Pūķis ir fantastisks radījums, kas viduslaiku tekstos parasti aprakstīts kā milzīga čūska ar spārniem un asti, divām vai četrām ķepām, asiem nagiem, necaurduramām bruņām un ugunīgu elpu.
Dažādo mitoloģisko dzīvnieku, ko dēvē par pūķiem, izcelsme, visticamāk, ir dažāda — tie paralēli radās dažādās pasaules kultūrās pēc čūsku un, iespējams, arī dinozauru fosīliju parauga. Ķīniešu pūķi parasti tiek uzskatīti par cilvēkiem labvēlīgiem, savukārt eiropiešu pūķi — par ļauniem (tādi tie ir ne tikai Eiropas kultūrās, bet arī persiešu un citās mitoloģijās).
Pūķa rašanās mīti saistīti ar htonisku radījumu mitoloģiju — tas ir dzīvnieks, kurš dzimis no zemes vai dzīvo pazemē. Senajos Vidējos Austrumos pūķi saistīja ar dzīvības ūdeni. Skandināvu mitoloģijā savukārt Midgardas čūska, kas bija apvijusies pasaulei, nodalīja pirmatnējo haosu no apdzīvotās pasaules.
Pūķa latīņu nosaukums draco (ģenitīvā draconis) nozīmē "čūska". Šis vārds saistāms ar indoeiropiešu sakni derk, kas nozīmē "redzēt", kas saistāms ar pūķa acu mirdzumu, nāvējošo skatienu vai aso redzi. Iespējams, tieši tāpēc hellēnisma, itāļu un ģermāņu folklorā pūķis parādās kā dārgumu sargs.
Atklāsmes 12:3 aprakstīts milzīgs, sarkans pūķis ar septiņām galvām un desmit ragiem, un asti, ar kuru tas norauj no debesīm trešdaļu zvaigžņu. Citos tulkojumos gan lietots apzīmējums "zvērs".
Pūķa tēls bieži parādās viduslaiku stāstos, kur tas tēlots kā varoņa vai svētā pretinieks (ko varonis parasti uzveic). Lai arī parasti ar pūķi cīnās vīrieši, pūķus nogalē vai savalda arī sievietes, bieži — kristiešu svētās.
Pūķu raksturojums
Pūķi parasti ir ārkārtīgi lieli čūskveidīgi radījumi, kas cilvēkus un dzīvniekus spēj norīt veselus. Viņu izcelsme aprakstīta reti, lai arī vairākās senskandināvu sāgās pieminēti pūķu mazuļu perēkļi (līdzīgi putnu perēkļiem). Bieži pūķis aprakstīts kā milzīga čūska ar diviem spārniem, divām nagainām ķepām un spēcīgu, bīstamu asti.
Svētās Martas leģendā pūķim ir putna, lāča, zivs, vērša, lauvas un čūskas iezīmes. Viduslaiku enciklopēdiju tradīcijā (piemēram, Seviļas Isidora "Etymologiae") pūķa spēcīgākā daļa ir tā aste; citos avotos savukārt kā pūķa galvenais ierocis parādās indīga vai ugunīga elpa. Pūķi sedz zvīņas vai raga plāksnes, kuras nav iespējams caurdurt; dažkārt pūķa aizsardzību pret dzelzs ieročiem saista ar pārdabiskiem spēkiem.
Atsevišķos tekstos, tostarp tekstos par Sigurdu un vairākās sāgās (piemēram, Ragnara sāgā), pūķis ir cilvēks, kurš pārvērsts par pūķi vai nu alkatības dēļ, vai arī tāpēc, ka viņam piederošie dārgumi ir nolādēti. Šī iezīme varētu būt saistīta ar senskandināvu folkloras tradīciju par draugar jeb haugbúar — kapu iemītniekiem, kas sargā vērtīgus apbedījumu priekšmetus.
Pūķi kā dārgumu sargātāji
Pūķa kā dārgumu sargātāja motīvs parādās sengrieķu mitoloģijā un seno romiešu leģendās. Ģermāņu folklorā šis ir centrālais motīvs: Fāfnirs, Sigurda nogalinātais pūķis, ir Loki nolaupītā zelta sargs, tāpat arī pūķis, ko nogalina Beovulfs, Sigurda līdzinieks. Fāfnirs par pūķi pārvērties alkatības dēļ.
Iespējams, ka, tāpat kā pār Fāfnira dārgumiem, arī pār Beovulfa dārgumiem gulstas lāsts. Lai arī viņam tie pieder tikai neilgu brīdi, tie, šķiet, saistāmi ar viņa nāvi un citām nelaimēm.
Pūķi, kas sargā dārgumus, divreiz parādās Ektora sāgā, un XIV gs. Konrada sāgā varonis uzņemas atrast citpasaules pili, kurā pūķi sargā dārgumus.
