spocigi1

Ir visiem zināma patiesība, ka sapņi reizēm pareizi iztulkoti piepildās. Piemēram, ja izlūst zobs, tad aizies kāds tuvs cilvēks. Šo stāstu man izstāstīja vecmāmiņa. Viņai jau no agras jaunības rādās dīvaini sapņi, ja tuvākajā nākotnē ir lemts nomirt kādam tuviniekam. Sapnī viņa vāc sienu kopā ar saviem sen mirušajiem radiem. Un tad, ja viņa padod sienu mirušajiem, tad pēc neilga laika kāds mirst. http://www.artil.sbn.bz/base/view/news/1101651226/18956/full

Šis būs stāsts par sapni, kas varbūt nemaz nebija sapnis. To man izstāstīja kāda sieviete. Tas bija noticis dzemdībās. Ir daudz dzirdēts par narkozes iedarbību uz smadzenēm, tāpēc ir grūti spriest vai tas bija sapnis, vai arī patiesa dvēseles atdalīšanās no ķermeņa. Pēdējais ko sieviete atcerējās bija dzemdību sākums un narkozes ievadīšana. Tad notika neticamākais. Viņa atradās vietā, kur visapkārt bija krāsaini ornamenti kā kaleidoskopā. Un viņa skaidri saprata, ka viņa ir mirusi… bet tad viņa jautāja, kas notiks ar mazo bērniņu uz zemes? Sāka raudāt… Un tādu noraudājušos viņu atrada medmāsa un pamodināja. Ir grūti noteikt vai tā bija narkozes spēle ar smadzenēm vai arī reāls dvēseles ceļojums. Bet pēc kāda laika sievietes rokās nonāca grāmata, kuras autors bija cilvēks, kurš meditējot var vadīt dvēseli uz jebkuru vietu visumā. Un viņš skaidri aprakstīja, ka patiesībā paradīze ir kā kaleidoskops…ņirb neaprakstāmās krāsās

Parasta nakts. Bet tad ne no šā, ne no tā cilvēks pamostas un miegainām acīm paraugās griestos. Virs viņa galvas atrodas melna ēna, kura- atverot acis tā kā ātri aizslīd uz istabas stūri. Tūlīt pēc tam iestājās dziļš miegs. Un nācās ilgi prātot vai tas bija tikai sapnis, vai kas cits…

Šo atgadījumu man izstāstīja draudzene. Tas notika agrā bērnībā. Divas mazas māsiņas pa nakti gulējušas gultiņā. Un viena ļoti spilgti acerējās, ka pa nakti pamodusies un sajutusi slapju mēli…savā ausī. Bet telpā neviens neesot bijis. Bet tūlīt pēc tā viņa ieslīga dziļā miegā. Pēc daudziem gadiem viņa atrada grāmatu, kur bija aprakstīti dažādi spoku veidi. Tajā skaitā poltergeists. Un kā par brīnumu, šī spoka liecinieku aprakstos viņa atrada identiskus aprakstus savai pieredzei.

Tas notika Jēkabpilī personīgā mājā. Bija nakts. Gultā gulēja puisis ar meiteni, kad abi izdzirdēja, ka sienā tikšķ pulkstenis. Un tā turpmāk notika visu nakti. Pats dīvainākais bija tas, ka aiz sienas nekā nebija (tā bija mājas ārsiena). Un pulkstenis bija ļoti skaidri sadzirdams. Kā tas viss ir tagad- nezinu. Šis pāris no mājas izvācās, jo tas nebija vienīgais savādais atgadījums. Bieži vien šajā mājā cilvēki nakts vidū uzmodās. Un tad bija sajūta, ka kāds ir telpā. Vienu nakti vīrietis pamodās un redzēja melnu sievietes siluetu. Un tad ieslīga dziļā miegā.

Tas notika Sātiņu pamatskolā, kura izbūvēta bijušajā kara hospitālī. Daudzi cilvēki šajā vietā ir saskārušies ar asinis stindzinošiem gadījumiem. Pirmais stāsts ir par diviem zēniem, kuri vēlu vakarā skrēja pa skolas gaiteni un tā galā pamanīja vīrieti baltā uzsvārcī. Tas intensīvī soļoja- uz vietas! Pats dīvainākais bija tas, ka vīrietim trīka kāju. Tagad šie zēni ir jau pieauguši un vēl nesen apsprieda redzēto. Tas nebija nosapņots. Spokainais ārsts pat skatījies viņiem acīs.
Vēl šajā pašā skolā ir telpa, kur dzīvo skolas sargs. Bet tur ir ļoti grūti uzturēties, jo kā aizver acis, tad tajā vietā, kur ir logs nāk iekšā krustnešu karavīri. Var jau likties smieklīgi, bet to nav stāstījis tikai viens cilvēks. Un šajā telpā neviens vairs labprātīgi neuzturās.

