Kādā no pirmajām grupas turnejām dīdžejs viņus pieteica šādi: "Dāmas un kungi! Sagaidiet Džimu Morisonu un grupu The Doors!" Publika, kā ierasts, sāka aplaudēt. Tikko dīdžejs pameta skatuvi, Džims viņu paaicināja pie sevis un teica: "Klau, vecais, kāp atpakaļ uz skatuves un piesaki mūs, kā pieklājas." Dīdžejs bija panikā: "Ko gan es tādu pateicu? Ko es izdarīju?" "Mēs esam The Doors. Grupas nosaukums ir The Doors!" izsaucās Džims, kuram nepatika, ka viņa vārds tiek izcelts atsevišķi. Panākumi Grupas pirmais albums "The Doors" tika izdots 1967. gadā. Šis albums kļuva par vienu no zīmīgākajiem notikumiem roka vēsturē. Pateicoties grupas producenta Pola Rotšilda ieteikumam izmantot Sunset Sound studiju, tika panākts dzīvās skaņas efekts, kas burtiski apstulbināja pirmos klausītājus. Albums ievērojami atšķīrās no visiem sešdesmito gadu otrās puses roka albumiem. Dažās kompozīcijās bija jūtama Džima aizraušanās ar blūzu, bet kopumā dziesmu skanējums bija ļoti neparasts. No singliem vislielākie panākumi bija "Light My Fire", kas uz laiku bija pārdotākais singls ASV. Kopumā tika pārdotas vairāk nekā miljons "Light My Fire" kopiju. Septembrī viņi uzstājās Eda Salivana šovā. Pirms koncerta viņiem teica ka TV nedrīkst lietot vārdu ‘’Higher’’[ķipa baigi perversi], un lika aizstāt ‘’Girl we couldn’t get much higher’’ ar ‘’Girl we couldn’t get much better’’. Tomēr Morisons nodziedāja ‘’higher’’ un visas nākamās uzstāšanās šovā tika atceltas. Roka šamanis
Morisons uzskatīja, ka māksliniekam jābūt apveltītam ar spēju uztvert, nevis izgudrot, un mākslinieka pienākums — darīt visu iespējamo, lai paplašinātu savas uztveres robežas. Viņš bija pirmais roka mākslinieks, kurš rokenrolā saskatīja mistisku spēku un rokkoncertam piedēvēja rituālu nozīmi. Džims daudz zināja par mūzikas sakrālo lomu senos rituālos, tāpēc The Doors koncertu spēcīgā ietekme uz skatītājiem nebija nejauša. Slavas augstākajā punktā The Doors koncerti līdzinājās sengrieķu mistērijām. Publika jutās baiļu pārņemta, un mūzika izraisīja masu histēriju. Koncertu laikā Džims uzvedās kā šamanis. Rejs Manzareks atceras: "Džims bija šamanis mūsdienīgā nozīmē. Viņš teica: "Nākotne nav zināma, nāve vienmēr ir līdzās, un, ja mēs to neizdarīsim tagad uz šīs skatuves, ja mēs nepieskarsimies dieviem ar mūsu pašu jūtām, mūsu dvēseli, mēs zaudēsim šo dārgo iespēju, šo patiesās realitātes brīdi, kas vairs nekad neatkārtosies."" Džima ietekmi visvairāk izjuta grupas mūziķi, viņiem tas bija lielāks notikums nekā publikai. "Tas bija īsts teātris!" kādā intervijā stāstīja Džons Densmors. "Džims bija burvis, viņš nekad iepriekš nezināja, ko darīs nākamajā koncertā, un tas bija tik interesanti! Pamatā bija mūsu mūzika, mēs spēlējām kādas divdesmit minūtes, bet Džims mums piedziedāja, improvizējot turpat uz vietas, mēs arī improvizējām, bet tad dziedājām visi kopā... un tas bija brīnišķīgi. Turklāt Džimam bija pārsteidzošs kontakts ar skatītājiem - viņš visus varēja uzvilkt!" Producents Pols Rotšilds nekad nav slēpis pārliecību, ka dziesmas The End ieraksta laikā Džims bijis narkotiskā transa stāvoklī, taču vēlāk viņš apliecināja Morisona samaņa spējas, presei stāstot, ka tā pusstunda, kamēr notika dziesmas ieraksts, bijis visskaistākais mirklis viņa dzīvē. "Mani pilnībā bija pārņēmis notikušais. Studijā bija pilnīga tumsa, izņemot sveces Džima kabīnē un pults apgaismojumu, Tajā bija kaut kas maģisks, un, kad mūzika apklusa, man tas bija gluži vai šoks. Visi bija sastinguši, bet skaņu ierakstu inženieris pat aizmirsa izslēgt magnetofonu."
