Labrīt no rīt, spocīgie! 
Brīvdiena solījās būt incanta, jo eZZīC pamodās no savādas jezgas virtuvē. Ja to vispābā var nosaukt par pamošanos. Drīzāk pusmiegs kaut kāds... Un tā, eZZīC izvēlās no migas un pierāpoja pie mazliet pieatvērtajām virtuves durvīm. To, ko viņš saskatīja, divreiz aizvēra un piecreiz atvēra apziņu...
Ar varenu blīkšķi atvērās aukstumskapja durvis, un no turienes izvēlās puse no baklažāna, kura ņēmās aurot nelabā balsī: eii, kas te par nekārtībām, kādēļ es esmu aizmirsts šajā ledus pasaulē? Draugi, nāciet, kopīgi visi sasildīsimies! Pēc šitā aurojuma baklažānam naski piebiedrojās apvītuša kabača pusīte, četras formu zaudējušas sēnītes, apšaubāmas kvalitātes zaļgandzelteni lakši un atvērta metāla bundža ar pļurkstošiem tomātiem. Kā pēdējais cienīgi izvēlās aristokrātiskais siera klucis un nobļāva - sākam!
Baklažāna pusīte smalki sagūlās sviestainā formā, uzvēla sev virsū smalki sadrazotos lakšus, pa virsu draiski sakrita shampinjonu strēmelītes, piesaucot ķiplociņus un sāli ar garšvielām. Pa virsu uzlēca kabacīšu kubiciņi. Un viss iepeldēja cepenītē. Un te pēc brīža tomātēni sāka aurot. Nācās formītei uzņemt arī jamos. Pa to laiku cienīgais siera klucis izdomāja paberzēt savus sānus gar rīvi. Finālā formīte tika pie kruzuļota pārvalciņa.
Un te nu eZZīC galīgi pamodās...
Atšķiru viņas tikai pēc smaržas. 