Tas notika pirms 20 gadiem uz Rīgas-Liepājas šosejas 90. kilometrā. Tur ceļmalā atrodas kapa vietas un piemineklis karā kritušajiem. Krēsloja. No Rīgas puses pa kalnu uz leju brauca mašīna, kuras pasažieri ceļmalā redzēja 5 kailus skrienošus vīriešus. Viņi ieskrēja jau pieminētajā piemiņas vietā. Cilvēki izkāpa no mašīnas un iegāja kapos, kuriem apkārt bija dzīvžogs un tālāk labi pārredzama pļava. Kapi bija tukši. Un pa pļavu arī neviens neskrēja. Kad vēlāk viņi to pārrunāja, tad atklāja, ka redzējuši identisku situāciju. Tā kā to nevar norakstīt uz halucionācijām. Sieviete atklāja, ka šie vīrieši bijuši ļoti labi saskatāmi un radies iespaids, ka tie ir kādi armijas treniņi. Kailums var būt skaidrojams ar to, ka kara laikā mirušos karavīrus apglabāja masu kapos. Un, bieži vien, taupības nolūkos uniformas novilka, lai atdotu citiem un viņus apraka kailus. Mirušo dvēseles vēl daudzus gadus pēc nāves nav radušas mieru. Tie atgriežas, lai palīdzētu savam karapulkam un valstij.

Garie ziemas vakari ir īstais laiks, lai draugu kompānijā pastāstītu kādu spoku stāstu vai reālu piedzīvojumu no savas dzīves, kas pārējo klausītāju asinīm kaut uz mirkli liek bailēs sastingt. Cik tajos izdomas, cik patiesības? Vai spoki ir tikai optisks māns un cilvēka iztēles radīti māņi? Daudzi teiks – tās ir muļķības –, bet citi, kas paši saskārušies ar dīvainiem trokšņiem nakts tumsā, nezināmu garu klauvēšanos pie durvīm un priekšmetu kustēšanos, kļuvuši par dedzīgiem paranormālo parādību aizstāvjiem. Ne velti šai tēmai, gluži tāpat kā "lidojošajiem šķīvīšiem", veltītas neskaitāmas lappuses internetā un daudz dažādu rakstu informācijas līdzekļos. Arī Jelgavā ir vairākas vietas, kurām ir savs spoks.

Spoku un rēgu iemīļotākā vieta nenoliedzami ir vecas pilis un muižas. Lai gan Jelgavā un rajonā to ir visai maz, vismaz par dažām tiek stāstīts ne viens vien spoku stāsts. Pārsvarā mistiskās parādības manījuši tuvējie iedzīvotāji, bet daudzi stāstus par tām dzirdējuši no paziņām un saviem senčiem.

Pils dāma mīl klusumu

Ap Jelgavas pili apvijusies ne viena vien leģenda, teika un arī spoku stāsts, un ilggadējie tās darbinieki apgalvo – esam redzējuši pils spoku. Reiz kādu remontstrādnieku, kas strādājis uz stalažām, pēkšņa spoka parādīšanās princeses apveidā tā pārbiedējusi, ka jaunais vīrietis kāpies atpakaļ, nokritis no stalažām un nosities. Tiesa, vēsturisku apliecinājumu šim faktam, kas noticis vairāk nekā pirms pusgadsimta, tā arī nav izdevies atrast. Baltu, dūmakā tītu dāmu reizēm gadoties ieraudzīt tiem, kas klusumā pēc ballēm staigā pa pils koridoriem. "Spoks" gan esot bailīgs un, kad tam pieejot tam tuvāk, izzūdot, bet daži zinošākie stāsta – tas notiekot tāpēc, ka rēgs esot pils princese, kurai ar varu gribēja piespiest precēties, bet viņa – kautrīgais bērns –, nespēdama ar to samierināties, padarīja sev galu.

