Ik diena, kas paiet, mūs tuvina nāvei. Ir grūti paredzēt nākotni, bet šis fakts ir pilnīgi skaidrs. Aizver acis, iztēlojies… Reiz pienāks brīdis, kad vairs nebūs daudz palicis un apzināsies, ka tas tuvojas. Protams, dažiem paveicas un viņi mirst, pirms to apzinās. Bet, ļoti iespējams, būsi spiests pārdomāt savu dzīvi un izvēlēm vai vēl sliktāk – vadīt garus gadus pansionātā un kavēties atmiņās. Kādas atmiņas vēlies?
Jau minūti pēc skābekļa trūkuma smadzenēs sāksies pirmie neirodeģeneratīvie procesi, desmit minūšu laikā daudzas atmiņas, lielākā daļa personības, mērķi, sapņi, gaume, mīlestība, pieķeršanās zudīs, jo visa dzīve ir iekodēta trauslos starpneironu savienojumos. Un laika ir maz. Mēs visi lēnām mirstam, organisms noveco, šūnās uzkrājas kļūdas, imūnsistēma vājinās. Ikdienā mēs plēšamies par sīkumiem, tērējam dārgās sekundes, lai vērtētu citu izvēles, attiecības, dzīvesveidu. Lai skaustu, nevis cīnītos par savu vietu zem Saules. Aizmirstam par savu dzīvi. (Vai arī cenšamies, par to nedomāt, apzinoties situāciju un baidoties no piepūles, kas nepieciešama, lai to labotu?)
Ir tikai viena īsa iespēja kaut ko sasniegt, nepalikt par viduvējību. Vai tiešām dzīvo tā, kā vēlies? Liela daļa cilvēku kaut reizi dzīvē ir plānojuši veidot savu biznesu. Bet tikai pavisam neliela daļa to ir izdarījusi. 85 % ienīst savu darbu, vēl sliktāk 2/3 uzskata, ka tas, ko viņi dara, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Protams, var teikt: “nākošgad mainīšos”; “šogad vēl jāizdara tas un tas”; “zvaigznes nav labvēlīgas”; “rīt”. Bet, vai kaut reizi pienāks ideāls moments? Mūsdienu dzīves ritms ir straujš un vienmēr būs problēmas, kuras pārvērst par atrunām. Nu, nebūs tā, ka varēs teikt “tagad viss 100% ideāli, varu sākt tiekties pēc saviem sapņiem un patiesajām vēlmēm.” Labi, varbūt saņemšu aizrādījumu, ka darbs ir tikai viena lieta. Tā ir. Bet arī citās dzīves jomās – cik daudzi mokās ar partneriem, kas viņiem nešķiet seksuāli saistoši (un meklē mākslīgi tajos pozitīvās īpašības, kad sejā un miesā skaidri rakstīts, ka, nu, nav.) ? Mēs visi esam dzīvnieki ( nu, labi varbūt ir dažas unikālas kvalitātes), mūsu smadzenes ir veidotas tā, lai liktu justies labi par to, kas veicina izdzīvošanu un vairošanos ar pēc iespējas labāku partneri. Un mūsu psihe mūs spēj atalgot ar lielu daudzumu skumju, apspiestības, kauna, neveiksminieka sajūtu, ja slikti rūpējamies par savu gēnu izdzīvošanu. Tas ir tik acīmredzami, bet, kāpēc tik grūti saprast 9. klases bioloģijas tēmas par evolūciju un nervu sistēmas pamatiem? Bet laime vai vismaz izvairīšanās no nemitīga psiholoģiskā diskomforta ir sasniedzamas lietas. Kur? Mums katram ir atšķirīga psihe. Bet arī ļoti līdzīga. Iespējams, laimes formula ir brutāla un vienkārša: vara + sekss + nauda. Ja, ir citas skaistas lietas, bet bez šīm neiztikt. Vai var būt laimīgs un vienīgo dzīvi saprātīgi pavadīt esot cita pakļautībā, izdabājot priekšniekiem un ikvienam, kurš ir ieņēmis augstāku rangu sociālajā hierarhijā? Vai vari būt laimīgs, mūžīgi skaitot kapeikas, izdarot “prātīgus” pirkumus, nespējot nekad iegādāties neko no tā, ko sirsniņa prasa? Vai skatīties skaisto sieviešu/vīriešu foto, bet, neredzot tos sev līdzās? Varbūt mierini sevi ar domu, ka būsi turīgs, ietekmīgs, mīlēts, seksuāli apmierināts nākotnē? Bet vienīgā lieta, kas nākotne neizbēgami sagaida, ir kapu zvani. Pirms iebilsti, ka nauda nav laime, pasaki, cik esi ceļojis, vai esi vadījis luksus auto? Vai esi jebkad iepircies, nepievēršot uzmanību cenas zīmei? Pretējam dzimumam nav nozīmes? Vai esi bijis kontaktā ar patiesi skaistu cilvēku?
Visbriesmīgākais ir nemitīgās šaubas par sīkumiem. Par to, ko citi domā. Kāda tam nozīme uz visa mūžības fona? Jā, mēs esam sociāli dzīvnieki, bet, vai tāpēc viss jāsabojā? Dzīve ir tikai garš sapnis. Iztēlojies, ka pienāks diena, kad gulēsi uz nāves gultas un domāsi, vai esi izjutis to, ko vēlējies? Vai arī esi eksistējis visus šos gadus, baidoties no nekā, no nelielām grūtībām, iziešanas no savas komforta zonas. No nekā būtiska… Kas var būt briesmīgāks par šīs vienīgās iespējas neizmantošanu? Cik daudz pavadām laiku tukšās grāmatās, seriālos, iztēle, vērojot svešas dzīves sociālajos portālos, uztraucoties par tāliem un globāliem jautājumiem, kuros tāpat neko nevari daudz iespaidot, nu, vismaz ne ar plikām runām un domām. Vai prātīgāki ir kaut ko sākt darīt lietas labā vai arī sekot lielajai, pelēkajai, garlaicīgajai sabiedrības masai, ļaujot dzīvei paslīdēt garām?
Pulkstenis tikšķ…..
