Notikumi pasaulē skaidri liecina par to, ka globālās elites svarīgākais uzdevums ir totāla cilvēku apziņas pārbūve un pat cilvēka būtības mainīšana. Tas tad arī ir tā dēvētās “jaunās pasaules kārtības” gan mērķis, gan uzdevums vienlaikus.
Par īpašu rādītāju šajā izpratnē kļuva pēdējā tā dēvētās Bilderbergas grupas sanāksme, kas 2013. gada jūnijā risinājās kādā Londonas priekšpilsētas viesnīcā, raksta žurnāls “Planētas Noslēpumi”.
Izredzēto lēmēju sanāksmes.
Bilderbergas grupas sanāksmju vietas un datumus parasti oficiāli neafišē, dalībniekiem izsūta īpašus uzaicinājumus. Pasākuma rīkošanu un dalībnieku drošību nodrošina tā valsts, kuras teritorijā sapulcējušies bilderbergieši, kā viņus sāka dēvēt pēc Holandes pilsētas Osterbekas viesnīcas Bilderberg, kurā 1954. gada maijā notika grupas pirmā sanāksme. Bilderbergas grupas galvenā mītne atrodas ASV Ņujorkā, Kārnegija fonda telpās.
Tiesa, neskatoties uz it kā absolūto slepenību, jebkura Bilderbergas grupas sanāksme izraisa plašu interesi visā pasaulē. Jo nav jau arī iespējams noslēpt to, ka vienā laikā vienā valstī ierodas liels daudzums ļoti pazīstamu cilvēku – prezidenti, karaļi, kancleri, premjerministri, vēstnieki, baņķieri, lielo korporāciju īpašnieki un vadītāji. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šie mūsdienu “prinči un princeses” katrs allaž ceļo kopā ar prāvu apkalpotāju svītu – sekretāri, referenti, pavāri, viesmīļi, telefonisti un, protams, miesassargi (tie ir ļaudis, kuriem ir no kā baidīties, jo neģēlību sastrādāts gana, patiešām!).
Sanāksmēs ārkārtīgi stingri kontrolē, lai tur neielavītos kāds nepiederīgais vai žurnālists. Atskaites par sanāksmēm, tajās aplūkotajiem jautājumiem un pieņemtajiem lēmumiem nepublicē, bet izsūta konkrēti katram sanāksmes dalībniekam. Sanāksmju laikā arī uzaicinātajiem dalībniekiem stingri noliegts kaut ko pierakstīt (arī ierakstīt), kā arī sniegt paziņojumus plašsaziņas līdzekļiem vai kā citādi paust un vēstīt par šajās sanāksmēs notikušajām diskusijām, kā arī minēt citu dalībnieku un galveno ideju izvirzītāju vārdus.
“Zelta miljards” un tā teorētiskais pamatojums.
“Zelta miljards” ir teorētisks jēdziens, kas atspoguļo mūsdienu ierobežoto resursu apstākļos pastāvošo ekonomiski vareno un attīstības valstu netaisnīgo atšķirību, vērtējot atbilstoši dzīves līmenim (atbilstoši tiem standartiem, ko šo vareno valstu galvenie ideologi noteikuši par standarta mēru). Uzreiz gan jāuzsver, ka runa patiešām ir faktiski tikai par ekonomisko attīstību, jo vairumā gadījumu, piemēram, garīgās attīstības līmenis šajās pārtikušajās valstīs ir labākā gadījumā pusinfantilas attīstības stadijā.
Jēdziena gnozeoloģiskās saknes nāk no 18. gadsimta beigu daļas angļu zinātnieka Tomasa Maltusa noformētās teorijas, savukārt nosaukuma sadaļa “miljards” saistīta ar ekonomiski attīstīto kapitālistisko valstu iedzīvotāju aptuveno summāro kopskaitu – ASV (310 miljoni), Kanāda (35), Austrālija (22), Japāna (128), Eiropas Savienības valstis (500), kā arī Izraēla, Dienvidkoreja – un tā potenciālo pieaugumu 21. gadsimtā.
