vispār bija grūtības parunāt tajā intervijā. Viņas attieksme bija apmēram kā “Ko tu vispār šeit atvilkies? Man te ir svarīgas lietas jādara.”

Drošvien, ir lieki teikt, ka mana dzīve tobrīd bija noklāta ar bēdīgām sajūtām un bezcerību. Es biju bēdīgs ar situāciju, kurā biju nonācis. Tas ļoti sāpināja.

Trakākais ir tas, ka es nezināju ka man ir depresija; ka es nemaz neesmu palicis traks.
Turklāt, man nebija nojausmas, ka mana jocīga uzdevība bija saistīta ar manu depresiju (uztraukums, nervi, nespēja komunicēt un depresija kā tāda, bija radušies aiz nespējas darīt to, kas man patīk un sanāk; aiz nespējas izmantot visu savu potenciālu ikdienā).
Sajūtas bija tādas, itkā mani kaut kas kontrolē, bet ne es pats.

Ja es zinātu par depresiju, man ietu vieglāk, es varētu atrast kouču un terapeitu. Es zinātu, ka esmu normāls. Bet man klāt nebija neviens, kas to pateiktu.

Mana dzīve turpināja būt bēdīga, jutos sagrauts, bet viss ļoti ātri kļuva sliktāk.
Mēģināju atrast jebkādu darbu, kur nevajadzētu strādāt fiziski, jo sāku ļoti nogurt.

Redzēju, cik labi iet citiem. Daudzi bijušie paziņas un draugi atrada brīnišķīgu darbu, daži precējās, dažiem bija bērni. Man nebija nekā. Nekā, par ko priecāties (parasti es neesmu drūms cilvēks un priecājos par pārējiem, bet depresijas laikā man bija vienalga par citu sasniegumiem, jo pats biju iestrēdzis).

Es pārstāju nodarboties ar svarcilāšanu un skriešanu (to darīju nu jau 6+ gadus līdz tam brīdim).
Mani viss sāka kaitināt un besīt. Man parādījās pārāk lieka agresija.
Savu agresiju izpaudu interneta vietņu komentāru sadaļās (kontekstam – es nekad savā mūžā nebiju agresīvs līdz tam brīdim). Bet nekad fiziski, lai gan bieži gribējās kādam iesist.
Es strīdējos ar cilvēkiem, ko pazinu. Kļuvu toksisks, runāju daudziem aiz muguras.
To visu es darīju ne gluži izvēles dēļ; šīs sajūtas un dārbības nāca no manas iekšienes pašas – dabiski; tās sajūtas un emocijas bija īstas. Es tās nevarēju pat kontrolēt un ierobežot. Es ienīdu visu iespējamo un par katru tematu man bija savs toksiskais viedoklis. Man nekas nepatika. Viss, kas nesakrita ar manu viedokli – bija stulbs viedoklis. Visi, kas nepiekrita manam viedoklim – bija idioti manā uzskatā.
Lēnā garā sāku zaudēt kontaktu ar vēl vairākiem cilvēkiem. Ar dažiem, tāpēc, ka man nebija nekā pozitīva, ar ko dalīties.
Ar citiem, tāpēc, ka tiem gāja labi un es nevarēju ciest, ka citiem viss ir labi, bet man ir slikti; un par mani neviens nedomā (jā, es šobrīd es zinu, ka tas bija ļoti skopi; tobrīd es biju ļoti sāpināts un to nesapratu).

Ar dažiem draugiem es ļoti nopietni sastrīdējos par sīkumiem un nekad nebiju kontakrējies atkal (bet paskatoties uz to neitrāli mūsdienās, daudzi no viņiem nebija labi draugi).

Daži cilvēki mani pameta paši, jo mums nebija vairs nekā kopīga.

Bet palika daži draugi, kam par mani nebija vienalga un viņi paši uzturēja ar mani kontaktu ik pa retam. Esmu pateicīgs par to.

Ja arī kāds mēģināja kontaktēties ar mani, es neatbildēju viņiem; vai arī atbildēju pēc ļoti ilga laika.

Es biju sāpinājis savu ģimeni, bet tā man nekad nepagrieza muguru.

