Ja Tava iknedēļas tusiņu vieta ir Vecrīga, tad iesaku šo izlasīt vai noskatīties. Varbūt tādā veidā Tu sapratīsi to, cik svarīgi ir sekot līdzi tam, kas notiek Tavā dzēriena glāzē.
«Mēs iegājām «Rokkafejnīcā», un es paņēmu vienu mazo sidru. Es sāku dzert, dzert, dzert. Mēs kaut kur 40 minūtes runājām ar draudzeni, es biju izdzērusi tikai pusi no dzēriena, kad jutu, ka mana zeme zem manām kājām sāk pludot. Es sākumā nodomāju, ka wow, tas ir dīvaini, ka es pat vēl neesmu izdzērusi pat pusi no tā dzēriena. Es izlēmu vairāk neaiztikt to dzērienu tajā vakarā.
Pagāja vēl pusstunda un es sāku nedzirdēt, ko saka mana draudzene. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu izdzērusi 5 šņabja pudeles. Es centos koncentrēties un sadzirdēt, ko saka mana draudzene, bet es nespēju. Es sev teicu: «Emīlij, saņemies, Tev vēl ir jābrauc mājās!» Es paskatījos pulkstenī un bija deviņi ar kaut ko.

Tad man iestājās blackouts. Mana draudzene teica, ka es piecēlos no krēsla un nokritu uz ceļiem. Es nevarēju nostāvēt uz savām kājām. Mani piecēla divi vīrieši, kuri sēdēja pie letes aiz manis. Viņi manai draudzenei teica, ka aizvedīs mani mājās, lai tikai pasakot viņiem adresi. Mana draudzene pateica viņiem kategorisku nē.
Kā mana draudzene teica, es biju tik piedzērusies, ka nevarēju pat normāli nostāties uz kājām un kaut ko smējos. Viņa vēl esot domājusi, kā var piedzerties no pusglāzes sidra. Mēs gājām uz 11. tramvaja pieturu, un viņa turēja mani pie rokas. Es pusi atceros un pusi es neatceros.
Mēs stāvējām pieturā, un es atceros, ka tie puiši vēl joprojām tur ir. Viņi teica: «Nē, nē, viņa nekur nebrauks, viņai ir labi ar mums!» Mana draudzene piedraudēja viņiem ar policiju, ja neliks man mieru, uz ko viņi atbildēja: «Kāpēc Tu gribi savai draudzenei tā izbojāt vakaru? Kāpēc Tu liedz viņai iespēju ballēties?» Es negribēju ballēties, es nebiju pat tādā stāvoklī, lai ballētos.» Mēs iekāpām tramvajā, un viņi beidzot atšuvās.
Turpinājumu vari noskatīties Emīlijas video!