Vismistiskākā vieta Jelgavas pilī esot tās augšstāva ziemeļaustrumu daļa, kur atrodas Ķīmijas katedra un LLU bibliotēkas lasītava. Tur manīts kāds aizdomīgs tēls, kas studentiem un mācībspēkiem sekojot, apāvis kājās čībiņas. Visai bieži dzirdēta arī mēbeļu pārstumšana telpās, kur neviens neatrodas. Savukārt vēl citi manījuši elegantu kungu, kas izskatījies kā no vismaz gadsimtu senām gleznām izkāpis.

Bramberģes mednieks meklē suni

Bramberģes iedzīvotāji zina stāstīt par spocīga izskata vīru, kas, tērpies mednieka drēbēs, reizēm, it sevišķi pelēkos rudens vakaros, manāms blakus Bramberģes muižai. Vīrs ejot pāri upei, kur kādreiz bijis tilts, taču tagad nekā nav. Upes vidū rēgs apstājoties un svilpjot saucot savu suni. Reizēm viņš arī kliedzot suņa vārdu, taču līdz šim nevienam neesot izdevies saprast, kā tad dzīvnieku sauc.

Šim "spokam" izskaidrojumu vietējie iedzīvotāji meklē teiksmā, kas stāsta par muižas kungu – lielu medību piekritēju. Bieži vien viņš tā aizrāvies ar medībām, ka mājās nerādījies vairākas dienas. Vienā reizē muižkungs neesot atgriezies vairāk nekā nedēļu, tāpēc kalpi sūtīti to meklēt. Visbeidzot muižkungs atrasts mežā samircis, saplēstām drēbēm, bez ieroča un dīvaini mirdzošām acīm. Ārsts vēlāk secinājis, ka mednieks sajucis prātā. Tik daudz izdevies noskaidrot, ka viņa suns aizskrējis pakaļ kādam skaistam dzīvniekam, kas savukārt sekotājus ievilinājis meža biezoknī. Suns pazudis bez pēdām, bet muižkungs vairs nespējis tik laukā no meža.

Sāpju vaidi automašīnā

Visai dīvains piedzīvojums gadījies kādam jelgavniekam, kas nopircis lietotu automašīnu. "Es līdz tam neticēju spokiem un gariem, taču pēc šā notikuma sapratu – esmu maldījies," uzskata vīrietis. Īsu brīdi pēc mašīnas iegādes tās jaunais saimnieks, braucot vēlā vakarā mājās, izdzirdējis sāpju nopūtu un vaidus. Iesākumā licies, ka tie skan no radio, taču, to izslēdzot, nekas nav mainījies. Kad vīrietis vaidus dzirdējis vēl vairākus vakarus pēc kārtas, viņš sabijies ne pa jokam un nolēmis noskaidrot kaut ko par šīs automašīnas pagātni.

Izrādījies, ka spēkrats pirms kāda laika cietis avārijā, un tajā bojā gājusi sieviete. Arī tās nākamais īpašnieks dzirdējis vaidus un tāpēc atbrīvojies no mašīnas salīdzinoši īsā laikā. Paranormālo parādību pētnieki stāsta, ka parasti trokšņi brīdinot jauno īpašnieku un vislabākais ir, tos izdzirdot, no auto atbrīvoties. Nekad nevar zināt, vai tie nevēsta nākamo nelaimi.

***

Reāls piedzīvojums

Elīna, 28 gadi: Pagājušajā vasarā braucu no Jelgavas uz Liepāju. Bija pēcpusdiena, un pēkšņi saules staros pretējā braukšanas joslā ieraudzīju ģimeni – divus pieaugušos ar bērnu pie rokas. Viņiem strauji tuvojās automašīna, kas visus trīs notrieca, aizsitot pa gaisu vairākus metrus. Es tik vien varēju, kā iekliegties, par ko savukārt bija izbrīnīti mani līdzbraucēji. Izstāstīju viņiem redzēto, bet viens no draugiem pastāstīja, ka tā šajā vietā esot parasta parādība, jo pirms dažiem gadiem tur tiešām notriekta ģimene. Visbiežāk rēgus varot redzēt saulainās pievakarēs, kad tie parādoties no dūmakas.

