Vienmēr vēroju jaunākos notikumus spokos. Modē ir nācis kavēties tuvākas un tālākas pagātnes atmiņās.
Man vakar rūķītis atnesa spainīti ar ļoti svaigu mencu fileju. Tūdaļ zināju, ka gribu sagatavot mencu tā, kā gatavojām daudz peltajos padomju laikos.
Kad pirmie pēckara pusbada gadu desmiti bija aizvadīti, veikalos sāka parādīties diezgan liela zivju izvēle. Mencas un reņģes bija katram nopērkamas un lētuma dēļ mencas pat dēvēja par strādnieku lašiem. Labu liesu gaļu veikalos gandrīz nekad nevarēja atrast. Ļoti trekna cūkgaļa un subprodukti bija parastā gaļas veikalu produkcija.
Dzīvoju toreiz Teikas rajonā. Brīvības (toreiz Ļeņina) ielas stūri bija liels gastronomijas veikals, kur vienā galā bija gaļas nodaļa. To apkalpoja ļoti interesanta, paliela auguma pārdevēja krietnos gados. Vēl šodien atceros viņas atbildes pircējiem, kas vaicāja pēc kāda liesāka cūkas gaļas gabaliņa.
- Lai cūka būtu liesa, tai jābūt badā sprāgušai - bija viņas iemīļotā atbilde.
Cilvēki ir apbrīnojami. Ja liesās gaļas nav, to prot radīt ar izdomu.
Recepti mencu gaļas kotletām, kas garšo pēc cūkas galas kotletēm man iedeva viena darba kolēģe.
Viņas vīrs bija zvejnieks, kas brauca zvejot uz tālajām jūrām. Recepte, cik nopratu, no zvejniekiem, kas tālajos reisos ņēmuši speķi līdzi jūrā, lai ceptu tur it kā gaļas kotletes, lai ēdienkartē nebūtu tikai zivis.
Man arī nebija toreiz viegli pabarot 5 cilvēku ģimeni, kur divi vienmēr ēstgriboši vīrieši nekad nebija piebarojami. Cepām mencu kotletes bļodām un vienmēr bija par maz.
Pēc garā ievada, turpinājumā šī ļoti vienkāršā recepte.
/rij siekalas/
fui zivis