«Deviņdesmito gadu vidus, rāma aprīļa pievakare. Valmieras Sīmaņa baznīcas zvaniķis pēc kora mēģinājuma dodas aizslēgt durvis, bet pēkšņi šaurajās torņa kāpnēs ierauga tumšu cilvēkveida stāvu, kurš cenšas noņemt apmetni. Tuvāk pieejot, izskatās, ka vēlajam viesim viss ir kā parastam cilvēkam – gari mati, ūsas un bārda –, tikai kājas… kā dzīvniekam, ar gariem nagiem! Un tad piepeši no vīra kājām izaug kas līdzīgs spurām, viņš pats ar rokām izdara dažas lēnas kustības, paceļas gaisā un un pazūd šaurajā nišā virs lodziņa mūrī…»
« »
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā mitinoties kungs bez galvas, tērpies sarkanā samta apmetnī, iedēvēts par Sarkano kardinālu, bet Zviedru vārtos reizēm slīdot meitene garā baltā kleitā. Nostāsts vēsta, ka meitene iemīlējusi kādu puisi, kurš dzīvojis ārpus pilsētas mūriem, un, kad Rīgā izsludināta mēra epidēmijas karantīna, meitene slepus atvērusi vārtus, lai satiktu mīļoto, taču pieķerta un par sodu iemūrēta sienā. Nostāsti arī vēsta, ka 1914. gada vasarā pirms Pirmā pasaules kara daudzi redzējuši rēgainus jātniekus, zārkus un citas zīmes debesīs.
« »
Pie brīnišķīgās neogotiskās Odzienas pils, kuru uzsākts atjaunot, autovadītājiem esot jāuzmanās. Reizēm te negaidot tā apžilbstot acis, ka gadās pat avārijas. Vainīgs esot pils torņa rēgs. Leģenda stāsta, ka barons fon Brimmers noslēdzis darījumu ar Nelabo – barons ieguvis spieķi, kas nes bagātību, bet par to apsolījies savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā precēt Velna meitu. Nav ne jausmas, kāda izskatījās Velna meita, bet laikam ne no skaistulēm, un bagātais trīsdesmitgadīgais barons, pie mantas ticis, par solījumu tik pasvilpoja un apprecēja dižciltīgu vācu aristokrāti. Par to Nelabais baronu sodījis ar vājprātu – tādu vājprātu, ka paša dēls licis baronu ieslodzīt pils tornī. Tur neprāta apsēstais bagātnieks izklaidējies, ar sudraba paplāti žilbinot garāmbraucošos pajūgus un karietes. Bet pēc nāves baronu nav gribējuši ne debesīs, ne ellē, tāpēc viņš tā arī esot palicis savā ieslodzījuma vietā tornī.
« »
Cēsu viduslaiku pils var lepoties ar pavisam neparastu spoku stāstu, kas esot pierakstīts pat policijas protokolos. Svētā Jāņa baznīcā pieķerts puisis Jānis Grīnbergs, Cēsu aptieķnieka dēls, kurš caur baznīcas pagrabu centies iekļūt pilī, uz kuru no baznīcas vedot pazemes eja. Policijai viņš sastāstījis pavisam dīvainas lietas – esot jau reiz iekļuvis pilī no otras, no pilsdrupu, puses un nonācis kambarī ar zelta naudu. Jau grasījies zeltu ņemt, stiepis roku, te viņam virsū līdusi čūska ar pīles galvu un spīdošām acīm. Aptieķnieka dēls pārbijies un aizbēdzis. Tomēr pēc tam, atceroties mirdzošo zeltu, izlēmis mēģināt vēlreiz, un tad arī pieķerts. Šī stāsta iespaidā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Cēsu pilī pat sākti nopietni bagātību meklējumi, taču toreiz atrastas tikai vītņu kāpnes un pazemes durvju ailas. Toties jau septiņdesmitajos gados ekskavatora kauss tiešām saārdījis bagātu sudraba depozītu. Tikai čūska ar pīles galvu nekur vairs nav redzēta.