Pazaudējot kontaktu ar cilvēkiem, ik pa retam pavadīju laiku ar kolēģiem, kas bija situācijā, līdzīgā manai. Šie cilvēki arī bija negatīvi noskaņoti, bēdīgi, depresīvi, runāja par citiem aiz muguras un bija toksiski.
Šie cilvēki mani vilka uz leju vēl vairāk. Viņiem bija alkohola, zāles un azartspēļu atkarības. Tāpēc alkoholu es sāku lietot biežāk, taču spēlēt un pīpēt es nekad negribēju sākt...es sapratu riskus.
Šiem cilvēkiem nebija morāles (jāatzīst, ka man tā arī kļuva zemāka), šie cilvēki mēdza būt toksiski pret mani un kliegt uz mani darba vietā, runāt man aiz muguras, bet smaidit sejā.
Šie cilvēki ticēja konspirācijas teorijām, runāja par tām stundām. Dažām es pats sāku ticēt. Kad Tev ir depresija, tu esi ļoti jūtīgs pret negatīvo. Ja kāds internetā pasaka, ka Bils Geits ir pie visa vainīgs, ir ļoti viegli vainot viņu tavās problēmās, nevis pašam atrisināt savas problēmas.

Tāpēc, ka biju negatīvi noskaņots pret visu, es pievilku tādus pašus cilvēkus pie sevis. Ar tiem, mēs varējām ilgi diskutēt par to, cik viss ir negodīgi un slikti šajā pasaulē. Tas Tevi ievelk vēl dziļi depresijā, jo šie cilvēki nekad neliks Tev justies labāk. Ja arī Tu jutīsies labāk vai beidzot sasniegsi ko nozīmīgu, šie cilvēki ātri Tevi pārliecinās par pretējo (Atradi jaunu smuku dzīvokli īrei? Nepārcelies, tu taču noteikti būs tarakāni! Plāno iegādāties ceļojumu uz ASV? Tu ko, tur taču ir bīstami un ASV ir naidīgākā valsts pasaulē).

Laiks ritēja uz priekšu, es arvien sūtīju savus CV jau visur, kur tik varēju.
Tā pagāja kārtējais gads.

Tukšums, uztraukums, sociālā fobija, nekontrolējama ķermeņa reakcija uz cilvēkiem, dusmas, agresija, bēdāšanās, sāpes, izmisums, bezpalīdzība….ar to visu es biju dzīvojis katru dienu. Tas bija ļoti grūti.

Mana ikdiena, katra stunda un minūte, bija pilnas ar negatīvām jūtām, satraukumu, stresu, besi, agresiju un bēdām.

Tas nodarīja lielu kaitējumu manai veselībai. Es sāku zaudēt matus uz galvas (vien savos agrajos divdesmitajos gados), mana zobu veselība palika sliktāka (izrādās, ir tieša likumsakarība starp mentālo veselību un zobu veselību), mana tolerance pret stresu bija nulle. Kad man mājās nokrita kāds mazs priekšmets, izlija kafija vai saķēpāju kreklu, mani pārņēma dusmas un es skaļi nobļāvos, metu mantas pa gaisu, spēru mantas. Es pats sapratu, ka cik ļoti šī situācija mani mainīja, jo agrāk es biju ļoti miermīlīgs, mierīgs un stabils cilvēks. Man likās, ka es paliku garīgi slims, traks, nenormāls. Diemžēl, es nezināju, ka šo tiešajā veidā izraisīja mana nespēja izmantot savu potenciālu un darboties sfērā, kas man tik ļoti saista. Es nezināju, ka man ir depresija.


Līdz ar fiziskās un garīgas veselības pasliktināšanos un noguruma dēļ, es beidzu nodarboties ar hobijiem un jebkādu sportu. Tad manam ķermenim kļuva grūtāk – ik pa brīžiem, guļot, es biju smacis nost. Biju modies nakts vidū, jo biju smacis miegā. Ik pa laikam, ikdienā, mana sirds stipri pukstēja.
Dažkārt man apreiba galva un es nevarēju ievilkt elpu.

Darbs neko labu arī man nav darījis. Manas rokas un kājas nepārtraukti sāpēja smagā darba dēļ. It īpaši kāju pirksti, tie sāpēja 24/7, jo drošības apavi tos deformēja.

Turklāt, man bija, nelielā mērā, atkarība no ēšanas. Un liela atkarība no saldumiem un cukura. Es šausmīgi uzņēmos svarā. Arī alkohols bija tā viela, kuru dažkārt biju lietojis par daudz.

