Varbūt ne visi Kasjaka lasītāji ir pamanījuši, taču kopš 13. Saeimas vēlēšanām tūliņ, tūliņ būs apritējis gandrīz vesels mēnesis, un jaunās Saeimas pulcēšanās datums ir 6.novembris. Datums, kurā vajadzētu ne tikai paspēt visiem 100 gudrajiem dot svinīgu zvērestu, bet arī ievēlēt Saeimas prezidiju.
Taču, vai tas noritēs gludi un smuki par godu Latvijas 100.gadei ir maz ticams, jo kopš vakardienas triju jaunievēlēto partiju premjera amata kandidātu sarunām pie Dombura un vēlāk pie paša Vējoņa, man ir izkristalizējies tiešs signāls, ka nekas nav skaidrs.
Tas nebūt nav apsveicami. Skatoties Dombura raidījuma ierakstu, akli cerēju, ka būs kāds asumiņš vai izteiktāka rīvēšanās starp Bordānu, Gobzemu un Pabriku (kāda bija manāma pirms vēlēšanām). Taču šie kungi maksimāli turējās rāmjos, un vieglas dzirksteles pašķindēja tikai brīžos, kad Bordānam tika pārmesta viņu pārlieku lielā aktivitāte krēslu dalīšanā, Pabrikam viņa bezmugurkaulnieka stāja un nepiedalīšanās koalīcijas veidošanas sarunās, bet Gobzemam par to, ka viņš vēl joprojām spurojas pretim visai Latvijai un apgalvo, ka viņiem (KPV LV) nav bagāts onkulis aiz muguras.
Pateicoties „konstruktīvām” sarunām, konstruktīvie politiķi un to partijas arī šonedēļ konstruktīvi risinās sarunas par potenciālo valdības veidolu, un katrs no iepriekš nosauktajiem premjera amata kandidātiem klusībā cerēs, ka Vējonis būs panaceja visam un nosauks tieši viņu par premjeru.
Viss liecina par to, ka mēs lēnām un pamatīgi tuvojamies klints malai, kur aizas dibenā ir politiskā krīze valstī un, iespējams, ārkārtas vēlēšanas. Taču tā nav lieta, kas ir vajadzīga mūsu valstij, tādēļ aicinu visus tiem, kuriem ir draugi politiskajās partijās veikt spiedienu uz tām no ārienes un iekšienes, lai netaisa kaunu valstij un izveido koalīciju. Ar vai bez ZZS un KPV LV, bet noteikti aiz borta atstājot Saskaņu, sēsties pie saruna galda un sadalīt ietekmes zonas.
Anatolijs Savickis
