Sveiciens visiem J
Šodien gribēšu padalīties ar jums kādā visnotaļ aizraujošā notikumā, kas bija visai amizants. Šogad beidzot vidusskolu vecāki man uzdāvināja iespēju piepildīt savu sapni – izlēkt ar izpletni. Katru dienu gaidot ātrāk 28.jūliju, tas beidzot pienāca, ko atcerēšos vēl ilgi, jo viss izvērtās par diezgan neparedzamu pasākumu..nu tad lasām ;)
Pirmās instrukcijas, kuras saņēmām bija, ka izpletņlēkšana notiks 2 dienu garumā, kurā tiks ietvertas arī apmācības un lēciens notiks netālu no Līvāniem - Rožupē (grūti iedomāties, kā tur varētu izlēkt). Dažas dienās pirms apmācībām, tika saņemtas jaunas instrukcijas, ka tomēr pasākums notiks vienu dienu un dosimies uz Daugavpils lidlauku (jau izklausās mazliet drošāk), bet pasākums sadārdzinājās – nekas, drošība pirmajā vietā, mazāka iespēja ieķerties elektrības vados, kas tobrīd likās viens no lielākajiem draudiem.
28.jūlijs 8.00 noskan modinātājs. Protams, ka mazliet aizgulējos, kas man ir raksturīgs, steidzami atrodu garas melnas bikses un biezāku jaku. Steidzos uz satikšanās vietu pie Līvānu novada domes, kur sagaidīja mūs autobuss, kuram vajadzēja nogādāt līdz galapunktam. No Līvāniem kopā bijām 23 drosminieki, kuri bija gatavi sevi pārvarēt. Sākām braukt mazliet pāri 9.00, kad pēc 1 min bija neliela aizķeršanās jau. Nezināmu iemeslu dēļ apm 5min nevarēja izkustināt autiņu uz galvenās ielas..tas gan izklausījās vairāk pēc tā, ka nevarēja kloķi ielikt ātrumā.
Nākamais, kas bija neliels pārsteigums- izbraucām uz preiļu ceļa, lai gan vajadzēja braukt uz Daugavpili. Sākumā likās, ka šoferītis mazliet sajaucis ceļu, bet tad organizatore pateica, ka plāni pēdejā brīdī mainijās, un ka tomēr dodamies uz Rēzeknes lidlauku, kas sākumā izklausījās pēc joka. Kāpēc tā? Jo mūsu instruktoriem 1. Augustā beidzas lidmašīnu izmantošas līgums..pirmā doma – pēc 2 dienām beidzas skates, un mūs tur sēdinās iekšā? Nu nē! Pirmās desmit minūtes ceļā un sajutu jau pirmās un vislielākās mocības visas dienas garumā – nežēlīga svelme. Pēc apmēram 2 stundām sasniedzām Rēzeknes lidlauku.
Ierodoties Rēzeknes lidlaukā mūs sagaidīja armijnieks un mūsu instruktori. Izkāpjot no autobusa dabūju vilties – ārā bija nežēlīga svelme un gaidītā gaisa nebija. Pēc tam mūs visus pēc vārdiem un uzvārdiem iesauca iekšā teritorijā,kur lika nostāties rindā, kura protams tā arī līdz galam neizskatijās pēc rindas. Tad devāmies iekšā telpās, kuras bija mazliet vēsākas – tika ierādīta klase, kurā notika teorētiskā apmācība. Teorijā tika stāstīts, kur esam vispārt esam iesaistījušies, kā notiek izpletņa atvēršanās, atdalīšanās no lidmašīnas un izpletņa vadāmība. Protams, ka tika arī izstāstīts kā rīkoties arkārtes gadījumos, kuri likās izslēdzami. Visgrūtāk saprotamākais likās tieši izpletņa vadīšana, kad uzmanīgi jāķer vējš, lai varētu zināt, kad izpletnim ir lielais ātrums un kad mazais ātrums, kas tika regulēts izpletni griežot.
Pēc teorijas tika ieturēta neliela pauzīte, kurā atradām ēnainu vietiņu zem kokiem. Tika sagādāti arī zari, lai varētu iekurt ugunskuri pusdienu desiņām. Pēc pauzītes devāmies jau uz praktiskajām nodarbībām, kuras notika uz trenežieriem. Pirmais uzdevums bija ielīst pie stieņiem piestiprinātā izpletnī, lai varētu izjust kā ir atrodoties gaisā. Tas nebija visai ērts prieks. Karstums tikai pieņēmās spēkā un mēs atradāmies klajā laukā. Līdz tika sagaidīta sava kārta visi mēģināja meklēt mazāko iespēju paslēpties kāda ēniņā, kas bija ļoti grūts uzdevums, pa retam tika izmantota arī cilvēku ēnas :D.