Pirmo reizi formulējot ideju par pasaules resursu ierobežotību saistībā ar aizvien pieaugošo planētas iedzīvotāju skaitu, Tomass Maltuss norādīja, ka iedzīvotāju skaits pieaug atbilstoši ģeometriskajai, savukārt resursu (galvenokārt pārtikas) apgūšana – aritmētiskajai progresijai. Maltuss pauž, ka resursi, turklāt nākotnē, ir vispār izsmeļami, un tieši šī pretruna ir īstais politisko satricinājumu, karu un epidēmiju iemesls.
Zināms, ka “zelta miljards” jau tagad patērē lauvas tiesu visu planētas resursu. Ja tagad, piemēram, puse no visiem septiņiem miljardiem šā brīža planētas iedzīvotāju sāktu resursus patērēt tādā pašā apjomā, kā šis viens miljards, to katrā ziņā visiem nepietiktu.
Jēdziens “zelta miljards” veidojies kā divu mūsdienu Rietumu kultūras lielu ideju sintēze, un šīs idejas mēdz ieņemt visdažādākos veidolus – no kvazizinātniska līdz absolūti ideoloģiskam, dažkārt arī mistiskam, arī – reliģiskam. Viena ideja ir priekšstats par progresa “zelta laikmetu” un vispārēju labklājību. Cita – pesimistiska Zemes resursu nepietiekamības apzināšanās un tas, ka nav un nebūs iespēju nodrošināt labklājību vienādā mērā visiem planētas iedzīvotājiem.
Jēdzienu “zelta miljards” kā ļoti spēcīgi lādētu ideoloģisko metaforu nemēdz lietot oficiālajos dokumentos. Tur to nomaina ar dažādiem izvairīgiem, uzmanību novērsošiem jēdzieniem un apzīmējumiem, lai gan patiesā jēga kontekstā vienmēr paliek nešaubīgi saprotama. Piemēram, kad virkne zinātnieku vai tā dēvēto ANO ekspertu paziņo, ka labklājīgu dzīvi uz planētas iespējams nodrošināt tikai vienam miljardam tās iedzīvotāju, viņi visi būtībā lieto jēdzienu “zelta miljards”.
Ar jēdzienu “zelta miljards” maskē gluži noteiktu, ģeopolitiski vienotu ekonomisko un kultūras pasaules redzējumu. Proti, ekonomiski attīstītas valstis, saglabājot saviem iedzīvotājiem augstu patērniecības līmeni, cenšas ar informatīviem, politiskiem, militāriem un ekonomiskiem pasākumiem visu pārējo pasauli noturēt krietni vien mazāk attīstītā stāvoklī, izmantojot to kā savu resursu piedēkli, kā zonas, kurās var organizēt ekoloģiski nelabvēlīgu apstrādājošo rūpniecību, uzglabāt toksiskos atkritumus un, protams, lēta darba spēka avotu.
Kā politiska metafora jēdziens “zelta miljards” paredz globālu manipulēšanu ar sabiedrības apziņu nolūkā saglabāt noturīgu “izaugsmi, attīstību un augšupeju” “zelta miljarda” valstīs, vienlaikus pilnībā noliedzot tādas pašas attīstības iespēju par izejvielu un lētā darba spēka avotiem padarītajās citās pasaules valstīs, galvenokārt vienkārši liedzot tām iespēju iekļūt “civilizētās pasaules” tirgos. Patiesībā pats “zelta miljarda” idejas un fiziskās esamības fakts ir pasaules lielākais apdraudējums, tam ir absolūti destabilizējoša, pat graujoša nozīme, kas neizbēgami ved uz postošiem kariem par resursiem…
Bilderbergas grupas mūsdienu pārbūve.
Bet – atgriežamies pie mūsdienu realitātēm. Informācija par to, kur tieši notiks Bilderbergas grupas 2013. gada sanāksme, kāda būs tajā aplūkoto jautājumu dienas kārtība un kas tajā piedalīsies, kļuva zināma jau krietnu laiku iepriekš, turklāt to pauda ne tikai tā dēvētie alternatīvie informācijas avoti, bet arī oficiālie plašsaziņas līdzekļi. Piemēram, izdevums The Telegraph publicēja rakstu ar nosaukumu “Bilderbergas grupa? Nekādas sazvērestības, vienkārši visietekmīgākā grupa pasaulē”. Bet jau nākamajā dienā citā rakstā “Bilderbergas grupa 2013: dalībnieku saraksts un dienaskārtība” The Telegraph pauda par tiem jautājumiem, kādus apspriedīs sanāksmē. Piemēram – bezdarba problēma ASV un Eiropā, nacionālisms un populisms, Eiropas Savienības politika, stāvoklis Tuvajos Austrumos, Āfrikas problēmas, kiberkari un asimetrisko draudu izplatīšanās, medicīnisko pētījumu pamata tendences, virtuālās jeb tīmekļa izglītības attīstības perspektīvas un sekas.