07.02.2004

Inga Karlinska, Zemgales Ziņas, 2004. gada 7. februāris

daudz - uzaugu mājā kurā biki spokojās, interesantākais sākās, kad radiniece teica, ka ar mācītāju spoks jāizdzen
šis pa nakti atnāca un uzlika šai roku uz sejas - pienāca kā liels cilvēks, bet roka kā bērnam
ikdienā viņu parasti izjutām caur skaņām - staigāšana, it kā mēbeļu piekārtošana
paši jau bijām pieraduši un pat sadraudzējāmies, ciemiņiem tā pagrūtāk, ja truša dvēsele - viņš pat deva ziņu, kad rados kāda nopietna ķibele uzradās - tad trobeli uztaisīja mūsu klātbūtnē
laika gaitā tomēr paaicinājām mācītāju lai iesvēta māju - nu jau sen mūsu ''iemītnieks'' klusē, jo radis mieru
(skaidrojums vienkāršs - māja ļoti sena, karu laikā it kā mājā dzīvojusi ķotka kas pa kluso taisījusi abortus un laikam kādu mazuli aprakusi zem grīdas mājā - vismaz tā vietējie runāja)

Mani spoku stāsti no dzīves.
Kad vēl dzīvoju laukos pie vecākiem, bēniņos rudenī varēja dzirdēt, ka vakaros/naktīs tur kāds staigā lēniem, smagiem, šļūcošiem soļiem.
Es biju maza un domāju, ka tas mans tētis tur kaut ko vakarā dara. Bet tad man pastāstīja, ka tas ir spoks un viņš tā dara katru rudeni. Man bija tik nežēlīgi bail. Gulēju ar spilvenu uz auss. Pēc kādiem gadiem tas viss pārgāja. Ir kāds stāsts, kas to varētu izskaidrot. Ar mūsu māju bija sasitīts kāds cilvēks, kas esot izdarījis pašnāvību. Ne jau mūsu mājā, bet laikam mežā pakāries. Mēs izspriedām, ka laikam viņam savs atlikušais mūžs bija jānodzīvo uz šīs zemes staigājot. Un tie soļi mitējās dēļ tā, ka viņa laiks bija galā.

Tad mans brālis mācījās Aizputē. Mācības daļēji notika vienā vecā mūru ēkā. Un tur nu bija neviens vien atgadījums. Visādi klauvējieni, soļi, mēbeļu grūtīšanas uc sadzīviskas skaņas telpās, kur tas nav iespējams. Vai sievietes rēgs. Brālis stāstīja, ka pat vislielākais noliedzējs bija spiests noticēt. Viņam viens skolotājs no sākuma negribēja ticēt, bet tad arī viņš noticēja.

Trešais stāsts ir par dzīvokli, kurā tagad dzīvoju. Varbūt kāds teiks ka to visu var izskaidrot racionāli, bet nu ,es tomēr ticu ka mums te dzīvoja mājas gariņš. Kad mēs ar vīru pirmoreiz atnacām uz dzīvokli, kurš bija jāremontē pirms ievākšanās- jau pirmajā vakarā notika dažas mazliet dīvainas lietas. Piemēram mistiski nozuda skrūvgriezis. Te bija un pekšņi vairs nav tika izmeklēts visur. Vīrs pilnigi noteikti pārbaudīja savas kabatas. Bija ari tāda dīvaina sajūta, ka te ir vēl kāds. Nu, mēs abi apveltīti ar savu devu humora un normālas attieksmes - uzrakstījām zīmīti mājas gariņam, ka mēs te tagad dzīvosim, ka viņš drīkst izmantot priekšmetus ko mēs atnesām, bet lai lūdzu atdod atpakaļ skrūvgriezi, kas mums būs vajadzīgs. Ejot atpakaļ uz mūsu pagaidu mājām skrūvgriezis pēkšņi parādījās vīra kabatā, kur pirms tam viņš pilnīgi noteikti nevarēja būt.
Pēc tam itin bieži ik pa laikam kas nograbēja, ieskanejās. Reiz vienu nakti mājas gariņš pamanījās saraut bez maz visas ģitāras stīgas ar ļoti skaļu troksni. Var jau būt ka to var izskaidrot racionāli, bet tas lieliski iederējās tajā notikumu virknē.
Kādu laiku tas viss turpinājās, bet tad pazuda. Laikam gariņš nevareja dzīvot jau izremotētajā dzīvoklī. Viņam laikam bija vajadzīgs mazliet senlaicīgāks dzīvoklis.

Tādi nu ir mani stāstiņi.[/b]

Ir Visa sākums manīm gals
Un visam gals ir manīm sākums
No tumsas nāku es
Un tumsā aizeju,
Vien tumsa zin,
Kur manas pēdas ved...