Ja Bela Lugoši pēc Drakulas lomas atveidošanas visu mūžu tika saistīts ar šo tēlu (viņu pat apglabāja vampīra apmetnī), tad viņa kolēģi Borisu Karlovu tāds pats liktenis piemeklēja pēc Frankenšteina monstra lomas atveidošanas. Turpmāk šis angļu džentlmenis (aktiera īstais vārds bija Viljams Henrijs Prats) skatītājiem vienmēr asociējās ar kaut ko baisu. Reiz, būdams jau cienījamā vecumā, Karlovs piedalījās kādā sarunu šovā un stāstīja, ka ikdienā viņš nemaz tik briesmīgs neesot, piemēram, viens no viņa hobijiem esot dārzkopība. Raidījuma vadītāja nolēma pajokot par publikas priekšstatiem par slaveno aktieri un tēlotās šausmās pajautāja, kas gan viņa dārzā esot norakts.
Frankenšteins3
14
0
FRANKENŠTEINS (1931). Henrijs Frankenšteins, būdams pārņemts ar vēlmi radīt dzīvību, kopā ar savu palīgu zog līķus un, ieslēdzies laboratorijā, no dažādu cilvēku daļām rada būtni, kurai līdzīgas nav visā pasaulē. Frankenšteina sajūsma par savu radījumu beidzas brīdī, kad, monstrs uzbrūk viņa palīgam. Tiek pieņemts lēmums monstru iekalt važās un ieslēgt pagrabā. Radījums izbēg un, nepazīdams ne laba, ne ļauna, dodas uz netālu esošo pilsētu, pastrādādams vienu noziegumu pēc otra. Pēc tam, kad monstrs nogalina mazu meitenīti, sašutušie pilsētas iedzīvotāji dodas viņu iznīcināt. Traģiskākais šajā stāstā ir tas, ka monstrs sākotnēji nebija ne ļauns, ne agresīvs. „Uzbrukums” Frankenšteina palīgam patiesībā bija reakcija uz degošo lāpu viņa rokās (monstrs nepazina uguni, tādēļ no tās baidījās). Mazo meiteni monstrs nenogalināja apzināti – abi upes krastā spēlējās un monstram šķita, ka meitenīte ūdenī peldēs tāpat kā viņu iemestās puķes. Morāle skaidra – gribi radīt dzīvību, dari to tradicionālajā veidā. Filmu ir vērts redzēt vismaz divu iemeslu dēļ: pirmais – tiem laikiem ģeniālā režija, otrais – Borisa Karlova aktierspēle.
FRANKENŠTEINA LĪGAVA (1935). Filma sākas ar kaitinoši saldu ainu, kurā Mērija Šellija pastāsta lordam Baironam un Persijam Šellijam, ka stāstam par Frankenšteinu un viņa monstru ir arī turpinājums (visās filmās no oriģinālā stāsta palicis vien skelets) un skatītājs atgriežas ainā, ar kuru beidzās „Frankenšteins”. Kā Frankenšteins, tā monstrs ir palikuši dzīvi. Frankenšteinam nepatikšanu ar paša radīto būtni ir gana, viņš grasās precēties ar savu līgavu Elizabeti un atstāt savus eksperimentus aiz muguras. Negaidīti pie viņa ierodas sens paziņa – doktors Pretoriuss - un piedāvā radīt otru monstru, šoreiz sievieti. Frankenšteins atsakās, bet pēc tam, kad Pretoriuss un monstrs nolaupa Elizabeti, viņam nav izvēles. „Frankenšteina līgava” ir vājāka par pirmo daļu, principā vienīgais, ko varu uzteikt, ir Borisa Karlova aktierspēle. Viņa monstrs, kuram lemts klīst pa pasauli, nesaprotot, kādēļ viņš tika radīts un kādēļ viņu tā ienīst, aizkustina. Pati skumjākā aina filmā ir monstra nonākšana kāda eremīta mājā. Vecais vīrs ir akls un no sirds priecājas par sabiedrību. Viņš pieķeras monstram, iemāca viņam dažas frāzes, priecē viņu ar savu vijoļspēli un pat iemāca monstram dzert vīnu un smēķēt cigārus (skatoties uz smēķējošo monstru, kurš visu laiku saka „good”, nevarēju novaldīt smieklus). Kā jau noprotat, idille drīz beidzas – mājā ierodas mednieki un, ieraudzījuši monstru, mēģina viņu nogalināt. Monstrs bēgot nejauši nodedzina māju un atkal ir nolemts klejojumiem.
Reklāma
FRANKENŠTEINA DĒLS (1939). Saturiski – pilnīgs sviests. Vienīgais, kas šajā filmā ir uzmanības vērts, ir Borisa Karlova aktierspēle. Nu, un vēl var izklaidēties, vērojot Belu Lugoši oficiāli par mirušu atzīta, bet joprojām dzīva kalēja Igora lomā, kurš pierunā Frankenšteina dēlu atdzīvināt monstru, nepasakot, ka izmantos to saviem mērķiem. Tātad, sižets: Henrija Frankenšteina dēls ar sievu un dēlu atgriežas tēva dzimtajā pilsētā. Vietējie viņu uzņem nelaipni, jo tieši viņa tēva radītā monstra dēļ kādreiz plaukstošā pilsēta ir kļuvusi par visu aizmirstu miestu. Jaunais Frankenšteins izrādās tikpat nesaprātīgs kā tēvs un, Igora pierunāts, atdzīvina monstru, kas, protams, atkal noved pie slepkavībām un kārtējās monstra iznīcināšanas.
Tev patiks šie raksti
