Ne viss ir zelts, kas spīd, taču šis raksts būs par kādu mistisku un noslēpumainu vietu, kura, iespējams, tiešām ir no zelta vistiešākajā nozīmē.
Cilvēkiem, kuriem zelts jau no izseniem laikiem acīm tīk un ir bijis kārdinātājs, varas un bagātības simbols, vienmēr ir licis sapņot par iespēju to dabūt milzīgos daudzumos, taču viena leģendām apvīta vieta pārspēj visas. Runa ir par teiksmaino Eldorado (El' dorado) ,kas, ja ticam leģendām, atrodas kaut kur dziļi Amazones džungļos, Centrālamerikas teritorijās, vai kas to lai zin, kur vēl.
Kas tad īsti ir Eldorado? Un kas ir ar to saistītais Zelta vīrs?
Iesāksim ar stāstu par to, kas ir Zelta vīrs. Kristofers Kolumbs 1492. gadā teica : zelts ir visizsmalcinātākā manta. Kam pieder zelts, tas var piepildīt visas savas iekāres, kādas vien pasaulē pastāv. Ar zeltu cilvēks var iegūt pat ieeju paradīzē.
Kopš baltie cilveki iesāka apgūt Dienvidameriku, tie izveda tonnām zelta un zeltlietu. Līdz 1539. gadā eiropieši ienāca muiskas tautas apdzīvotajā teritorijā un nodibināja tur Bogotas pilsētu. Dzīvojot starp muiskām, spāņu iekarotāji pirmo reizi dzirdēja par senu tradīciju, kuru katru gadu kādreiz veica pie uz ziemeļiem esošā Gvatavitas ezera. Tur spāņi sastapās ar muiskiem, kuri atstāstīja šīs tradīcijas. 1636. gadā kāds spāņu hronists pierakstīja aculiecinieku stāstu. Jaunajam valdniekam vispirms ir jāveic ceļojums uz Gvatavitas ezeru. Tur lielajā lagūnā jāveic upurēšana dēmonam, ko viņi pielūdz kā savu dievu un kungu. Ceremonijas laikā lagūnā tika izgatavots niedru plosts, kuru izgreznoja un izpušķoja ar skaistākajām lietām, kādas viņiem piederēja. Uz plosta dedzināja četras ogļu pannas ar moque (šīs tautas analogs vīrakam), kā arī sveķus un citas smaržvielas. Lagūna esot bijusi plaša un dziļa, un tajā esot varējis peldēt pat kuģis ar smalki ģērbtiem cilvēkiem, rotātiem ar zelta kroņiem un plāksnēm. Šajā laikā jaunajiem valdniekiem noplēsuši matus līdz ādai un apbēruši ar lipīgiem dubļiem, kurus, savukārt, apbēra ar zelta putekļiem. Jaunais valdnieks pilnībā tika noklāts ar zeltu.Valdnieku novietoja guļus uz plosta, pie kājām noliekot zeltu, smaragdus un citus dārgakmeņus. Viņam līdzi devās arī viņa 4 uzticamākie vasaļi. VIņi tika greznoti ar spalvām, zelta kroņiem, rokassprādzēm un auskariem. Plostam atstājot krastu, tika sākts spēlēt mūziku. Brīdī, kad plosts nonāk lagūnas vidū, tiek pacelts karogs. Tajā brīdī jaunais valdnieks visu līdzi paņemto zeltu un dārglietas met ūdenī, līdzdarbojoties vasaļiem. Šajā brīdī jauno valdnieku arī sāk uzskatīt par kungu un karali.
Šī teika provocēja spāņus turpināt laupīt indiāņu zeltlietas. Pirmoreiz ezeram mēģināja nolaist ūdeni 1545. gadā. VIsnopietnāk tas tika darīts 1580. gadā, kad tirgotājs Antonio de Sepulveda, ar 8000 indiāņu darbaspēka palīdzību, ezera malā izcirta robu, tādējādi liekot tā līmenim samazināties par 20 metriem. Rakums iebruka, nogalinot daudzus strādniekus. Šajā brīdī meklējumi tika pārtraukti. Zelts gan tika atrasts. Spānijas tā laika karalim Filipam II tika nosūtīti tādi dārgumi kā, piemēram, zelta scepteris un smaragds vistas olas lielumā.
Runas par to, ka ir Zelta vīŗs un milzu dārgumi, izplatījās tālāk. Alkatīgie konkistadori veidoja baumas par Zelta vīru un viņa pilsētu Manoa, kur pilnīgi viss, pat katli un trauki ir no zelta. Daudzi to meklēja Amazones džungļos, kuri taja laikā bija pilnīga mīkla. Lieki piebilst, ka daudzi no šāda ceļojuma neatgriezās.
Sers Volters Ralejs ir viens no tiem, kas atgriezās. 1595. gadā viņš devās Gviānas mežos, lai savai karalienei Elizabetei I mēginātu atrast teiksmaino Manoa pilsētu un tās pasakainās bagātības. Indiāņu pilsētu viņš atrada un mēgināja veidot kontaktu ar viņiem un spāņiem, tiesa neveiksmīgi. Arī otrā ekspedīcija (1617.-1618. gados) cieta neveiksmi, un Ralejs tika sodīts ar nāvi. Ar laiku Zelta vīram no atmiņam zūdot, viņa vārdu spāņi piesaistīja vietām (El'dorado no spāņu valodas nozīmē apzeltītais). Šai vietai būtu jāatrodās kaut kur Andu kalnos vai dziļi Amazones džungļos, un tās atradēju sagaidītu vārdos neaprakstāmas bagātības. Tuvākos 2 gadsimtus neskaitāmi pētnieki devās turp, lai atrastu liecības par Zelta pilsētu Eldorādo un tās bagātības.
Var ticēt un var neticēt tam, ka šāda pilsēta bija. Par vienu gan jāsaka paldies pētniekiem un zelta kārotājiem - tieši viņu meklējumi lielā mērā palīdzēja iesākt Amazones džungļu pētījumus. Vai šāda pilsēta ir eksistējusi, katram pašam domāt, taču tas, ka Dienvidameriku apdzīvojušās tautas patiešam bija bagātas ar zeltu, nav noliedzams.
