Čau, čau!
Jā, bez tamborētām šallēm, man ir vēl daudzi hobiji un lietas, kas patīk. Šodien pastāstīšu tieši par rotu veidošanu.
Rotas veidot es sāku 17 gadu vecumā. Bet šis stāsts būs dziļāks.
Vienmēr, lai ko arī es nedarītu esmu dzirdējusi tikai to, ka man nesanāks, neizdosies un es nekur netikšu un ko es tur vispār sapņoju, jo tas ir kā saka "galīgi garām". Es jau tolaik biju ļoti naiva un ticēju ko citi saka. Kā jau 16 gadīgs skuķis. Savs viedoklis vispār nebīja. Tad nu es aizgāju uz veikalu un nopirku veselu kaudzi ar auskariem, ko pēc tam pārdot, jo es taču tādus nemācēšu uztaisīt. Viss gāja labi, bet nu kā saka, TAS NEBIJA MANS, tāpēc tur netika ielikta visa sirds un dvēsele. Nopirku un nedaudz dārgāk pārdevu.
Tad es sapratu, ka tā ilgi nesaies, kāds sapratīs un uzodīs un nav jau arī īsti godīgi. Nav jau tas dropsopings nekas sodāms, BET KĀPĒC GAN MAN NEPAMĒĢINĀT PAŠAI?
Jā, tā bija mana atklāsme, ka es tomēr varu un man sanāk. Nākamajā dienā, toreiz vēl varēja pērlītes uz svaru nopirkt pa santīmiem, es aizgāju uz veikalu un izvēlējos visas pērlītes auskaru āķīšus un visu pārējo, kas man patīk. Aizgājusi mājās atvēru youtubi un sāku meklēt video, kā tad taisa auskarus....un iedomājieties MAN IZDEVĀS! Viss ko vajadzēja bija noticēt sev un tam, ka es varu.
Pēc kāda laika jau es taisīju ne tikai auskarus, bet atī krelles un rokassprādzes un ziniet pārdot bija daudz vieglāk, jo tagad es pārdevu to KO MĪLU UN PATI SAVĀM ROKĀM IZGATAVOJU.
Pielikšu bildēs tās rokassprādzes ko nesen kārtojot māju atradu, ko toreiz nepārdevu, jo šo hobiju pagrūdu malā, jo sāku aizrauties ar fotografēšanu.
Stāsta morāle? Nekad neklausies ko saka citi! Tici sev, tici saviem sapņiem, dari un sapņo un TEV IZDOSIES VISS KO TU VĒLIES!
