1.Burvja kaps nonāvē cilvēkus
Pastaigas pie burvja kapa, kā to sauc ciemata iedzīvotāji, ir kas īpašs. Interese par šo vietu parādījās pēc tam, kad pie kapa viens pēc otra aizgāja bojā vai palika «izbiedēti uz mūžu» vairāki cilvēki.
Kad Šurinovkas ciemata slimnīcā atveda divus pacientus ar izteiktām insulta pazīmēm, ārsts Pavlovičs pavadoņiem vaicāja: «Bijāt pie kapa?»
Viņi savukārt, nodūruši galvas, atbildēja: «Pie kapa.»
Pie kapa parādās veselības traucējumi
Burvja kaps ir ciemata vieta, kas ir pazīstama ar savu «melno» slavu. Ciemā bija arī «baltā» vieta – Šerdinu dzimtas muiža – XVIII gadsimta arhitektūras piemineklis, kas kara laikā gāja no rokas rokā, kaujās stipri cieta, un līdzekļu tās restaurācijai pagaidām nav. Jāņem vērā tas, ka pazīstamu zinātnieku, mākslinieku, literātu vai dekabristu Šerdinu dzimtā nebija, bet vienkārši ģenerāļi, kaut arī 1812. gada kara varoņi, pagaidām netiek celti godā.
Kaps atrodas vecās un nolaistās muižas parkā. Krusta nav, tikai uzraksts uz smagā granīta vēsta: «Šeit guļ Iepazinušais».
Šurikovas iedzīvotāji šai vietai iet apkārt ar līkumu, jo tā tiek uzskatīta par nelāgu un ne velti: pietiek pie kapa atrasties tikai dažas minūtes, un tūdaļ sāk sāpēt galva, parādās traucējumi sirdsdarbībā, pārņem neizskaidrojamas skumjas un «tumšas» domas, lai cik arī priecīgi būtu bijis pirms tam.
Vērtslietu mednieki
Pat ciemata jaunieši savas nakts pastaigas rīko parka otrajā pusē – pusjūdzes attālumā no kapa. Sākumā pusnakts pastaigas gar kapu tika uzskatītas par kaut ko īpašu, taču pēc tā, kad ar nervu sabrukumu viens pēc otra saslima trīs cilvēki, drosminieku kļuva arvien mazāk. Viens no trijotnes nomira, bet divi palika «izbiedēti uz mūžu». Tas notika vēl pirms revolūcijas, taču ciemata iedzīvotāji līdz pat šim brīdim par šo gadījumu ir satraukti.
Pēc cara nogāšanas, kad zemnieki intensīvi iznīcināja muižas, atradās karstgalvji, kuri nolēma paskatīties, kas kapā atrodas. Parādījās baumas, ka mironim ir ļoti daudz gredzenu un rokassprādžu ar dārgakmeņiem un citu dārglietu. Šajā sakarā brāļi Jerofejs un Kļims Doncovi naktī (lai nebūtu nevajadzīgu liecinieku) devās darboties pie kapa, taču no rīta abus atrada ļoti neparastā stāvoklī – viņi bija zaudējuši atmiņu. Feldšeris tikai konstatēja: «Noticis ir trieciens.» Pēc tā Kļims nodzīvoja tikai četras dienas, Jerofejs gan daudz ilgāk, taču viņš bija kļuvis mēms un pusparalizēts.
Noburtais kaps
1919. gadā no guberņas tika atsūtīta speciāla vienība, kas nodarbojās ar Šerdinu muižu un tās inventāru. Daļu no vērtībām - gleznas un iekārtas aizveda uz Voroņežu, pārējo kopā ar muižu nodeva komūnas «Brīvais strādnieks» īpašumā. Arī vienības komandieri sasniedza baumas par dārgumiem, kas aprakti kapā. Vietējo nabadzīgo aktīvistu pavadīts, viņš devās pie kapa, kur nostāvēja piecas minūtes un, neko neteicis, devās projām. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet komandiera uzvedība lika pieņemt lēmumu: kaps ir noburts un nolādēts, ja kaut nedaudz rūp sava miesa un gars, tad to nedrīkst aiztikt.
