Trešais tulkotais Džeremija Klarksona raksts.
Atkal tuvs maniem uzskatiem... Atkal interesants... Enjoy!
Roks ir miris, lai dzīvo rokenrols.
Katru svētdienu 56 milijoni cilvēku Lielbritānijā atrod kaut ko labāku, ko darīt kā skatīties Top Gear. Tātad, statistiski runājot, jūs gandrīz noteikti nezinat, ka patreiz noris balsojums, lai atrastu labāko braucamdziesmu.
Zinot, ka programmu skatās daudz bērnu, biju paredzējis, ka nomināciju saraksts sastāvēs no grupām, kuras nemūžam neesmu dzirdējis. Un, ja šī mūzika sāktu skanēt mašīnā, tā liktu man no mašīnas izkāpt.
Bet nē. Pagaidām TOP10 sastāv no AC/DC, Motorhead, Steppenwolf, Queen, Kenny Loggins, Golden Earring un satraucošākais pirmajā vietā - Meat Loaf drausmīgā dziesma Bat Out of Hell. Visā top 20 ir tikai trīs 21. gadsimtā radītas dziesmas.
Tas mani noved pie Radio 2 (līdzīgs mūsu SWH). Mums stāsta, ka viņu raidījumi kļūst ļoti populāri patecoties to atšķirībai no pārējiem, bet tā tas nemaz nav. Tas ir tikai tāpēc, ka mūzika, kas skan pa Radio 1 (līdzīgs mūsu EHR) ir tik neciešama un dažreiz var ietekmēt jūsu labsajūtu. Ja auklīte uzliek virtuvē skanēt Radio 1, kad cenšos kaut ko rakstīt, mani pārņem pēkšņa un nekontrolējama vēlme iedot viņai pa galvu ar maisu, kas pilns ar biljarda bumbām.
Vai redzat, kurā virzienā dodos? Daudz tiek runāts, īpaši mūzikas festivālu laikā, kuras jaunās grupas ir klausāmas. Pat Daily Telegraph velta vienu lapu Coldplay līdzīgiem mūziķiem. Bet fakts ir tāds, ka pērles, kas ir ļoti maz, tiek nogremdētas pilnīgu mēslu okeānā.
Zinu, ka par mani runā kā par roka dinozauru, bet jums būtu jāredz manas meitas mūzikas kolekcija. Protams, tā nav nekāda kolekcija; tikai vieninieku un nuļļu kombinācijas uz viņas datora; bet vienalga, savos 10 gados, viņa klausās Maroon 5, Avrilu Kautkādutur, bet lielākā daļa viņas bināro balāžu ir no Led Zeppelin, kurus viņa uzskata par stilīgiem, un Bad Company.
Tas nozīmē, ka viņai nav nekas pretī, kad mamma ar tēti dodas uz koncertiem, kuros uzstājas mūziķi, kuri jūsuprāt ir aizceļojuši uz dienvidiem vēmekļu un ķīmijas peļķē kaut kad 1976. gadā. Pēdējos pāris gados esam bijuši uz Rodžera Votersa, Blondie, Yes, the Who (puse no kuriem tomēr devušies uz rietumiem vēmekļu un ķīmijas peļķē) koncertiem. Un pagājšnedēļ - Roxy Music.
Braians Ferijs ir izcils cilvēces eksemplārs. Viņš ir cilvēks, kuram novecošanas process neko nenozīmē. Viņam tagad varētu būt simtu divdesmit-divpadsmit, bet nav ne vīriešu krūšu, ne noļukšanas, ne mazākās matu caurumu pazīmes. Un jums vajadzētu redzēt viņu kustamies. Un varat būt droši, viņa dumpīgais dēls Otis nevar savam čomam teikt: "Hei, tu dejo kā mans tēvs." Neviens, vienalga cik atlētisks, nav tik lielisks.
Viņš piešķir jaunu nozīmi vārdam 'stilīgs'. Viņš pat svilpošanu padara stilīgu, kas ir praktiski neiespējami. Un vēl labāk, baumo, ka reiz viņš sadevis pa ausīm savam dēlam, kurš nolamājies momentā, kad nolaupīta viņu lidmašīna un tā gāzusies zemē. Un šis ledusmiers atspoguļojas arī uz skatuves, kad viņa grupa, kas sastāv no reāliem, gudriem, talantīgiem un īstiem mūziķiem, skrien cauri milzīgajam dziesmu sarakstam, kas atstātu jaunās grupas ar mutēm vaļā apbrīnā.
Tomēr vislabākais bija, ka arī publika bija daudz stilīgāka, kā kādā jauniešu reiva pasākumā. Nebija neviena futbola maikās, nekādu traipu un nevienam nebija drausmīgo ieeļļoto matu, kas ir tik populāri riepu montieru vidū. Redzēju tikai vienu vai divus dīvaina paskata radījumus. Tāpat varētu būt, ka redzēju pāris biksēs saliktus T-kreklus, kas bija stilīgi 70-ajos. Bet lielākoties tur bija gaišacaini, pusmūža cilvēki, kuriem laiks nebija kaitējis.
Nebija nežēlīgi garu rindu uz tualetēm, neviens nepiedāvāja ļoti dārgas aspirīna tabletes, un balāžu laikā tā vietā, lai paceltu šķiltavas, cilvēki pacēla mobilos telefonus, lai arī viņu bērni varētu klausīties meldiņos. Un pats labākais, ka neviens netika piekauts vai nogalināts, kad koncerts beidzās. Visi sakāpa savos Range Rover un devās kaut ko ieēst.
Tagad salīdziniet to ar telts dalīšanu laukā, kad dienu esi pavadījis klausoties tīņu barā, kas dauza dārza mēbeļu gabalus. Tas nav ne tuvu.
Sāku domāt, ka nav jāsatraucas par rokenrola izzušanu. Tas nav, kā mēs vienmēr domājām, līdzeklis tīņu rokās ar kuru kaitināt vecākus. Drīzāk tas ir unikāls 30 gadu moments mūzikas attīstības vēsturē. Kā baroks, skifls un oratorija.
Katru reizi, kad tiek mēģināts mainīt oriģinālo formulu, lai to darītu hip-hops, tehno vai indie, to novērtē tie, kam nedaudz virs 12, bet tā ir to vienīgā sūtība. Tā nav mūzika, lai kaitinātu vecos. Tas ir troksnis, lai kaitinātu vecos. Tas nozīmē, ka to faniem novecojot, šī "mūzika" neizdzīvos.
Es varu garantēt, ka pēc 30 gadiem neviens nebrauks uz Londonu, lai noklausītos P. Didlija, vai kā viņu šodien sauc, koncertu. Tajā pašā laikā mēs ar sievu izmantosim lēto biļešu piedāvājumu, lai atkal dotos uz Kamdenu uz Braiena Ferija koncertu. Un vēljoprojām viņam nebūs vīriešu krūtis un vēljoprojām viņš dejos kā tvirta ķermeņa balerīna.
/Dž. Klarksons/