lūk otrā daļa stāstiņiem... spocīgiem stāstiņiem...
p.s. arī šie rakstiņi ir no citām mājas lapām...
p.s.s. pēdējais ir domāts ar sarkasmu! 
JAUKU LASĪŠANU!
spocigi stāsti.. 211
47
6
Kellijai tika piespriests mūža ieslodzījums par sava drauga slepkavību. Jau pēc pirmajiem mēnešiem ieslodzījumā viņa saprata, ka ilgi neizturēs un sāka plānot kā izbēgt. Viņa bija sadraudzējusies ar vienu no cietuma uzraudzēm, kura atbildēja arī par mirušo ieslodzīto apglabāšanu. Ikreiz, kad kāda nomira, tika nozvanīts nāves zvans. Uzraudze ielika līķi zārkā, aizpildīja nepieciešamos dokumentus un zārku aiznagloja, kas uzreiz tika arī apbedīts netālajā kapsētā ārpus cietuma. Kellija saprata, ka šī ir viņas iespēja izbēgt. Nākamreiz, kad tiktu nozvanīts zvans, viņa klusām izlavītos no savas kameras, ielīstu zārkā un ļautu sevi aprakt. Vēlāk viņas cietuma draudzene viņu atraktu un izvilktu ārā. Kellija izklāstīja plānu uzraudzei, kura piekrita palīdzēt, jo abas bija kļuvušas par tiešām labām draudzenēm. Kellijai nācās gaidīt vairākas nedēļas, līdz beidzot kādu nakti atskanēja nāves zvans. Viņa atslēdza savas kameras durvis ar uzraudzes sagādāto atslēgu un klusi lavījās pa gaiteņiem. Vairākas reizes viņa gandrīz tika pieķerta, bet laimīgi sasniedza telpu ar zārku. Kellija uzgūlās līķim un aizvēra zārku, kas pēc neilga brīža tika arī aiznaglots. Viņa dzirdēja, kā tiek izvesta no cietuma un ielaista bedrē. Kellija centās nekustēties, jo katras sīkākais troksnītis varēja izjaukt visu plānu. Viņu šausmināja fakts, ka ar katru lāpstu tiek aprakta arvien dziļāk un dziļāk, bet saprata, ka katra lāpsta arī nes viņu tuvāk brīvībai. Iestājās pilnīgs klusums. Neviens viņu vairs nevarēja sadzirdēt, tāpēc Kellija aizdedza šķiltavas, lai apskatītu, kura tad ir tā nelaimīgā zem viņas. Viņai par nelaimi tā izrādījās viņas draudzene - cietuma uzraudzes kundze!
Bija apritējis tieši gads kopš mazā Aidena pazušanas. Ģimenei tas bija pamatīgs trieciens, it īpaši Tomasam, kurš sava brāļa pazušanu pārdzīvoja visvairāk. Tā bija bēdīga diena gan ģimenei, gan visiem radiniekiem un draugiem, jo visi mazo zēnu bija ļoti iemīlējuši. Tomass ar vecākiem sēdēja dzīvojamajā istabā un pārlūkoja fotogrāfijas. Viņa mamma sāka raudāt un lūdza zēnu uztaisīt tēju. Tomass devās uz virtuvi un uzlika tējkannu vārīties, kad sadzirdēja, ka kāds klauvē pie durvīm. Viņš atvēra durvis, bet tur neviena nebija. ‘’Stulbie izjokotāji,’’ Tomass pie sevis noteica. Pēc pāris minūtēm klauvējieni atkārtojās. Tomass atvēra durvis, bet tur atkal neviena nebija. Zēns kļuva patiešām nikns un aizcirta durvis. Viņš devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu, kur vecāki gatavojās skatīties Aidena mīļāko filmu. Filmas bija pusē, kad Tomass atkal sadzirdēja klauvējienus. Viņš no sākuma tos ignorēja, bet nolēma spēlēt līdzi. Protams, ka neviena pie durvīm atkal nebija. Tiklīdz viņš aizvēra durvis, kāds atkal sāka klauvēt. ‘’Nāc ārā,’’ sacīja kāda spokaina balss. ‘’Nē!’’ iekliedzās Tomass. Balss sāka smieties un teica: ’’Kāpēc ne? Tavs mazais brālītis iznāca.’’
Reklāma
Reičela jau atkal bija aizstrādājusies. Viņa steidza mājup, kad pēkšņi no nekurienes uzradās akls večuks ar nūju. Abi saskrējās. Par laimi vecītis bija pats spējīgs piecelties un izskatījās, ka viņam viss tomēr ir kārtībā. Reičelai gan bija pamatīgs kauns, un viņa bija gatava darīt visu, lai tikai savu vainu izpirktu. Večuks to izmantoja un palūdza jaunajai sievietei nogādāt viņa vēstuli līdz adresātam. Reičela, protams, piekrita. Viņa nosoļoja pāris metrus, bet tad atskatījās, jo gribēja pārliecināties, ka viņam tiešām viss ir labi. Sieviete nespēja noticēt, ko ieraudzīja. Vecītis vairs nekliboja, bet gāja pat ātrāk, nekā viņa pati būtu spējīga. Pēc tam, kad viņš ielidināja brilles miskastē, Reičela saprata, ka te kaut kas nav kārtībā. Viņa ar vēstuli griezās vietējā policijas iecirknī, kas uz norādīto vēstules adresātu nosūtīja pāris vīrus. Tas izrādījās neliels miesnieka veikaliņš. Viss likās ideālā kārtībā, līdz policija īpašniekam palūdza atvērt saldēšanas telpu. Viņš atteicās, tāpēc policija to atlauza. Visi apstulba no skata, kas pavērās. Uz āķiem sakārti cilvēku līķi, visās malās pa kādai rokai, kājai, vai citai cilvēka ķermeņa daļai. Miesnieks ar savu kundzi, protams tika arestēti. Vēlāk tika atvērta arī ‘’aklā vīra’’ vēstule, no kuras izlidoja lapiņa ar uzrakstu ‘’Šī ir mana pēdējā piegāde šodien!’’
Dzīvoja reiz zēns, kuram ļoti patika lasīt. Viņš lasīja visu, ko vien varēja atrast – grāmatas, avīzes, žurnālus utt. Netālu no viņa mājām atradās neliels grāmatu veikaliņš, kurā zēns iegriezās vai ik katru dienu. Kādu pēcpusdienu viņš pabeidza lasīt kārtējo grāmatu un atskārta, ka ir izlasījis pilnīgi visas grāmatas, kas veikaliņā bija atrodamas. Zēns noskuma. Veikaliņa īpašnieks, to redzēdams, no pagaldes izvilka melnu grāmatu ar nosaukumu ”Nāve” un pārdeva to zēnam par $50, piebilzdams, ka viņš nekad nedrīkst apskatīt grāmatas pirmo lapaspusi. Zēns atgriezās mājās un sāka lasīt grāmatu. Viņš ļoti centās pildīt veikalnieka lūgumu, bet ziņkārība ņēma virsroku. Viņš atvēra pirmo lapu un no šoka aizlidināja grāmatu pa gaisu. Uz pirmās lapas ar lieliem un sarkaniem burtiem bija uzdrukāts ”Ieteicamā mazumtirdzniecības cena $6.99!”
Tev patiks šie raksti