Cilvēki ir dīvaini
Morisons bija neprātīgs savā vēlmē radīt un tieksmē būt patiess. Dzīve ar valgiem nervu galiem viņu padarīja neprognozējamu un bīstamu, radot ne mazums konfliktu. Viņš centās rast mieru narkotikās, alkoholā un dzejā. Vidusskolas laikā Džims nopietni aizrāvās ar Viljama Bleika un Artūra Rembo dzeju, Oldosa Hakslija romāniem, aizgūtnēm lasīja Nīči, pētīja Amerikas indiāņu kultūru un eiropiešu simbolistu dzeju. Piektajā vai sestajā klasē viņš uzrakstīja savu pirmo dzejoli. Šajā laikā Džims arī sāka rakstīt dienasgrāmatu. Viņš mēdza sēdēt uz garāžas jumta, pierakstot dažādus notikumus, savus novērojumus, spontānas idejas, fantāzijas un domas. Šīs dienasgrāmatas diemžēl nav saglabājušās. Morisona izpratnē būt par dzejnieku nenozīmē tikai rakstīt dzeju. "Tas prasa citu dzīvošanas un nāves stilu, tās ir smeldzīgas skumjas, tas ir drudžains stāvoklis no rītiem, no kura nekas nespēj atsvabināt Būt dzejniekam -tas ir notikums. Tas ir traģisks liktenis." Morisona laikabiedri teikuši, ka neviens mūsdienu dzejnieks par vientulību, bailēm un atsvešinātību nav rakstījis tā, kā to darīja Džims Morisons. Savā dzejā un dziesmu tekstos Morisons stāsta par mūsdienu cilvēku, kurš iesprostots pilsētas dzīvoklī kā krātiņā, bez gaismas un izolēts, - viņš neredz dabu, neelpo svaigu gaisu; viņš ir kā ieprogrammēts robots, kuram skalo smadzenes; viņš katru dienu blenž kastē, kur cita pēc citas nomainās bildītes. Viņam jau kopš mazotnes uzspiež materiālistisku pasaules skatījumu, un viņš tik tikko apzinās, ka kaut kur dvēseles dziļumos mīt neapmierinātība. ''Visi cilvēki ir svešinieki, kad tu pats esi svešs. Sejas kļūst bezveidīgas, kad tu esi vientuļš. Sievietes šķiet nelietīgas, kad tu nevienam neesi vajadzīgs. Ielas - nelīdzenas, kad tev ir slikts garastāvoklis," dzied The Doors dziesmā People Are Strange. Otrais grupas albums, "Strange Days" tika izdots tajā pašā gadā. Ierakstot trešo albumu, grupā nesaskaņas radīja Morisona alkoholisms. Albums tika izdots 1968. gada jūlijā ar nosaukumu "Waiting for the Sun". Tas kļuva par grupas pirmo albumu, kas ieguvis 1. vietu pārdotāko albumu topā. 1969. gads kļuva par izšķirošo brīdi The Doors pastāvēšanā. Džims uzskatīja, ka The Doors aizvien vairāk atvirzās no grupas sākotnējās koncepcijas un pārlieku pievēršas publikas izklaidei. Viņš sāka meklēt ceļus un idejas, lai vairāk izpausta savu radošo potenciālu, turklāt jutās noguris un gribēja atvilkt elpu no slavas un trokšņa, kas viņu pavadīja ik uz soļa. Kādā koncertā 1969. gadā viņš, pēc dažu aculiecinieku ziņām, atklāja dzimumlocekli(bija noriebusies seksa simbola loma, un viņš teica ‘’es zinu kapēc jūs visi šeit esat atnākuši, jūs to gribat redzēt..’’ .. vai kkā tā) un beidza koncertu stundu pēc tā sākuma. Drīz pēc tam atlikušie turnejas koncerti tika atcelti un tam sekoja tiesas prāva.
Džims nolēma doties uz Parīzi, lai pārvarētu radošo krīzi un atpūstos. "Džims aizbrauca uz Parīzi tieši tad, kad mēs strādājām pie albuma LA. Woman. Mums atlika ierakstīt ne vairāk kā divas dziesmas, kad viņš teica: "Ziniet, šeit viss notiek lieliski, varbūt jūs paši pabeigsiet? Mēs ar Pemu gribam uz kādu laiku aizbraukt uz Parīzi." Mēs atbildējām: "Okei, brauc, izvēdinies, atslābinies un neko neņem galvā. Raksti dzeju,"" atceras Rejs Manzareks.
Morisons gribēja tikt prom no Losandželosas, rokenrola, sensācijām kārās preses. Dzeltenā prese burtiski medīja Džimu, un tas viņu ļoti nomāca, viņš nogura no pastāvīgās uzmanības un faniem. Parīzē viņš gribēja rakstīt, varbūt pastrādāt pie kāda jaunas filmas projekta. 1971. gada 11. martā, ne no viena tā īsti neatvadījies, Džims aizlidoja uz Parīzi. Amerikā nāca klajā albums L. A. Woman, kas tika ātri vien izpārdots, turklāt guva arī kritikas atzinību. 1971. gadā Morisons Parīzē nomira. Nāves iemesls nav zināms, jo netika veikta līķa sekcija. Līdzīgi kā vairāki citi tā laika rokmūziķi, Morisons nomira 27 gadu vecumā un pievienojās tā saucamajam "Klubam 27".
P.s. Olivera Stuna filma ''The Doors'' sūkā!
