Likantropija
Vilkaci uzskata par vienu no populārākajiem māņticības tēliem. Viņi ir pieskaitāmi kopā ar vampīriem, raganām, nārām, rēgiem un burvjiem, kuri pieaugušajiem un bērniem gan pilsētās, gan nomaļās vietās jau tūkstošiem gadu iedveš šausminošas bailes. Likantropija burtiskā tulkojumā nozīmē cilvēks-vilks. Šis vārds ir ienācis no grieķu valodas Lykantropia. Daudzās vārdnīcās šī vārda tulkojums ir : raganas pārvēršanās par vilku. Vilkacis ir tik ļoti iedziļinājies folklorā, kā arī daudzu valstu hronikās kā neizsīkstoša dzīsla. Šie tēli tiek arvien uzaust no tumsas valstības , bet atšķīrās tikai ar nosaukumiem, piemēram, Francijā – lugaru, Eiropā – vervolf, iemīļotākajās vietā Transilvānijā - verman, volkodlak, volkolok un Bulgārijā – poltenik. Pats sākums ir Romula un Rema laikmets, kur vilkači ir sagrozījuši pat tādiem slaveniem un gudriem cilvēkiem kā Žans Žaks Ruso, Kārls Linnejs un Žonatans Svifts. Šie meistari ir radījuši viss, lieliskākos daiļdarbu sēriju par vilkačiem. Bet visi fakti pierāda, ka vilkači nav tik labi pazīstami nekā viņu amata brālis vampīrs. Viss pierāda, ka vilkacis ir daudznozīmīgāks un noslēpumaināks par vampīru. Mūsdienu zinātne visas vilkaču nereālās īpašības varētu viegli nocelt no fundamenta. Bet nedrīkst aizmirst , ka ap 16. gs. Plosījās īpaša slimība, kas pakļāva daudzus ciemus, kur ciema iedzīvotājus pārvērta par šaušalīgiem zvēriem. Šiem cilvēkiem bija ievērojami tikai standarta likantropijas simptomi. Tādēļ nevajag brīnīties par asiņainu uzdzīvošanu Eiropā. Šādus cilvēkus turēja aizdomās par dēmonismu, vajāja un rīdīja ar suņiem, tādēļ simtiem cilvēku gāja bojā.
Slavens tēls
Tēmas par vilkačiem neizsīka, jo jau 20.gs. šai tēmai veltīja daudz filmas iemēri : „Cilvēks - vilks” (1941), „Frankenšteins satiek cilvēku - vilku” (1943), „Sieviete – vilcene Londonā" (1946), „Vilkacis” (1956), „Es biju pusaudzis - vilkacis” (1957), „Vilkacis meiteņu guļamistabā” (1961). Šī ir tikai mazākā daļa no 50 izdotajām filmām , kuras atrodas Volta Lī „Fantastisko filmu katalogā”. Vispopulārākais no kino ekrāna vilkačiem bija Lons Čeins Jaunākais , kuram grimēšana aizņēma mazāk par 6 stundām. Filmās attēlotie vilkači ir dažādi, tie bija mākslinieciski izveidoti un pat daudzreiz simpātiski, bet bieži tos attēloja kā atbaidošus pat asinskārus radījumus.
Mūsdienu literatūra mums sniedz plašāku vilkača tēla raksturojumu. Filmas un izdotās grāmatas papildina žurnālistu reportāžas par tā saucamajiem „vilkaču noziegumiem”. Kā piemērs ir Londonas avīze „Daily Mail”, kura 1976 .g. 17. novembra numurā bija publicējuši reportāžu ar uzrakstu „Mēs noķērām slepkavu - vilkaci”. Tajā bija sīki aprakstīts par noziedznieku, kurš bija izdarījis ļoti daudz slepkavības. Viņš bija pazīstams ar iesauku „Parīzes vilkacis”
Nekrietnības simbols
Otrā pasaules kara laika beigās nacisti bija izveidojuši bēdīgi slaveno teroristisko organizāciju „Vervolf” („vilkacis”), kuras darbības locekļi izdarīja drausmīgus noziegumus. Kriminālpolitikā šo vārdu lietoja kā simbolu, kad ir runa par necilvēciskiem noziegumiem. No dabas likumiem vilks nekad neuzbrūk un nenogalina, izņemot tos faktorus, kad vilks ir izsalcis un ievainots. Pētījumi ir pierādījuši, ka vilku barā valda ciesa uzticēšanās un to savienība balstās uz savstarpēju atbildību. Ja kādam no tā bara locekļiem sāk izpausties slepkavas instinkti, bara labklājības dēļ tas tiek iznīcināts. Mūsu laika sabiedrībā „īstie” vilkači atrodas psihiatriskajās klīnikās un tie ir klīniku pacienti vai arī Amerikas indiāņu rituāla dalībnieki. Ārsti uzskata cilvēkus, kas jūtas kā vilkači, par likantropa slimniekiem. Etimoloģiskā atšķirība starp vārdiem „vilkacis” un „likantrops” ir nenozīmīga. „Vilkacis” no latīņu valodas „vir” nozīmē „cilvēks - vilks”, bet „likantrops” no grieķu valodas „lykantropus” nozīmē „vilkcilveks”. Bet to pielietojums atšķiras. Vārds likantrops ir medicīnisks termins, kurš apzīmē patoloģisku stāvokli, bet vārs vilkacis nav saistīts ar medicīnu, bet to izmanto daiļliteratūrā, filmās un noziedznieku raksturošanai.
