Kas ir lupstājs?23

Daudziem no jaunās paaudzes nav ne jausmas, bet vecākās paaudzes ļaudis to labi pazīst. Tas ir izplatīts garšaugs, ko agrāk audzēja katrā lauku sētā.

Sens ticējums vēsta, ka lupstājs jāstāda pie durvīm, lai atbaidītu mošķus un sliktus cilvēkus, lai būtu saimniecei pa rokai, jo, ar saberztu lapiņu sarīvējot ku­­kaiņu kodumu, pēc brīža būs aiz­mirsušās gan sāpes, gan nieze. To varu apliecināt, ka pret kukaiņu kodumiem labi der.

Auga smarža spēcīga, nedaudz atgādina seleriju smaržu. Svaigu lapu garša no sākuma saldena, pēcgarša asi pikanta ar mērenu rūgtumu. Sakņu un sēklu garša vienāda. Ir dzirdēts, ka to sauc par milzu seleriju.
Kulinārija lieto jaunās lapas un sulīgas stublāja daļas. Lupstāja sēklas var pievienot kā garšvielu pie salātiem, mērcēm, dārzeņu zupām, gaļas, zivs, putnu gaļas ēdieniem, kartupeļu biezputras. Īpaši lupstājs tiek rekomendēts pie spēcīga gaļas buljona. Jaunās lapas un nomizotas saknes var saniet kā dārzeņus.

Lupstājs ir daudzgadīgs, ziemcietīgs lakstaugs ar divu metru garu zarainu, dobu stublāju. To mēdz dēvēt arī par lībstoku (tulkojumā no vācu valodas „Liebe” – „mīla”, iespējams, nosaukuma dēļ to uzskata par dzimumtieksmi veicinošu līdzekli).

Viduslaiku Anglijā no šī auga gatavoja pikantu, tonizējošu dzērienu. Augam izmantojamas visas daļas - kā saknes un lapas, tā arī seklas un stublāju, kuru var izmantot kokteiļa salmiņa vietā.

Laikā, kad ES grasās pieņemt direktīvu par plastmasas vienreizējās lietošanas trauku ražošanas aizliegumu, tai skaitā arī uz viesiem pazīstamajiem plastmasas salmiņiem, kas zina, vai dabas mataeriāla - lupstāja stublāja salmiņi nekļūs par modes preci mūsu dārgākajos restorānos. Kādam sāļajam kokteilim vai sulai tas piedotu ļoti pikantu garšu.