Viss būs labi #613

▲▲▲

Džūlija zināja, ka viņa bija gudra. Viņa bija viena no tiem bērniem, no tiem bērniem, kuri saprot, ka vecāki nav visu-spējīgi un visu-zinoši.

Pirmo reizi viņa to saprata, kad bija nobijusies. Te bija skaņa viņas guļamistabā, kura nāca vai nu zem viņas gultas, vai arī drēbju skapī.

Džūlija skrēja pa gaiteni un raudāja, „Mammīt! Tēti!”

„Kas notika, mīļumiņ?”

„Es dz-dzirdēju b-briesmoni,” Džūlija trīcēja.

Viņa bija gaidījusi, ka vecāki viņu mierinās vai arī būs nokaitināti. Bet tā vietā viņi nekavējoties pielēca kājās un skrēja uz viņas guļamistabu, kuru viņi pārbaudīja gultas apakšu, ieskatījās drēbju skapī un pārbaudīja, vai logs ir aizslēgts. Viņi pārbaudīja katru istabas centimetru.

Džūlija ātri visu saprata.  Viņa zināja, ko vecāki darīja. Ņemot viņas bailes nopietni, viņi parādīja to, cik ļoti mīl savu bērnu un lika justies drošībā. Viņi to gan jau izlasīja kādā grāmatā.

Bet mācība, ko Džūlija iemācījās bija, ka viņai bija spēks. No tā laika vecāku modināšana nakts vidū bija kā izklaide. Džūlija varēja kliegt un raudāt, un vecāki varēja skriet uz viņas istabu, un Džūlija varēja slēpt viņas smīnu aiz asarām. Bet nekad viņi par to nežēlojās.

Vienu nakti Džūlija vairs nevarēja izturēt un sāka smieties.

„Kas te tik smieklīgs?” viņš jautāja, kasot muguru.

„Jūs,” Džūlija mirkšķināja acis. „Jūs vienmēr man noticat.”

Tētis nebija dusmīgs. Viņš tikai paskatījās uz mammīti.

„Vienreiz,” viņš klusi teica, „tikai vienreiz mēs nenoticējām tavam brālim.”

Un Džūlija, vienīgais bērns ģimenē, to nakti negulēja labi.

▲▲▲

“Sveiks, mīļum,” es teicu, kad Toms atnāca uz dārzu, kur es strādāju. Viņš smaida: es vienmēr varu likt viņam smaidīt.

„Vēl viena puķu dobe?” viņš jautā. Es pamāju, norādot uz savu roku darbu ar lepnumu.

„Mums drīz beigsies vietas dārzā!” viņš joko. Es smējos, bet tā ir doma, kas man arī visu laiku ir prātā. Es turpinu stādīt ziedus un mēģinu neizrādīt savu interesi.

Es palūkojos uz viņu un ieraugu, ka viņš sarakstās ar kādu telefonā.

„Viss ir labi?” es viņam jautāju.

„Jūlija, no mana ofisa, bija pirms kāda brītiņa šeit apstājusies, vai ne?” viņš jautā. „Man vajag viņu satikt, lai varētu pārrunāt mūsu projektu, ar kuru mēs strādājam, bet es viņu nevaru atrast.”

„Piedod,” es atbildu. „Es neesmu viņu redzējusi.” Vismaz ne dažas stundas. Viņš pieliek telefonu pie auss, un es ceru pie Dieva, ka esmu viņu aprakusi pietiekami dziļi.

Viņš nopūšas, kad sasniedz viņu, bet Jūlija neatbild. Kāds atvieglojums.

„Esmu pārliecināta, ka viņa ir vienkārši aizņemta,” mēģinu viņu pārliecināt. Aizņemta ellē.

„Jā,” viņš nepārliecināti atbild.

Es ienīstu redzēt viņu tik ļoti uztrauktu, bet man nebija izvēles; es nevarēju pieļaut, ka viņa nozog manu Tomu. Viņa nekad nemīlētu viņu tik ļoti, kā to daru es. Neviena no viņām.

 Viņš nopūšas, skatoties uz manu skaisto puķu dobi, un es paskatos uz viņu – manu pasauli.

„Es mīlu tevi, Tom,” es saku un viņš smaida. Es vienmēr varu likt viņam smaidīt.

„Es tevi arī mīlu, mammu,” viņš saka.