Tā kā rakstu projektu par šo fantastisko Vudstokas festivālu, pieminēju arī fermas īpašnieku, kurā tas norisinājās. Viss ir tulkots un likts kopā pašas spēkiem, nav nekāds copy&paste.
Maksis Jasgurs (Max Yasgur)
Maksis Jasgurs ir piena fermas īpašnieks. Tieši viņa ferma tika izvēlēta kā alternatīva Vudstokas festivāla norises vieta. Ferma atrodas Ņujorkas štatā, Bethelā.
Jasgurs ir dzimis un audzis Ņujorkā. Tur pat arī mācījies. Interesanti, ka studējis nekustamo īpašumu tieslietas, kas ne tuvu neatbilst fermera amatam.
Tomēr fermera amats viņam padodas lieliski,jo vēlajos 60-tajos gados Maksis bija lielākais piena ražotājs Salivanas apgabalā.
Jasguram ir meita un dēls, kurš ir aizgājis tēva iesāktajās pēdās – Sems Jasgurs tajā laikā bija asistējošais apgabala prokuros Manhetenā.
Pārseteidzoši, ka Maksis piekrita šāda festivāla rīkošanai, jo tas bija sava veida protests pret karu Vjetnamā un pret pasaulē valdošo naidu kopumā. Pēc savas pārliecības fermeris bija stingri konservatīvs republikānis un uzskatīja, ka Vjetnamas karš ir nepieciešams. Var jau būt, ka savus uzskatus nolika malā tieši piedāvātās samaksas dēļ. 50 000 dolāru tajā laikā bija neiedomājami liela nauda un tā lieti noderētu fermas attīstībai. Lielu lomu spēlēja arī fakts, ka Jasgurs, tāpat kā neviens cits, nedomāja, kas festivāls būs tik ievērojams, vēsturisks un kur nu vēl tik apmeklēts. Aptuvenais apmeklētāju skaits ir 10 reizes lielāks par samaksu, tātad apmēram pus milijons.
Līdz ko Maksis Jasgurs piekrita atvēlēt savus laukus pamatīgam postījumam, uzradās arī neapmierinātie kaimiņi, kur rīkoja dažādas protesta akcijas, solīdami izputināt plaukstošo piena fermu.
"Stop Max's Hippie Music Festival.
No 150,000 hippies here.
Buy no milk."
Šis ir tikai viens no saukļiem, ar kādiem apkārtējie protestēja pret Jasgura izvēli.
Protestētāji neapklusa arī tad, kas festivāls jau bija notices. Tie tiesā pieprasīja atlīdzības par nodarītajiem zaudējumiem un miera traucēšanu.
Jāsaka, ka labuma no iegūtās naudas summas pašam Maksim nebija absolūti nekāda. To viņam atmaksāja ilgākā laika periodā un ar to knapi pietika, lai samaksātu sodus un novērstu zaudējumus, ko pus milijons miera meklētāju četru dienu laikā bija radījuši viņa skaistajā, zaļajā laukā.
‘’If the generation gap is to be closed,
we older people have to do more than we have done."
Tieši šādu atbildi Maksis Jasgurs sniedza uz jautājumu, vai kādreiz ir nožēlojis savu lēmumu.
Gadu vēlāk uz atkārotu aicinājumu izīrēt savu fermu festivālam viņš atteica, sakot: ‘’Cik es zinu, es atgriežos pie piena fermas vadīšanas’’.
Tomēr tā nebija ilga, jo jau 1971. gadā Jasgurs savu 600 akru lielo fermu pārdeva un vēl pēc pusotra gada, 53 gadu vecumā, mira no sirdstriekas.
Notiekti jāpiemina, ka drīz pēc tam žurnāls ‘’Rolling Stones’’ publicēja atvērumu lielu rakstu par Maksi, tādējādi fermeris kļuva par vienu no retajiem nemūziķiem, kuri iekļuviši prestižajā žurnālā un saņēmuši šādu godu.