« »
Ēdoles pils Sarkanajā istabā apmeklētājiem parasti stāsta traģisku mīlasstāstu par diviem brāļiem. Ēdoles pils pirmā īpašnieka, Kurzemes bīskapijas 16. gadsimta domprāvesta Ulriha fon Bēra mazdēli Johans un Frīdrihs abi iemīlējušies skaistajā Sibillā Maidelā, Dundagas barona meitā.
« »
Karstasinīgie jaunie Bēri tā iekaisuši par tiesībām uz Sibillu, ka strīda karstumā Johans brāli nodūris. Siena tikusi nošķiesta ar Frīdriha asinīm. Johans to nomazgājis, bet par brāļa nāvi samelojies, ka tā esot bijusi sirdstrieka, un apprecējis Sibillu. Taču, kad Sibillu atvedis uz pili, uz rūpīgi nomazgātās sienas atkal parādījies liels, nodevīgs asins traips. Siena mazgāta un berzta, bet traips parādījies un parādījies, un sirdsapziņa grauzusi Johanu. Johans, cenzdamies izpirkt grēku, licis uzcelt baznīcu un lūdzis, lai viņu pašu apglabā zem tās sliekšņa, kur visi nācēji viņu mīs ar kājām. Bet Sarkanajā istabā, lai tiktu vaļā no traipa, 19. gadsimtā uzbūvēja kamīnu. Arī abi kamīna meistari gan drīz ņēmuši nelabu galu, un tajā tiek vainota Sibilla. Arī pati Sibilla skumjās par abu brāļu likteni nevarot rast mieru un klīstot pa pili zaļā tērpā.
« »
Šlokenbekas pilī klaiņojot pat divi skumji rēgi – viņš un viņa, gluži kā Romeo un Džuljeta. Meitenes vārdu neviens vairs neatceras, bet Romeo patiesībā bija Matiass fon der Reke – Dzirnavu ezera krastā iepretim dzirnavām ir zālē ieaudzis kapakmens ar iekaltu uzrakstu Matiass 1867. Stāsts sācies, kad Šlokenbekas muižas īpašnieka barona fon der Rekes dēls Matiass iemīlējis muižas dzirnavnieka meitu. To uzzinājis barons, kurš ļoti mīlēja savu dēlu un bija sasapņojies par izdevīgām laulībām. Ieraudzījis abus mīlētājus sēžam uz dzirnavu dambja un dusmās skrējis pēc bises, lai meiteni nošautu. Bet jaunieši sadevušies rokās un abi ielēkuši ezerā. Barons neprātīgi pārdzīvojis un dēla piemiņai uzlicis pieminekli.
« »
Jelgavas pilī, kur pagrabā sarkofāgos dus Kurzemes hercogi un viņu tuvinieki, spokojoties Baltā dāma un Resnais Luijs – abiem piemītot paradums biedēt remontstrādniekus. Ir leģenda, kā kāda sena remonta laikā tagadējā lasītavas zālē no sienas izkāpusi Baltā dāma un devusies pie puiša, kurš strādājis uz stalažām. Puisis tik strauji kāpies atpakaļ, ka nokritis no stalažām un nosities. Balto dāmu satikusi arī kāda bibliotēkas darbiniece – no rīta atslēdzot bibliotēkas durvis, starp plauktiem viņa ieraudzījusi baltā atlasā un mežģīnēs tērptu sievieti, kura uzreiz kautri pazudusi sienā. Bet piecdesmitajos gados citus Jelgavas pils remontstrādniekus pārbiedējis resns spoks bez galvas. Puiši pusdienojuši, bet spoks iznācis no sienas un devies tieši pie viņiem. Pārbiedētie strādnieki sākuši kliegt, un tad tuklais stāvs atkāpies un izgaisis. Resno spoku reizēm sauc par Resno Luiju un saista ar Francijas karali Luiju XVII, kurš 18. un 19. gadsimta mijā pat divas reizes uzturējās mūsu Jelgavas pilī. Tikai nav skaidrs, kas noticis ar viņa galvu, – giljotīna tur nav vainīga, jo Luijs XVIII bija viens no nedaudzajiem Francijas karaļiem, kam izdevās nomirt pieklājīgā dabiskā nāvē.