Savukārt alternatīvā tīmekļa vietne Infowars.com jau vēstīja detalizētāk, ziņojot, ka sanāksmē apspriedīs galvenokārt divas jautājumu grupas. Pirmā saistīta ar ekonomiku: centrālo banku varas pastiprināšana tā dēvētās “banku reformas” piesegā; attiecīgu banku glābšana nolūkā noturēt eiro un saglabāt eirozonu; krietni vien efektīvākas nodokļu iekasēšanas sistēmas izveidošana; kā nepieļaut Britānijas iziešanu no Eiropas Savienības; to protestu, kas neizbēgami rodas nežēlīgākas ekonomiskās politikas īstenošanās rezultātā, apspiešana; minimālais ekonomikas pieaugums 2013. gadā; iedzīvotāju bagātību koncentrēšanās korporāciju un superbagātās elites rokās.
Otra jautājumu grupa jau bija apjomīgāka, un tā skāra militārās, politiskās un psiholoģiskās kontroles problēmas, proti – Irānas kodolobjektu bombardēšana, ja šī valsts trīs gadu laikā neizbeigs savas programmas; kara turpināšana Sīrijā, izmantojot bruņotu opozīciju; draudu izplatīšana par pasaules mēroga pandēmiju saistībā ar Bilderbergas grupas uzturētajām vīrusu un vakcīnu izgatavošanas laboratorijām; valsts īstenota tīmekļa kontrole nolūkā sasniegt “kiberdrošību”; informācijas izplatīšanas kontroles nodrošināšana, izveidojot tā dēvēto “patiesības ministriju” (starp citu – sena Bila Klintona ideja); “attīstīto pilsētu” veidošana tādā nolūkā, lai tās varētu novērot pilnībā visas iedzīvotāju dzīves un uzvedības puses jeb tātad – totālās izsekošanas sistēmas izveidošana.
Lai izpildītu tāda veida uzdevumus, nepieciešama paātrināta tehnokrātiskās sfēras pārbūve, kas patiesībā arī īstenojas tieši mūsu acu priekšā. Infowars.com autori Džozefs Vatsons un Alekss Džons vēsta, ka Bilderbergas grupa, tieši tāpat kā visas citas ēnu struktūras, patlaban iegājusi nopietnas pārveides periodā, vienlaikus noslēdzot ūniju ar uzņēmumu Google, kurā šīs grupas galvenais ieceltais kontrolieris ir direktoru padomes priekšsēdētājs Ēriks Šmits, kurš regulāri piedalās arī grupas sanāksmēs.
Lielākais spēlētājs.
Šā gada jūnija sanāksmes vieta viesnīcā Grove nav izvēlēta gluži nejauši. Tieši šeit kopš 2007. gada notiek arī Google ikgadējās konferences, kas pazīstamas kā Google Zeitgeist (“gūgles” laikmeta gars), kurās analizē šīs sistēmas miljardos mērāmo lietotāju meklējumus un apkopo uzņēmuma darbības rezultātus. 2013. gadā Google konference notika tieši dažas dienas pirms bilderbergiešu saieta.
Tāpēc var droši apgalvot, ka viesnīca Grove mūsdienās ir savdabīga “centrālā bāze” Google dienaskārtības izstrādāšanai pasaules tehnoloģiskās politikas jomā. Un tieši šis uzņēmums, ko izdevums London Independant nodēvējis kā Bilderbergas grupas “pievilcīgāko” versiju, tad arī īsteno minēto tehnokrātisko pārbūvi. Tā konferencēs katru gadu sapulcējas aptuveni 400 delegātu, lai apspriestu pasaules politikas un kultūras galvenās tēmas un izstrādātu atbilstošu darbību plānus, kas vērsti uz to, lai “nepieļautu pretreakciju pret globalizāciju”. Šo delegātu saimē ir svarīgākās plašsaziņas līdzekļu figūras, politiķi, topošās estrādes zvaigznes. 2013. gadā sanāksmē piedalījās arī uzņēmuma Goldman Sachs eksperts Džims O’Neils, Bils Klintons, rokdziedātāja Enija Lenoksa. Cita starpā minēts, ka Google ienākumi gada laikā pieauguši par 60% jeb 2,89 miljardiem ASV dolāru.