Ik pa laikam radinieki pie feldšera veda kārtējo paralizēto, bet par kapu neko neteica: trieka esot ķērusi mājās.
Kapā atdusas ģenerālis
Vietējais novadpētnieks un skolotājs Logvinovs noskaidroja, ka kapā atdusas nevis kāds burvis, bet Nikolajs Georgija dēls Šerdins, pēdējais Bogučarskas Šerdinu zara loceklis. Viņš nav bijis bagāts un tāpēc nekādus dārgumus kapā līdzi nevarējis paņemt, ja nu vienīgi pārnestā nozīmē. Kādreiz bagātās Šerdinu dzimtas pēdējo naudu viņš ziedoja parka un kapsētas labiekārtošanā – stādīja alejas, cēla kolonādes un citas antīka izskata celtnes. Astoņdesmit gadus vecajam atvaļinātajam ģenerālim, kurš sevi pierādīja krievu-turku karā, tiešu mantinieku nebija. Celtniekiem viņš visus darbus pavēlēja izdarīt laikā un ļoti kvalitatīvi. Viņš pat pavēlēja priekšlaicīgi izrakt kapu un pats izdomāja uzrakstu uz akmens. Testamentā viņš aizliedza jebkam traucēt viņa garu un aiztikt viņa mirstīgās atliekas, kā arī tuvoties kapam tuvāk par 20 soļiem.
Logvinovs nolēma, ka pirms nāves, kļūdams par izteiktu mizantropu, Šerdins varēja kapā iebērt kādu indīgu vielu, no kuras notiek visas šīs nepatikšanas. Šis izskaidrojums apmierināja visus – ko gan vēl gaidīt no asinssūcēja muižnieka, ja ne indi.
Nāves gadījumu skaits palielinās
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados komūnu nomainīja kolhozs. Vietu, kur atradās kaps, gribēja izmantot kā atkritumu izgāztuvi un pat pāris reizes atkritumus mēģināja izvest, taču zirgs, neskatoties uz pātagas sitieniem, šai vietai negāja pat tuvumā. Tā rezultātā izgāztuvi iekārtoja ciemata nomalē, bet parku atvēlēja dabas dziednieciskajai darbībai – agri vai vēlu indei ir jāizvēdinās – tad šo vietu varēs izmantot masu pastaigām, gadatirgiem un citiem pasākumiem.
Taču inde nevēdinājās! Nāve no asinsrites novirzēm smadzenēs (tieši tā oficiāli var saukt feldšera formulēto «triecienu») kļuva arvien biežāka un izvirzīja rajonu pēdējā, jeb, pareizāk sakot, pirmajā vietā.
Sanepidstacijas darbinieki nespēja neitralizēt indi. Arī apgabala mediķi izrādījās bezspēcīgi. Nepastāv nekādas indes pazīmes! Bet studentam I., kurš ņēma paraugus, parādījās dinamiskas novirzes smadzeņu asinsritē. Tikai ātra reakcija novirzīja no smagām sekām. Ciemata iedzīvotāji jau kuro reizi apstiprināja apgalvojumu, kas liecināja par labu «ļauna spēka», kas nepakļaujas zinātnei, eksistēšanu. Valstī brieda skandāls.
Burvja arfa
Jautājumu atrisināja Politehniskā institūta students Mihails Žeļabins. Atbraucis mājās uz Šurinovku brīvdienās, viņš pie burvja kapa piegāja ar savu īpašu metodi. Vispirms viņš noskaidroja, ka neilgi pirms nāves muižnieks parkā veicis vairākas pārbūves, un uzzīmēja precīzu apkārtnes plānu. Tad viņš vairākās vietās uzstādīja paštaisītus zemfrekvences mikrofonus, kas veica ierakstus paštaisītos magnetofonos. Izrādījās, ka būve veic eolu arfas funkciju un vēja laikā rada zemas frekvences svārstības, kas fokusējas tieši ap muižnieka kapa vietu. Īpaši tas pastiprinās pilnmēness laikā. Ir zināms, ka zemas frekvences akustiskās svārstības negatīvi ietekmē cilvēka nervu un sirdsdarbības sistēmu. Nelabvēlīgos apstākļos, kad rodas īpaši «akordi» (kā tas notika parkā), iespējamas visnopietnākās sekas, līdz pat cilvēka, kurš atradies tajā vietā, nāvei.
