“Zelta miljards” un tā teorētiskais pamatojums.
“Zelta miljards” ir teorētisks jēdziens, kas atspoguļo mūsdienu ierobežoto resursu apstākļos pastāvošo ekonomiski vareno un attīstības valstu netaisnīgo atšķirību, vērtējot atbilstoši dzīves līmenim (atbilstoši tiem standartiem, ko šo vareno valstu galvenie ideologi noteikuši par standarta mēru). Uzreiz gan jāuzsver, ka runa patiešām ir faktiski tikai par ekonomisko attīstību, jo vairumā gadījumu, piemēram, garīgās attīstības līmenis šajās pārtikušajās valstīs ir labākā gadījumā pusinfantilas attīstības stadijā.
Jēdziena gnozeoloģiskās saknes nāk no 18. gadsimta beigu daļas angļu zinātnieka Tomasa Maltusa noformētās teorijas, savukārt nosaukuma sadaļa “miljards” saistīta ar ekonomiski attīstīto kapitālistisko valstu iedzīvotāju aptuveno summāro kopskaitu – ASV (310 miljoni), Kanāda (35), Austrālija (22), Japāna (128), Eiropas Savienības valstis (500), kā arī Izraēla, Dienvidkoreja – un tā potenciālo pieaugumu 21. gadsimtā.
Pirmo reizi formulējot ideju par pasaules resursu ierobežotību saistībā ar aizvien pieaugošo planētas iedzīvotāju skaitu, Tomass Maltuss norādīja, ka iedzīvotāju skaits pieaug atbilstoši ģeometriskajai, savukārt resursu (galvenokārt pārtikas) apgūšana – aritmētiskajai progresijai. Maltuss pauž, ka resursi, turklāt nākotnē, ir vispār izsmeļami, un tieši šī pretruna ir īstais politisko satricinājumu, karu un epidēmiju iemesls.
Zināms, ka “zelta miljards” jau tagad patērē lauvas tiesu visu planētas resursu. Ja tagad, piemēram, puse no visiem septiņiem miljardiem šā brīža planētas iedzīvotāju sāktu resursus patērēt tādā pašā apjomā, kā šis viens miljards, to katrā ziņā visiem nepietiktu.
Jēdziens “zelta miljards” veidojies kā divu mūsdienu Rietumu kultūras lielu ideju sintēze, un šīs idejas mēdz ieņemt visdažādākos veidolus – no kvazizinātniska līdz absolūti ideoloģiskam, dažkārt arī mistiskam, arī – reliģiskam. Viena ideja ir priekšstats par progresa “zelta laikmetu” un vispārēju labklājību. Cita – pesimistiska Zemes resursu nepietiekamības apzināšanās un tas, ka nav un nebūs iespēju nodrošināt labklājību vienādā mērā visiem planētas iedzīvotājiem.
Jēdzienu “zelta miljards” kā ļoti spēcīgi lādētu ideoloģisko metaforu nemēdz lietot oficiālajos dokumentos. Tur to nomaina ar dažādiem izvairīgiem, uzmanību novērsošiem jēdzieniem un apzīmējumiem, lai gan patiesā jēga kontekstā vienmēr paliek nešaubīgi saprotama. Piemēram, kad virkne zinātnieku vai tā dēvēto ANO ekspertu paziņo, ka labklājīgu dzīvi uz planētas iespējams nodrošināt tikai vienam miljardam tās iedzīvotāju, viņi visi būtībā lieto jēdzienu “zelta miljards”.
Ar jēdzienu “zelta miljards” maskē gluži noteiktu, ģeopolitiski vienotu ekonomisko un kultūras pasaules redzējumu. Proti, ekonomiski attīstītas valstis, saglabājot saviem iedzīvotājiem augstu patērniecības līmeni, cenšas ar informatīviem, politiskiem, militāriem un ekonomiskiem pasākumiem visu pārējo pasauli noturēt krietni vien mazāk attīstītā stāvoklī, izmantojot to kā savu resursu piedēkli, kā zonas, kurās var organizēt ekoloģiski nelabvēlīgu apstrādājošo rūpniecību, uzglabāt toksiskos atkritumus un, protams, lēta darba spēka avotu.
Kā politiska metafora jēdziens “zelta miljards” paredz globālu manipulēšanu ar sabiedrības apziņu nolūkā saglabāt noturīgu “izaugsmi, attīstību un augšupeju” “zelta miljarda” valstīs, vienlaikus pilnībā noliedzot tādas pašas attīstības iespēju par izejvielu un lētā darba spēka avotiem padarītajās citās pasaules valstīs, galvenokārt vienkārši liedzot tām iespēju iekļūt “civilizētās pasaules” tirgos. Patiesībā pats “zelta miljarda” idejas un fiziskās esamības fakts ir pasaules lielākais apdraudējums, tam ir absolūti destabilizējoša, pat graujoša nozīme, kas neizbēgami ved uz postošiem kariem par resursiem…