Pasākumā Limbažiem bijis cits vārds. Tagadējo nosaukumu viņa dabūjusi, pateicoties savādam gadījumam.
Tai laikā, kad Svētupe bijusi ļoti dziļa, kādas svešas zemes tirgotāji pa upi ar jūras kuģiem atbraukuši Limbažos pārdot savas mantas. Mantas bij ušas diezgan patīkamas, tāpēc arī pie viņiem tūlīt ieradušies mantu pircēji diezgan prāvā skaitā. Kāds tirgotājs, kurš nemācējis latviski, vēlējies zināt, kā sauc pilsētu, un svešā valodā par to jautājis vienam mantu pircējam. Šis, nesaprazdams, ko tirgotājs īsti vēlas, gribējis, lai kaimiņš, kura vārds bijis Limba, ar viņu runātu, metis tam ar roku, saucot: "Limba, Limba, Limba!" Limba arī gājis turp. Bet kādam otram kaimiņam, kurš sapratis, ap ko lieta grozās, nepaticis, ka svešam cilvēkam tiek pateikts pilsētas vārds, tāpēc viņš abus pirmos lamājis, uz tiem pastāvīgi saucot: "Āži, āži, āži!" Tirgotājam pilsētas vārds neticis pateikts, bet viņš domājis, ka tas būšot abu dzirdēto vārdu kopojums: Limbaāži. Šie tirgotāji pirmie sākuši nosaukt pilsētu ar vārdu Limbaži, kas ar laiku iesakņojies visā apkārtnē.
Starp Ezeres pagasta Vilktauru un Mežūbelaišu mājām tek strautiņš, kurš ietek Vadakstes upē. Strautiņu iepretim minētām mājām iežogo grava. Gravas dibenā strautiņa malā atrodas samērā liels laukakmens, pa pusei iestidzis zemē. Minētā akmenī atrodas trīs līdz četri līdzīgi cilvēka kāju pēdu nospiedumi.
Ir nostāsts, ka kādreiz tā Mežūbelaiša laukos ir gribēts celt baznīcu. Velns gribējis darbu aizkavēt un aizbērt strautiņu, tādā kārtā applūdināt vietu, kura nodomāta baznīcas celšanai. Kad Velns gājis ar savu akmeņu un zemes nastu uz strautu, uzreiz iedziedājies gailis. Velns no bailēm nometis nastu strautiņa krastā un pats bēdzis projām. Bēgdams Velns bija pārskrējis pāri pār akmeni, tā iespiezdams akmenī savas kāju pēdas. No tā laika akmenī pēdas uzglabājušās līdz mūsu dienām.