Nav zināms, kāds bija muižkunga mērķis. Iespējams, ka viņš tik tiešām bija liels mizantrops un gribēja pēc sevis atstāt ļauna burvja, kuram zināmi visi pasaules noslēpumi, slavu.
Dažādas baumas vājas dvēseles pārņem vēl tagad. Un ārsts Pavlovičs šajā sakarā raksta disertāciju.
2.Šoalas – spoku un rēgu salas
Uz zemeslodes ir daudzas vietas, kur viss notiek savādāk kā citur, piemēram, Bermudu trīsstūris, lidojošo šķīvīšu aktivitātes pie Permas, Nāves ielejas Amerikā un Jakutijā, vietas, kur nedarbojas gravitācijas likumi un tamlīdzīgas vietas. Šoreiz par Šoalu salām, kuras atrodas Atlantijas okeānā pie Ziemeļamerikas piekrastes. Tās ir īpaši bagātas ar spokiem.
Kapteinis Skots
Pie Šoalām savulaik ir bāzējušies vairāku pazīstamu pirātu kuģi. Viens no pirātiem, kapteinis Skots, 1714. gadā savas jaunās sievas pavadībā ieradās Zvaigznes salā, kur viņi pavadīja medusmēnesi. Dodoties savā pēdējā jūrasbraucienā, Skots sievu atstāja uz salas. Atvadoties viņa zvērēja gaidīt mīļoto līdz pastarai dienai. Kapteinis Skots neatgriezās. 1715. gadā viņa kuģis iesaistījās cīņā ar angļu fregati un nogrima.
Kopš tā brīža jau divus gadsimtus salas iedzīvotāji redz jaunas sievietes spoku. Viņai ir skaistas zilas acis un bālgana seja. Viņa staigā gar piekrasti pilnīgi bez jebkāda trokšņa, taču zvejnieki apgalvo, ka viņa visu laiku atkārto vienu frāzi: «Viņš atgriezīsies».
Tavernas īpašnieks Filips Bebs
Bieži Šoalu salās tiek redzēts Filipa Beba, vietējās tavernas kādreizējā īpašnieka, spoks. Pagājušajā gadsimtā Bebs redzēja sapni, kurā leģendām apvītais pirātu kapteinis Džons Kvelčs viņam parādīja vietu, kur apracis salaupītos dārgumus. Tā, jau būdams vīrs gados, Bebs kļuva par apslēpto dārgumu meklētāju. Kādu rītu viņu atrada mirušu paša izraktās bedres dibenā. Pirātu dārgumus viņš neatrada.
Kopš tā laika vietējie iedzīvotāji vakaros redz viņu stāvam tukšas bedres malā. Viens no tiem, kurš nebaidījās pieiet tuvāk un aplūkot spoku, bija amerikāņu rakstnieks Nataniels Gortons, kurš vēlāk sarakstīja grāmatu «Vecais Bebs», tādā veidā pastiprinot Šoalu salu spokaino slavu.
Pēkšņa milzu viļņu parādīšanās
1987. un 1989. gadā netālu no salas nogrima divi zvejnieku seineri. Zvaigznes salas raidstacijā tika saņemti SOS signāli, un uz katastrofas vietu nekavējoties nosūtīja glābšanas seinerus, taču abas reizes palīdzība ieradās pārāk vēlu – kuģi jau bija nosēdušies uz grunts, un pa ūdens virsu peldēja tikai dēļu un plastikāta atlūzas. Arī cilvēkus izglābt neizdevās.
Zinātnieki izsaka minējumus, ka traģēdijas cēlonis meklējams gigantiskajos viļņos, kas šajā okeāna daļā parādās pēkšņi un pilnīgi negaidīti. Kā pierādījumu šādai versijas apliecina vēl viena traģēdija, kas 1992. gadā notika ar tūristi Džeinu Haleju. Viņa aizpeldēja līdz klintij, kura no jūras slējās aptuveni trīssimt metru attālumā no krasta. Pēkšņi okeānā it kā no nekurienes uzradās milzīgs ūdens valnis. Tas, paņemdams arī Džeinu, spēcīgi triecās pret klinti. Viņas ķermeni, kas tika atrasts tikai pēc divām dienām, viļņi atnesa līdz krastam.