Google Zeitgeist jau ir efektīvāka pārvaldes forma. Bilderbergiešiem ir sazvērnieku reputācija, taču Google savu kontroli var īstenot gluži atklāti, jo to faktiski nosaka jau pati informācijas nodrošināšanas darbība. Proti, maskējoties zem demokrātiska un savā ziņā pat filantropiska uzņēmuma karoga, patiesībā darbojas izteikti totalitāra struktūra, kurai neatkarīgie žurnālisti jau piešķīruši nosaukumu Gūglberga.
Google izrādījusies ārkārtīgi ērta forma specdienestu graujošās darbības piesegšanai. Neatkarīgie pētnieki vēsta, ka galvenos tā dēvētā “arābu pavasara”, kas izpaudās kā aktīva tautas neapmierinātības paušana un viegli kontrolējami nemieri, rīkotājus noalgoja tieši šis uzņēmums un konkrēti tā darbinieki, un viņi piedalījušies arī izņēmuma ikgadējās sanāksmēs viesnīcā Grove.
Labi zināms, cik liela loma apvērsuma sarīkošanā, (piemēram, Ēģiptē, kur rezultātā varu ieguva “Brāļi – musulmaņi”) bija Google līdzstrādniekam ēģiptietim Vailam Honimam, kurš uzņēmumā vadīja Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas mārketinga nodaļu. Ēriks Šmits atzinies, ka ir lepns par to, ka “noformējis” Honimu, un uzsver, ka Facebook, Twitter un citu tīmekļa instrumentu izmantošana protestu viļņa uzkurināšanai Ēģiptē ir “ļoti labs caurspīdīguma paraugs”.
Google īsteno aizvien lielāku ietekmes spiedienu uz amerikāņu un britu valdībām. To atvieglo arī tas, ka Ēriks Šmits ir ASV prezidenta zinātnes un tehnoloģiju padomes loceklis, nevalstiskā fonda New America Foundation vadītājs un arī Baraka Obamas vēlēšanu kampaņas vienlaikus gan sponsors, gan padomdevējs. Viņam pat piedāvāts ASV finanšu ministra amats.
Britānijā Google pārstāvji kopš 2010. gada vēlēšanām vismaz 23 reizes tikušies ar oficiālām konservatīvo partijas amatpersonām. Deivids Kemerons 2006. gadā pat uzstājies Google Zeitgaist konferencē, proti – tieši četrus gadus pirms tam, kad kļuva par premjerministru. Google sanāksmēs piedalījies arī britu finanšu ministrs Džordžs Osborns, princis Čārlzs un virkne citu ietekmīgu personu.
Google un Bilderbergas grupas saites kļūst aizvien ciešākas. Novērotāji uzņēmumu Google un tā konferences varu salīdzina ar Davosas forumu. Google Zeitgeist sanāksmēs sapulcējas tie darbinieki, kuri, kā uzskata, ir spējīgi “veidot globālo nākotni”. Savukārt pats uzņēmums sevi pozicionējis kā spēku, kas ir nesalīdzināmi jaudīgāks par jebkuru valdību, jo tas kontrolē un spēj vadīt gigantiskas cilvēku masas, kā tas spilgti pierādījās notikumos Tūnisijā un Ēģiptē. Savukārt Google iejaukšanās Eiropas valstu iekšējās darīšanās jau kļuvusi tik aktīva, ka nesen pat Eiropas Komisija vērsusies pie uzņēmuma ar prasību saistībā ar tā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu informācijas pakalpojumu tirgū.
Pats Google vadītājs Ēriks Šmits tostarp nekad arī nav slēpis tieksmi īstenot totālu sabiedrības kontroli, par ko vairākkārt runājis no tribīnes, uzsverot, ka privātā dzīve ir pagātnes relikts un ka viņš plāno Google pārvērst īstajā “Lielajā brālī”, atbilstoši kuram Džordža Orvela sacerējumu “1984″ varēs uzskatīt tikai par pasaciņu bērniem.
