drausmīgs spoku stāsts15

(Kādas Amerikāņu meitenes vēstule)
Vairākas nedēļas redzu to pašu sapni. Ar katru reizi sapnis šķiet īstāks biedējošāks. Es haotiski skrienu pa mežu meklējot kādu, vai kaut ko, pēkšņi uzskrienot kādai meitenei (apmēram 7gadi) kura guļ uz zemes mirusi. Viņas āda būtu auksta, viņas skaistā svētdienas kleita ar asinīm un viņas kakls pārplēsts. Es vienmēr vienkārši dodos uz priekšu nevienu neatradusi. Tad es padodos un pagriežos lai aizietu. Klusa, vārga balss mani vienmēr sauc lai apstājos. "Lūdzu" tā vienmēr sauc, perfektā Britu akcentā "Palīdzi man. Tas sāp. Mammu, lūdzu atrodi mani. Lūdzu.. "
Vienalga es pagriežos pret mazo meiteni ar viņas spīdošajām, mirušajām, skumjajām acīm kura skatās uz mani, un viņa sēž, viņas rokas ir izstieptas pret mani.
Pāris mēnešus pēc pirmā sapņa es gāju pastaigāties ar suni. Viņš ieskrēja mežāun es skrēju tam pakaļ. Pēc vairākām stundām suns neatgriezās.Bija jau nakts un es sevi piespiedu ieiet tumsā. Biju pārgurusi un apsēdos atpūsties.Pēkšņi es izdzirdēju šņukstēšanu. Kad piecēlos ieraudzīju mazu meitenītiar manu sunīti rokās. Viņa uz mani skatījās uz mani itkā es grasītos nodarīt viņai pāri. „es atradu jūsu sunikundze” viņa teica klusā, baiļu pilnā balsī. Viņai bija Angļu akcents un mani pārņēma déjà vu sajūta.

Es izstiepu rokas ar atvieglotu smaidu”Paldies.”

Kad viņa man pasniedza suni, es piecēlos un apskatīju viņu. „Vai tu šeit dzīvo?” Viņa pamāja un es jautāju „Vai tu zini kā tikt mājās?” Viņ vēlreiz pamāja un es ievēroju viņas balto, formālo kleitu.

Domas visu laiku teica ka es viņu kaut kur esmu redzējusi . Bet es to ignorēju. Tieši tad suns izdzirdēja manas mātes svilpienus un aizskrēja pie viņas. Vismaz es zināju ka viņa iet mājās. Es pagriezos lai pateiktos meiteneibet viņas nebija. Es domāju doties prom, bet izdzirdēju klusus šņukstusman priekšā.

„Mam? Māt, palīdzi man…lūdzu. Mans kakls tik ļoti sāp…lūdzu atrodi mani….”

Pēkšņi es atcerējos un un atmetos atpakaļ. Un atkal ieraudzīju mazo meiteni. Viņas mugura bija pagriesta pret mani bet es zināju ka kaut kas nav kārtībā. Viņas skaistā kleita nu bija saplosīta un netīra. Viņas persika krāsas āda nu bāla un auksta. Es noelsos. Tas nebija iespējams.Es spēru soli uz priekšu lai uzliktu roku uz viņas pleca un viņa pagriezās.

Viņas kleita piesūcās ar asinīmkas nāca no viņas kakla. Viņa uz mani paskatījās ar viņas tukšajā, mirušajām acīm „Tas tik ļoti sāp”. Tas bija viss ko viņa pateica pirms izgaisa.

Vēl šodien es redzu baltu atspīdus starp kokiem meža biežņā, un ceru, ka kādu dienu izdomāšu kā palīdzēt mazajai meitenei.