Nesen mīklaino jūras notikumu sarakstu papildināja vēl viena nelaime. Tūristu grupa ar ceļojumu kuģi devās apkārt Zvaigznes salai. Liecinieki stāsta, ka kuģis it kā pats no sevis apgriezies otrādi un momentāni nogrimis. Izglābties izdevās tikai vienam cilvēkam.
Psihiski slimā Luisa Vāgnera izdarības
Ne mazāk dīvaina šo salu īpašība ir neparastā iedarbība uz atbraucējiem. Ir novērots, ka psihiski neveseliem cilvēkiem saasinās viņu kaites. Tāpēc ārsti viņiem neiesaka apmeklēt Šoalu salas. 1983. gadā salā ieradās Luiss Vāgners, kurš slimoja ar šizofrēniju. Vienā naktī viņš izgāja no nelielas viesnīcas ēkas Zvaigznes salā. Luiss tika līdz molam, iesēdās laivā, ar kuru aizpeldēja līdz Epldoras salai. Tur visas salas vienīgajā mājā dzīvoja māsas Kristensenas – Mērija un Kerena.
Pie mājas ieejas durvīm atradās soliņš, uz kura bija atstāts cirvis. Vāgners satvēra cirvi, izlauza durvju atslēgu un iebruka mājā. Vienu no māsām viņš ar cirvi nogalināja gulošu, bet otru izvaroja un nožņaudza. Slepkavu atrada nākamajā dienā tās pašas mājas virtuvē, kur viņš no cilvēka gaļas gatavoja ēdienu. Neskatoties uz Vāgnera slimību, Amerikas tiesa piesprieda slepkavam nāves sodu.
Akmenim piemīt spēja atcerēties
Par Šoalu salām jau sen ir ieinteresējušies zinātnieki, kas nodarbojas ar paranormālo parādību pētīšanu. Jāpievērš uzmanība daudziem cilvēkiem, kas redzējuši spokus. Savus paskaidrojumus prasa arī psihisko slimību saasināšanās. Pilnīgi negaidīti atbildi uz vairākiem jautājumiem sniedza ģeologi. Izrādās, ka Šoalas ir radušās no sena kalna pamatnes, kas izveidojusies vulkāniskās aktivitātes rezultātā apmēram pirms 400 miljoniem gadu. Vēlāk šī kalna galotni nogrieza milzīgs ledājs un aiznesa to tālu uz Atlantijas austrumiem. Pāri palika tikai granītains un smilšains fundaments, uz kura tad vienā, tad otrā vietā atrodami kvarca kristāli futbola bumbas lielumā. Tiem līdzās saulē mirdz melnā turmalīna un sarkanā granāta kristāli. Iespējams, ka tieši šie kristāli rada apstākļus, kuri izsauc spoku parādīšanos un ir labvēlīgi šāda procesa norisei.
Kvarcam piemīt īpašība pastiprināt elektromagnētiskos viļņus un «atcerēties» elektriskos signālus. Nav izslēgts, ka visi cilvēki, kas pabijuši šajās salās, uz visiem laikiem tiek iemūžināti akmens atmiņā, lai vēlāk šajā pasaulē atgrieztos kā spokainas ēnas.
3.
Ezeri-slepkavas Kamerūnā
Katrai anomālai zonai ir sava īpatnība. Vienā vietā var pazust cilvēki (Bermudu trīsstūris), citā parādīties citplanētieši (Permas zona), neparasti dzīvnieki (Lohnesas ezers) vai spoki. Šoreiz par Nioss ezeru Kamerūnā, no kura cilvēki baidās kā no asinskāra monstra.
1986. gada 21. augustā dažu minūšu laikā Niosa ezers Kamerūnā nosmacēja 1700 cilvēku un aptuveni 6000 dzīvnieku. Zinātnieki to saista ar gāzi, kas milzīgos daudzumos sakrājas ezera dibenā, tad pēkšņi no tā izvirst, un iznīcina visu dzīvo 25 kilometru rādiusā.
