Nesen pārvācāmies uz onkuļa Martina māju, viņš ir miris jau vairāus gadus un mātjā tāpat reti iegriezās, jo ar savu dēlu Mārtinu (manu brālēnu) braukaja apkārt Latvijai. Vietējie runā ka vinš bija galīgi sagājis sviestā pēc savas sievas nāves 1983. gadā, kad Mārtiņam bija tikai pāris mēneši. Lai nu kā ar šiem rada gabaliem kontaktus īpaši neusturējām.
Mājā bija pilnīgi neskarta un vis bijas savās vietās, tā vismaz izskatījās, pienāca pirmais vakars un es pastaigājos pa māju un uzkāpu kādam ķīkstošam dēlm nolēmu paskatīties.Ar nelielu piepūlip atlauzu dēli un tur srāvēja kāda noputējusi paveca un ļoti bieza kalade kad es to pacēlu es sapratu ka tā ir onkuļa dienasgrāmats.
Pēc tās izlasīšanas manas domas par viņu sāka dalīties-viņš tiešām bija traks, vai arī viņš darīja ko tādu par ko viņs būtu japimin kā varonis.
katrā gadijumā es pats nezinu vai tam maz var ticēt un Jums arī tas jāizlemj pašiem... Ja rakstam būs labas atsauces es turpināšu publicēt ierakstus no mana onkuļa dienasgrāmatas, jo lai kas tas būtu tas ir ievērības cienīgs!!!...
2001.g.09. aprīlis,pirmdiena.
Šodiem manam dēlam paliek 18.g. un tā vietā lai mēs, mierīgi, kopa ar draugiem un paziņam to nosvinētu, mēs atradāmies kāda mežā Kocēnos netālu no Valmieras, kur esam tikuši uz pēdām vilkacim. Šī doma mani nebeidza nomākt, lai gan es ļoti labi zinu ka Mārtiņs pašlaik par to pat neiedmājsa, it sevišķi tāpēc, ka viņam nav draugu, un iedomājoties par to es sajūtos vēl sudīgāk, jo es labi zimu ka tā arī ir mana vaina!. Tikai dēļ tā, ar ko es nodarbojos viņš ir tāds, viņam pat nebija izvēles, mes nekad nēusturamies vienā vietā ilgāj par pāris nedēļām, tik ilgi kamēr lieta nav pabeikta. Reizēm es iedomājos kāda būtu viņa dzīve, ja es viņu bērnība būtu atstājis bārenu namā, vai kāds viņu būtu adoptējis, kāda mīloša ģimene... Šīs domās šodien man jaucās pa galvu kā nebeidzamas mokas.
Tad pēkšņi Mārtiņs mani pasauca, jo bija atradis ko neparastu, viņš pamanīja kādu vecu nokaltušu priedi bez mizas un pats stumbrs izskatijās asu nagu sarobots. Mēs rūpīgāk apskatijam tuvējo apkārtni, bet vairs neko neparastu neatradām, tāpēc nolēmām doties meklēt nakts mājas, jo jau sāka krēslot. Valmierā mēs atradām kādu viesu namu, pavakariņojām, Mārtiņam par godu nedaudz svinīgāk nekā parasti un tad viņs devās gulēt,bet mani atkal pārņema sāpīgās domas par Mārtiņa dzīvi, kuru es biju izbojājis.
2001.g.28. aprīlis, sestdiena.
Pagājušajās 19mit dienās nekas ievērības cienīgs nenotika, vienīgais mums pa šo laiku parādījās divi aizdomās turamie, bet vakar es padzirdēju, ka Kocēnu iedzīvotāji nākam nakt rīko medības, jo vairs nespēj izturēt šo zvēru, kurš naktīs plosa viņu mājlopus. Tas nozīmē ka gaidīt vairs nevar, jo ja cilvēki sāks provakacēt vilkati, tad tas var kļūt bīstams, pat ļoti bīstams. Es atri apskaidroju situāciju Mārtiņam un mēs nospriedām, ka ātrākais veids šo lietu novest līdz galam ir sadalīties un katram doties pie sava aizdomās turamā.
Es devos pie vīra kaurš dzīvoja kādā vienmuļa mājā netālu no meža. Viņs mums likās aizdomīgs, jo no iedzīvotājiem bijām dzirdējušī, ka viņš pa naktīm mēdz vazāties pa kaiminu laukiem un arī mēs paši viņu kādu laiku novērojām un ievērojām šo to neparastu. Kad es pie viņa ierados viņš aiz bailēm un pārsteiguma metās bēkt, tomēr es viņu panācu un aplaistīju ar svēto ūdeni. Vīrs uz manis sāka kliekt, ka es esmu pervers maniaks, neērta situācija, bet tā gadās un ar līdz ar to arī vis bija skaidrs. Es steidzos palīgā Mārtiņam, kad nokļuvu līdz otram aizdomās turamajam skats manī iedvesa šausmas, es ieraudzīvu vilkati, kurš bija piespiedis Mārtiņu pie zemes un viņa ieroci kurš atradās nostāk no viņiem. Nekavējoties es notemēju un izšāvu sudraba lodi tieši vilkatim sirdī, tas bija pagalam, bet mans puika pamatīgi apstrādāts. Mārtiņš kilbodams un turēdams savu sadauzīto galvu pievilkās man klāt un sarkastiski iebļavās - vai vēl vēlāk nevarēju atnākt. Es sapratu ka tas tā viņš mēģina noslēpt savas jūtas. Lai nu kā mēs sadedzinājām līķi un devāmies uz viesu namu no kura rīt plānots doties projām un jācer ka Kocēniešiem kādu laiku būs miers.
Pēc tā kad es redzēju savu dēlu tik tuvu nāves briesmām man atkal uznāca, šī sevis plosošā sajūta,- kādu gan es esmu padarījis sava dēla dzīvi un vai viņš par to mani tagad neienīst?... Un vēl šī nospiedošā sajūta ka briest, kas lielāks par parastiem viskačiem, rēgiem, vai raganām, es jūtu ka šīs domas man neļaus mierīgi gulet vēl pāris nākamās dienas
