Gadījumā, ja burvim vai raganai izdevās izvairīties no sabiedrības izrēķināšanās un nonākt baznīcas inkvizīcijas kompetencē, tad tika veikta reāla pirmstiesas izmeklēšana un pierādījumu meklēšana. Tās ietvaros tika izmeklēta burvja vai raganas vainojamība hērēzē, proti noziegumā pret kristīgo ticību. Pēc pirmstiesas izmeklēšanas konkrētā lieta tika nodota laicīgajai tiesai, kura tālāk lēma par vainu un sodu.
Attīstoties inkvizīcijai reāla spīdzināšana baznīcas un laicīgās varas izmeklēšanas procesā praktiski netika izmantota. Ļoti bieži vainīgā ragana vai burvis tika atbrīvots, ja tā nodarītais kaitējums ir atzīstams par maznozīmīgu un burvis vai ragana apņemas atbrīvoties no savā sirdī mītošā ļaunuma un nožēlot grēkus. Proti, par nodarījumu par kuru burvis vai ragana agrāk tiktu nogalināts tika piemērots sava veida brīdinājums.
Tiek uzskatīts, ka reformācija Eiropā iesēja bailes no nākotnes, nenoteiktības, vecuma un ļaunuma. Tāpēc mūsdienās “raganu prāvas” tiek uztvertas kā baiļu un naida radīti uzliesmojumi vietās, kur izplatījās reformētā kristietība, jo visniknākās un zvērīgākās raganu “tīrīšanas” notika tieši zemēs, kurās visspēcīgāk skāra reformācijas kustība.