Bīstamās gāzes veidošanās
Liktenīgajā dienā ap pulksten astoņiem vakarā gāze pēkšņi «izšļakstījās» ezera virsmā, veidojot astoņus metrus augstus viļņus. Neviens nezin, cik daudz gāzes bija. Tā ātri pacēlās aptuveni kilometra augstumā un tad «nokrita» ielejā. Pēc pusstundas visa apkārtne bija pilna ar cilvēku un dzīvnieku mirstīgajām atliekām.
Klīda runas: vieni stāstīja par neitronu bumbu, jo daudzi vietējie iedzīvotāji pazuda, atstādami neskartus savus mitekļus, bet citi ticēja kaut kādai garu atriebībai.
Uz katastrofas vietu atbraukušie zinātnieki atcerējās analoģisku traģēdiju, kas notika 1984. gada 15. augustā netālu esošajā Monuna ezerā. Toreiz bojā aizgāja 37 cilvēki, un viņu nāves iemeslu neviens nevarēja noteikt. Bija skaidrs, ka abos gadījumos cilvēki gāja bojā no nosmakšanas. Noslēpums atklājās, kad noskaidroja, ka abi ezeri atrodas kādreiz darbīgu vulkānu krāteros. Monuna ezera dziļums ir 99 metri, bet Niosa – 210 metri.
Pēc pamatīgiem Niosa ezera pētījumiem atklājās, ka ezerā iesūcas vulkāniskas izcelsmes gāze, kura burbuļu veidā neceļas uz augšu, bet uzkrājas ezera dibenā. Šajā vietā uz litru ūdens var būt 14 litri gāzes. Pie šādas gāzes koncentrācijas ūdenī izveidojas tās pārpilnība un parādās burbuļi, kuri virzās uz augšu. Tuvāk virsmai ūdens spiediens mazinās un burbuļu daudzums strauji palielinās, kas savukārt palielina šī «sprādzienbīstamā» maisījuma telpu. Tā rezultātā gāze kopā ar ūdeni izraujas ezera virsmā spēcīga geizera veidā, kuru nav iespējams apstādināt. Notiek aptuveni tāds pats process, kā atverot šampanieša pudeli.
Ezers – lēnas iedarbības bumba
Šī parādība ir ieguvusi ūdens izvirduma nosaukumu. Ja vietās, kur ezera dziļums nav liels, notiek ūdens pārsātināšana ar gāzi, tad pietiek ar nelielu ārējas iedarbības grūdienu, piemēram, nogruvumu, lai sāktos izvirdums. Izrādījās, ka ezera gāze ir pusotru reizi smagāka par gaisu, tāpēc, izraudamās tā ātri aizpilda visas zemākās vietas, bet tie, kuri dzīvo augstāk par 200 metriem virs jūras līmeņa, tā iedarbību nejūt. 1986. gada 21. augustā no visiem Niosa ezera apkārtnē dzīvojošajiem cilvēkiem dzīvi palika tikai septiņi.
Lai izvairītos no jaunas traģēdijas, Kamerūnas valdība nolēma pārmitināt aptuveni 5000 cilvēkus, kuri dzīvoja ezera-slepkavas Niosa apkārtnē. Cilvēkiem ir grūti šķirties no dzimtās vietas, tāpēc viņi līdz šim brīdim dodas pie ezera, kur sēž vai klīst, atcerēdamies līdzšinējo dzīvi. Taču viņi baidās atgriezties uz dzīvi šeit, jo bīstamība joprojām saglabājas. Franču zinātniskā biedrība nolēma palīdzēt nelaimīgajiem. Pētniecības darbi, kas notika no 1995. līdz 2000. gadam, apstiprina, ka gāzes koncentrācija Niosa ezera dibenā svārstās no 5,5 līdz 10,5 litriem uz litru ūdens. Līdz bīstamajiem 14 litriem ir pavisam nedaudz. Ezers ir kļuvis līdzīgs lēnas iedarbības bumbai.
