Mērija un Makss ir Ādama Eliota garadarbs, kurā stāstīts par divu pilnīgi atšķirīgu cilvēku saraksti 70to gadu vidū.
Mērija ir astoņus gadus veca austrāliete, kurai nav draugu, bet ir tēvs, kas ir apsēsts ar beigtu putnu, ko viņš atrod ceļa malās, izbāšanu un māte, kura ir alkoholiķe-kleptomāne.
Makss ir 44 gadus vecs ņujorkietis, ebrejs- ateists, kurš slimo ar asparāga sindromu, cieš no palielināta svara un vientulības.
Sākas viss ar to, ka Mērija nejauši izvēlas vārdu telefona grāmatā un aizsūta vēstuli ar jautājumu kā rodas bērni Ņujorkā. Makss atbild un tā iesākas 20 gadu ilga sarakste, kas ieved mūs stāstā par alkoholismu, psihiatriju, apsēstībām, kleptomāniju, nelabvēlīgām ģimenēm, reliģiskajām un seksuālajām atšķirībām, nāvi un pašnāvībām, depresiju, sabojātām dzīvēm un vientulību. Bet pāri visam šis ģeniālais stāsts ir par draudzību, kas pārdzīvo visu to.
Neieteiktu skatīties bērniem, kas jaunāki par 14, jo filmiņa ir diezgan drūma, vienlaikus ievijot pa vidam komēdijas elementus, kas šoreiz gan vairāk ir melnais žanrs.
Viena no labākajām šāda veida animācijām, ko esmu redzējis, jo vietām liek smieties un vietām aizkustina līdz sirds dziļumiem.
Dažas no pērlēm, kas izskan multenē.
Makss: '' Kad biju jauns, ieviesu sev iedomu draugu, kuru sauc misters Ravioli. Tagad mans psihiatrs saka, ka tas man vairs nav vajadzīgs,tāpēc viņš klusi sēž stūrī un lasa.
Makss: '' Izsmēķi ir slikti tāpēc, ka tie nokļūst okeānā un zivis tos smēķējot, kļūst atkarīgas no nikotīna.''
Makss: '' Diemžēl bērni Amerikā nerodas kolas bundžās. Kad man bija četri gadi, es uzprasīju mātei un viņa teica, ka bērni rodas no olām, kuras izperē zaķis.Ja tu neesi ebrejs, tad olas perē mūķenes,bet ja esi ateists, tad no olām kuras perē netīras, vientuļas prostitūtas.''