Vienu vakaru, pēc kārtējās smagās dienas darbā, es izdzēru vienu litru auksta šņabja. Man palika tik ļoti slikti, ka es vēmu ar asinīm.

Nekas manā dzīvē neradīja prieka sajūtu. Man nebija spēka celties no rītiem un doties uz savu stulbo darbu… bet nebija izvēles, jo vajadzēja pelnīt naudu, lai nepaliktu uz ielas.

Mans sapnis darīt to, ko es patiešām mīlu, nekad netika aizmirsts. Es biju meklējis spēkus un turpinājis pieteikties vakancēm. Bet atrast spēkus šai nodarbei nebija viegli.

Kā minēju, man ilgu laiku nebija iekšēja prieka. Bez alkohola un cukura, kas man lika justies nedaudz labāk, bija arī naudas tērēšana. Ik pa laikam es pirku sev dārgas mantas; biju ceļojis un lidojis biznesa klasē (bet tad gulējis hosteļos); īrējis dārgas mašīnas (bet tad nebija naudas pat benzīnam); sācis “biznesu”, kam iztērēju daudz naudas bez jebkāda plāna; liku Instagramā bravurīgus postus no restorāniem (un kad parādījās Instagram Stories, tad liku storijus); mēģināju investēt naudu, bet visu zaudēju. Ar visu pozitīvo aktīvi dalījos soc.tīklos; negatīvo noklusēju.
Šīs darbības man lika justies labāk uz brīdi, jo zināju, ka citi cilvēki (daudzus knapi pazinu) domās par mani labāk. Turklāt, mani bijušie draugi šos storijus nemaz neredzēja, jo daudzus pēc strīdiem nobloķēju (tagad es saprotu, kāpēc daudzi cilvēki liek ļoti bravūrīgus Storijus soc.tīklos – viņi to nedara aiz labas dzīves).

Nervi man neturēja gan stresa situācijas, gan arī pavisām ikdienišķas situācijas. Kad cilvēki neteica neko sliktu, es neapzināti mēģināju atrast negatīvu nozīmi cilvēku teiktajā. Tas notika dabiski un man pat ir grūti paskaidrot, kāpēc. Tas notika ar mani pavisam nekontrolēti.

Vēl, kas man lika justies labāk, bija negatīvas ziņas un konspirācijas teorijas. Tagad es zinu, kāpēc cilvēki vispār tic šīm lietām. Es biju salasījies daudz informācijas par kaut ko negatīvu, tad izpaudu savas dusmas par šo tematu forumos. Gluži tāpat es reaģēju uz negatīvām ziņām.
Kā piemērs, es Youtubā stundām ilgi biju skatījies video par Krievijas karu Ukrainā (par kara posmu, kas tika sākts 2014.gadā, nevis 2022.; šis bija ilgi pirms 2022.gada).
Es biju ļoti agresīvi nokaitināts pret krieviju un putinu, ka stundām, dienām un nedēļām biju rakstījis negatīvus komentārus par putinu visās iespējamās interneta vietnēs.
Lai gan putins ir pasaulē lielākais kroplis, komentāru rakstīšana neko nemainīs šajā pasaulē – tas viss bija lieka laika tērēšana. Šīs darbības mani padarīja stulbāku, es to zināju un jutu.
Taču tobrīd es redzēju putinu, ka visu manu problēmu avotu. Man bija viegli vainot viņu savās problēmās un neko nemainīt savā dzīvē (lai gan dziļi sirdī es joprojām gribēju iegūt normālu darbu un progresēt). Šī darbība man palīdzēja aizmirst par manām reālām problēmām
Es it kā būtu melojis pats sev, ka viss manā dzīvē būs labāk ar laiku, jo ar nepatikas izrādīšanu internetā, es daru pareizu darbu priekš visas sabiedrības.
Es mēnešiem katru dienu biju lasījis par notikumiem Ukrainā (bet tas pat nebija kara sākums, tas bija jau kāds piektais kara gads) un katru dienu rakstījis ļoti negatīvus komentārus.

Es biju pārņemts ar šo darbību katru dienu kā traks.

Es lasīju arī citas visa veida negatīvas ziņas par jebko, kā traks. Man likās, ka visa pasaule brūk.