Gāzes izsūknēšana
Ezers-slepkava Nioss tagad ir labi izpētīts. Tas nogalina cilvēkus ar visparastāko ogļskābo gāzi, kuras apjoms ir milzīgs – aptuveni 300 miljoni kubikmetru, kas atrodas 210 metru dziļumā. Neredzamā bezkrāsainā un bez smakas gāze ir ļoti bīstama cilvēka dzīvībai. Kā nomierināt Niosa ezeru, šo augstasinīgo un kluso slepkavu?
Franču ģeofiziķis Mišels Halbvaks kopā ar kolēģiem ir izstrādājis projektu: «Sākumā mēs nolēmām evakuēt gāzi no ezera dzelmes, lai monstrs nekad vairs nevarētu nodarboties ar savām ļaunprātībām. Mūsu paņēmiens ir ļoti vienkāršs un lēts. Ezera dzelmē jāiegremdē vertikāla caurule. Ar pumpja palīdzību tajā jāiesūknē ar gāzi piesātināts ūdens. Tad šis maisījums pats tiecas uz augšu, veidojot geizeri. Tā tiek veidots mākslīgs izvirdums, kurš nelielā apjomā nekādu kaitējumu nevar nodarīt. Tādā veidā mēs mazinām ezera-slepkavas spēku. Taču šī projekta izstrādāšanai bija nepieciešami desmit gadi.»
Vietējo iedzīvotāju uzskats
1995. gadā, pārliecinot Kamerūnas valdību, zinātniekiem izdevās radīt vienu mākslīgu, 20 metrus augstu geizeri. Gāzes izsūknēšanas darbu bija plānots sākt 2000. gada nogalē. Arī 2001. gada janvārī franču zinātnieki strādāja pie «zemūdens monstra» likvidēšanas, taču vietējiem iedzīvotājiem ir atšķirīgi uzskati.
Iezemieši netic balto cilvēku stāstītajam par kaut kādu ogļskābo gāzi, kura nes nāvi. Tā neesot taisnība; kāds nelaikā esot patraucējis garus, un viņi sākuši atriebties. Zinātniekiem nācies pārliecināt aborigēnus, ka viņi nomierinās «Niosa ezera garus», un tikai tad vietējie pameta šo teritoriju.
Zinātnieka Halbvaka teiktajam pilnīgi nepiekrīt Bua-Bua ciema vecākais, kurš apgalvo:«Viss tiek izlemts debesīs».
Zinātne kārtējo reizi mēģina pierādīt savu pārākumu pār dabu un diezin vai tās iejaukšanās šajā anomālajā zonā nesīs gaidītos rezultātus, jo Garu pasaule tomēr ir varenāka…
4.Noslēpumainā pilsēta
Daudzās pasaules vietās ir sastopami lielāka un mazāka izmēra apgabali, kur novērotas dažādas anomālās parādības, piemēram, bieža NLO klātbūtne, regulāra spoku parādīšanās, gravitācijas likumu nedarbošanās. Šoreiz nostāsti par kartē neeksistējošu pilsētu Sibīrijā.
Deniss Voroņins ir bijušais lidotājs, kurš strādājis par helikoptera vadītāju Sibīrijā. Pirms pieciem gadiem viņš lidoja pa Krievijas austrumdaļas plašumiem. Helikopters «Mi-2» pārvietojās virs Sibīrijas ziemeļrietumu daļas, Ļenas upes tuvumā. Kartēs šajās vietās nav atzīmēta neviena apdzīvota vieta. Vakara saule žilbināja acis, un Deniss uzlika polarizējošās brilles…
Vieta, kuras nav kartē
Paskatījies caur brillēm no kilometra augstuma uz mežu, pie horizonta līnijas viņš skaidri ieraudzīja pilsētu. Deniss iedeva brilles komandierim, kurš caur tām redzēja tieši to pašu.