Nākamais uzdevums bija vismagākais vārda tiešajā nozīmē. Mūs sadalīja divās grupās vieni devās uz lidmašīnu, bet otri, tai skaitās es, pakaļ izpletņiem. Saņēmusi savu izpletni, mani spēki izsīka pat nenogādājot to līdz koridora galam. Izpletnis svēra 17,5 kg, rezerves izpletņa svars bija apm 4 vai 5 kg + ķivere. To visu sasumējot kopā svars bija puse no mana svara. Uzstīvējot izpletni uz muguras sajutos kā bruņurupucis. Izpletņi bija jānogādā līdz lidlauka trenežieru vietai. Ārā nežēlīgs karstums, vēja faktiski nebija, milzīgs svars uz muguras un kājas jau metās. Protams, tikai kad glīti sakārtojām izpletņus vienā rindiņā, pamanīju, ka mans izpletnis ir nr.13, es nebiju māņticīga un skaitlim nepievērsu uzmanību.
Nākamā pavēle bija doties uz lidmašīnu, kur tikām nostādīti rindiņā pēc svara (lai gan pirmajā reizē, tas īsti netika ņemts vērā) tika ierādītas vietas lidmašīnā AN-2. Smagākie lec pirmie, bet vieglākie pēdejie – tas , lai smagās masas neuzveltos virsū vieglākajiem. Tad arī notika treniņš kā pareizi atdalīties no lidmašīnas. Manuprāt tā bija visvieglākā lieta visās apmācībās. Kreisā kāja uz sliekšņa, ar labo kāju lēciens un rokas krusteniski uzliktas uz pleciem. Kā paskaidroja instruktors, mazliet savādākā atdalīšanās nav vēlama, bet lēcienu īpaši neietekmē, ja arī no lidmašīnas izkūleņotu āra.
Pēc tam mēs visi atkal tikām dzīti atpakaļ uz trenežieriem, kur tika iedoti parasti springulīši. Trenežieris izskatijās vairāk pēc podestiem. Bija jāieliek springulītis starp ceļiem un starp pēdām, pēc tam jālec lejā tā, lai viņi neizkrīst. Tas bija domāts kā pareiza piezemēšanās. Tika dots uzdevums lēk 10 reizes uz priekšu, 10 reizes uz sāniem un 10 reizes uz aizmuguri. Kārstā laika dēļ gandrīz lielākā daļa neizpildīja tās 10 reizes, bet gan tikai dažas. Personīgi es izpildīju 2 lēcienus uz katru pusi.
Nākamais un priekšpēdējais uzdevums bija kā pareizi salocīt izpletni, kad esi piezemējies, lai atnestu līdz starta vietai, kur viņi tika sapakoti atpakaļ. Man vairs nebija spēka no nežēlīgās saules, lai to darītu. Tāpēc saspicēju ausis un sasprindzināju redzi – to visu iegaumēju teorētiski. Kā pēdējais uzdevums sekoja izpletņa salikšana. Instruktors parādīja kā pareizi ir jāsaliek izpletnis, tad pašiem tika iedoti izjaukti izpletņi, lai saliekam. To uzdevumu nogulēju ēnā, kur pievienojās arī citi, kuri meklēja glābiņu no pārkaršanas vai vienkārši uzskatīja to par nevajadzīgu uzdevumu. Pa to laiku sākām cept desiņas. Kā saka, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ – tā arī pirmie tikām pie desiņām un tomātiņiem. Kad visi bijam paēduši sākām gaidīt lielo notikumu, kuram bijām gatavojušies visu dienu.
Pilots ieradies un lidmašīna iedarbināta. Viņa piebrauca pie starta vietas, lai mums nebūtu jāstiepj izpletņi līdz stāvlaukumam. Mūs sadalīja trīs grupās. Katrā pa 9 vai 8 cilvēki. Es tiku 3 grupā. Pirmā grupa pacēlās kaut kur ap 7 vakarā, kad saule vairs nekarsēja un varēja mierīgi vērot viņu lidojumu. Pirmā grupa sakāpa lidmašīnā, un lidmašīna pacēlās. Pirmais, kas tika izmest no lidmašīnas bija lentīte, kas parādīja vēja ātrumu, lai zinātu, kur visus mest ārā. Tad izleca instruktors. Un pēc tam pienāca kārta arī mums. Pirmā grupa nebija visai veiksmīga lēcienos. Meitenei, kurai bija aizdevusi savu zaļo jaciņu piezemējās ozolā, no kura pašas spēkiem arī izdevās tikt lejā. Vēl viena meitene mazliet nepareizi piezemējoties sasita potīti, kura arī uzpampa, un parauglēcienu rādīja viens puisis, kurš nosēdās diezgan mīkslā vietā – sūdu čupā. Laikam, kāds no šīs grupas trāpijā arī gurķu laukā, bet pārejiem sanāca diezgan veiksmīgs lēciens.
Pēc tam pienāca kārta lekt arī otrajai grupai. Lēciens mazliet aizkavējas, kamēr meitene tika lejā no ozola (labi, ka bija zari pa kuriem varēja nokāpt). Otrā grupa sakāpa iekšā lidmašīnā un pacēlās. Tā arī bija visveiksmīgākā grupa. Dažiem tā bija pirmā reize, kad pacēlās gaisā ar lidmašīnu. Lēciens bija izdedevies visiem. Daži piezemējās zālīte, daži atkal gurķu laukā, bet ievērojamu neveiksmu nebija.
