Iecere pagatavot Priežu čiekuru ievārījumu man parādījās vēl ziemā. Receptes ir atrodamas dažādas, iznākumu arī sauc kā nu kurš – par ievārījumu, medu vai sīrupu. Izmantot šo labumu var tikpat daudzveidīgi – likt pa karotītei pie tējas vai dāsni apliet brokastu pankūkas, uzdāvināt draugam kārumniekam vai ārstēt klepu.
Priežu medus8
Pirmkārt, vajadzīgi čiekuri, tāpēc dodos uz mežu.
Šeit es čiekurus nedabūšu, jāiet tālāk.
Aha, priedes! Bet tur augšā es netikšu.. Ehh, jāiet vēl tālāk.
Lūk, šis izmērs man der :D
Maija beigās čiekuriem jāizskatās šādi.
Esmu par agru, manis atrastie čiekuri vēl knapi pumpurojas.
Lielākā daļa jauno dzinumu vispār pēc čiekuriem neizskatās. Tomēr iet mājās tukšām rokām negribas, salasu to, kas ir. Nospriežu, ka man nebūs priežu čiekuru ievārījums, bet abstrakts priežu sīrups, neprecizējot, no kādām koka daļām iegūts.
Salasu dažas saujas, pirmajam eksperimentam pietiks. Svaru man nav, tāpēc mājupceļā iegriežos veikalā nosvērt savu ieguvumu un pie reizes nopirkt cukuru. Noskaidroju, ka manā rīcībā ir 350 grami priežu dzinumu.
Attīru pumpurus no sveķos ielipušajiem kukaiņiem un skujām un lieku kastrolī. Dažas receptes piedāvā mazgāt čiekurus ar sodu, bet man tas nešķiet nepieciešams. Pieleju ūdeni un vāru pusstundu. Smaržo dikti labi.
Nofiltrēju, dzinumi vairs nav vajadzīgi. Kamēr novārījums atdziest, mazgāju kastroli, tas ir apsveķots, bet cītīgi beržot atmazgājas.