Degvielas bija pietiekami, un tika nolemts pielidot tuvāk pilsētai, lai to iepazītu. Pēc piecpadsmit minūšu ilga lidojuma helikoptera dzinējs sāka «šķaudīt» un «niķoties». Helikoptera komanda sāka pētīt visu mēriekārtu skalu rādījumus un izteica versijas par bojājuma raksturu, jo tik tikko dzinējs darbojās precīzi kā pulkstenis. Komanda mēģināja sazināties ar bāzi, taču raidstacijas austiņās bija dzirdama tikai šņākoņa. Pēc tam kabīnē bija dzirdama balss: «Lidojiet atpakaļ». Denisam šķita, ka runātājs atradās… viņa paša galvā! Tikko helikopters tika pagriezts atpakaļceļam, tā tūdaļ izbeidzās nobīdes dzinēja darbībā. Bāzes mehāniķi centās atrast bojājumu, taču dzinēja darbībā pat vismazākās novirzes no normas netika konstatētas. Helikoptera komanda stāstīja par dīvaino pilsētu, un pēc šīm runām, bez jebkāda iemesla, Deniss tika atbrīvots no darba.
Meklējumi pie vietējiem iedzīvotājiem
Taču tas nav viss, jo helikoptera vadītājs par redzēto pilsētu gribēja kaut ko uzzināt no vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija ļoti nerunīgi un izlikās neko nezinām. Taču Deniss neatkāpās un rīkojās praktiski – vietējiem uzsauktais degvīns nerunībai pārvilka svītru, un viņi sāka stāstīt visai noslēpumainas lietas.
Izrādījās, ka 1919. gadā Kolčaks atkāpjoties saprata, ka sarkanie Pilsoņu karā tomēr ņems virsroku. Ja var ticēt baumām, tad admirālim piederējis zelts, turklāt ne jau kāda neliela lādīte, bet simtiem tonnu! Desmitā daļa, bet iespējams, ka vairāk no Krievijas zelta krājumiem tikušas nodotas tieši viņam, lai nogādātu glabāšanā uz Japānu. Taču tas ticis darīts tikai acu apmānīšanai. Pa ceļam viss pazudis, taču vairāk kā simts tonnas pa ūdens ceļiem esot novirzītas uz ziemeļiem – uz Ļenas deltu, no kurienes ar ledlauzi tās vajadzējis aizgādāt neviens nezina kur. Taču ledlauzis nav ieradies, un zelts palicis taigā. Pie zelta ir apvienojušās Kolčaka armijas daļas un tie, kuri bija palikuši pāri no Brīvprātīgo armijas. Turklāt viņu vidū bijuši arī daudzi bēgļi no inteliģences un zinātnieku aprindām. Starp viņiem arī vairāki hipnotizētāji. Lai «aizmālētu acis», admirālis ar daļu no sava karaspēka esot padevies sarkanajiem komisāriem.
Pazemes brīnumpilsēta
Par zeltu ar starpnieku palīdzību palikušie no Anglijas esot iegādājušies pēc Pirmā Pasaules kara tai nevajadzīgās zemūdenes, pārbūvējuši tās un sākušu tirdzniecību ar visu pasauli. Ticis iepirkts pilnīgi viss – daudz labu ieroču, pazemes darbiem nepieciešamās iekārtas u.c. Trīsdesmito gadu vidū pie šīs noslēgtās grupas pārbēdzis kādas padomju slepenās kara rūpnīcas kolektīvs, pret kuru sākušās represijas. Kas tur notiek, neviens nezina, taču stāsta, ka noslēpumainā pilsēta līdz pat šim brīdim eksistējot. Vietējie zina teikt, ka, ja stipra sala laikā ar helikopteru iespējams lidot pa šo apkārtni pēc iespējas augstāk, tad ar nakts redzējuma iekārtām iespējams saskatīt izgaismotas līnijas. Tās esot pazemes trases, kas stiepjoties pa šo brīnumpilsētu.
Lidotājs Deniss Voroņins uzskata, ka ir redzējis tikai nelielu šīs pilsētas virszemes daļu, kas no tālienes līdzīga aptuveni divus kilometrus lielai baltai sniegpārsliņai. Turklāt to redzēt var tikai ar speciālām brillēm, jo visapkārt ir viens vienīgs mežs.
Vēlāk Deniss savā īpašumā ieguva kādu vecam lidotājam piederošu karti, kurā ar punktotu līniju ļoti akurāti bija atzīmēta tieši tā vieta, kur viņš ar helikoptera komandieri redzējuši nevienam nezināmo pilsētu.