Lielā brāļa visuredzošā acs.
Kādā uzstāšanās reizē Ēriks Šmits paziņoja: “Mums nemaz nav nepieciešams, lai jūs spiestu uz visiem jūsu datora taustiņiem. Mēs tāpat vienmēr zinām, kur jūs esat un kur jūs bijāt. Vispārējos vilcienos mēs jebkurā mirklī varam noskaidrot, par ko jūs domājat. Manuprāt, lielākā daļa cilvēku nevēlas, lai Google atbildētu uz viņu jautājumiem, viņi vairāk vēlas, lai viņiem vienkārši norāda, kas viņiem jādara… Mēs zinām visu, ko jūs darāt, un valdība var jūs novērot. Mēs uzzinām jūsu atrašanās vietu ar precizitāti līdz 50 centimetriem, un jau drīz mēs šo lielumu būsim samazinājuši tikai līdz dažiem centimetriem… Jūsu mašīna pati jūs vedīs, un tas vispār nemaz nav pareizi, ka mašīnas ir izgudrotas vēl pirms datora… Jūs nekad vairs neesat pilnībā vienatnē, un jums nekad nebūs garlaicīgi…”
Šmits apgalvo, ka informācijas tehnoloģijas radikāli maina arī izglītību, uzņēmējdarbības darbošanās mehānismu, plašsaziņas līdzekļu raksturu un intelektuālā īpašuma statusu. Tās maina pašu cilvēku, kas faktiski saaug ar datoru, pārvēršoties bioniskajā cilvēkā. Viņš norāda: “Mēs aiziesim prom no vadības interfeisa, kad jūs vēl dodat rīkojumus datoram gluži kā sunim, un nonāksim līdz situācijai, kad dators kļūst drīzāk par draugu. Un dators saka: “Nu, mēs aptuveni zinām, kas jūs interesē.” Un jūs esat tam piekrituši. Un tad dators saka: “Nu, jums laikam vajadzētu darīt to vai šo.” Un dators dara to, kas viņam labi sanāk: risina sarežģītus analītiskos uzdevumus, meklē un atrod adatu siena kaudzē, tam ir ideāla atmiņa. Un mēs, cilvēki, arī darām to, kas mums vislabāk sanāk: spriežam, izklaidējamies un apceram dažādas lietas. Tā ir simbioze.”
To, ko pauž Ēriks Šmits, dēvē par transhumānismu, kas izpaužas kā tāds pasaules uzskats, kas balstās sugas “cilvēks saprātīgais” fundamentālas mainīšanas iespējamībā un vēlamībā, izmantojot jaunākās tehnoloģijas un nolūkā izveidot tā dēvējamo “postcilvēku”. Pirmo reizi šo terminu savā darbā “Reliģija bez atklāsmes” lietoja evolucionārais biologs Džulians Hakslijs, kuru dēvē arī par “20. gadsimta Maltusu”. Viņš pauda, ka transhumānisms kļuvis par jaunu ideoloģiju un faktiski arī par jaunu “ticību cilvēcei”. Un tāds tas ir arī visiem mūsdienu “praviešiem”, kuri piedāvā cilvēka pārveides metodes, kas pārvērš šo cilvēku vadāmā un paklausīgā robotā. Un tādu robotu masai jānomaina mūsdienu cilvēci.
Skaidri redzams, ka elites pārvaldes metodes patlaban piedzīvo tādas izmaiņas, kas ļauj tām pāriet no slēptā uz atklāto pārvaldības līmeni. Šajos apstākļos mainās arī dažādo samitu, konferenču un slepeno pārrunu nozīme. Tieši to arī skaidri apliecināja pēdējā Bilderbergas grupas sanāksme, ko var novērtēt kā antikonspiroloģisku jeb tātad – nekādas sazvērestības, jo viss jau notiek gluži atklāti.
Tagad cīņa pārgājusi jaunā līmenī, proti, informatīvās un garīgās pretstāves līmenī, kas nostāda cilvēku gaužām šauras izvēles priekšā – necilvēku anticivilizācija vai tādu cilvēku civilizācija, kas radīti “pēc tā kunga ģīmja un līdzības”.