Tas nav atnācējs no viņsaules
Par vilkača šaušalīgajām izdarībām runāja jau Romas dibināšanas laikā. Šīs būtnes lielas bailes bija ieviesusi pat Senajā Grieķijā, bet viss, spilgtākie apgabali, kur vilkači bija izplatījušies tāpat kā vampīri Austrumeiropā. Tajos apgabalos vajadzēja tikai izdzirdēt kādu sakām „volkodlaju”, tad visi zemnieki nobāl un tramīgi skatās apkārt. Lielus postījumus izcieta Francija ar nezvēru „lu - garu”, tautas leģendas vēsta par daudzām kalnos dzīvojošām cilvēkzvēru medībām. Visiem saprotams, ka šādas leģendas izplatīšanās vietas bija laukos un kalnu apgabalos, kā piemērs Oerņa un Jura, kur vilki ganiem nodarīja lielus zaudējumus. Šādu nelaimi arī skāra Vāciju, bet tālāk uz ziemeļiem kā, piemēram, Angliju, vilkačiem nebija liela ietekme, bet seni raksti liecina, ka Īrijā tie ir bijuši. Atšķirība starp vampīru, kurš izlien no kapa, lai mielotos ar cilvēku asinīm, vilkači nav nākuši no viņsaules. Tas ir šīs zemes lolojums. Cilvēki domā, ka cilvēka pārvēršanās par vilkaci ir izraisījis kāds negadījums, kas var piemeklēt jebkuru. Vilkača sakostie upuri noteikti bija inficēti, bet šī lāsta simptomi cilvēkam varēja rasties, kad cilvēks neko ļaunu nedomājis, sēž mājās. Tieši šie iemesli viduslaikos ieviesa lielas bailes no šīm parādībām un aizdomās turētos, masveidā sodīja ar nāvessodiem, tā rezultātā attīrīt zemi no šādām nelaimēm. Ciema ļaudis ar šaušalīgu naidu lūkojās uz tiem cilvēkiem, kuriem bija atklātas vilkacim raksturīgās pazīmes. Tajā laikā bija primitīvas tiesas prāvas un nāvessodi atgādināja visaptverošu histēriju. Aizdomās varēja turēt jebkuru cilvēku, kuram bija psihiski traucējumi vai arī, kura ārējai izskats bija neparasts – smaili zobi, šaura, garena seja- kas atgādināja vilku.
„Mēness sabojātie”
Ciemu iedzīvotāji ļoti baidījušies no pilmēness laikiem, jo viņi uzskatīja, ka tajos laikos viss biežāk uzbrūk visādas nelaimes. „Mēness sagandēti” uz savas ārienes ir ievērojuši dažādas izmaiņas – tie ir kļuvuši līdzīgi vilkiem un arī tiem līdzīgi uzvedušies. Šo pārvērtību rezultātā cilvēki ir devušies nakts klejojumos, nogalinādami katru, kas pagadās pa ceļam. Tādēļ nav nekādu brīnumu, ka to eksistence ieviesa lielas šausmas apkārtējos cilvēkos. Daudzi uzskatīja, ka pārvērsties par vampīru varēja, ja tam uzbrūk kāds cits vampīrs. Bet likantropija varēja piemeklēt jebkuru cilvēku un no tā nebija nekādu glābiņu – nepalīdzēja ne ķiploki, ne amuleti, ne krusti utt.. Kā vēsta seni traklāti, patiesi īsts likantrops pārvēršas ne tikai fiziski, bet arī kļūdams līdzīgs zvēram un arī ir izmainījies viņa saprāts un uzvedība. Salīdzinot ar vampīra uzbrukumiem tikai naktī, likantropa upuri sevi neierobežo, viņi arī uzbrūk dienas gaismā. Bet viss bīstamāk bija viņus sastapt mēness gaismā un it īpaši pilmēness apgaismojumā, kad suņi un savvaļas zvēri sāk gaudot. Likantropijas slimības upuriem, šī slimība biežāk ir sākušies ar viegliem drebuļiem, kuri beigās pārtop par drudzi. Šie slimnieki ļoti sūdzējās par galvassāpēm un lielām slāpēm. Viņa rokas ir piepampušas un pagarinājušās, gluži kā spitālīgajam, sejas un locekļu āda ir kļuvusi raupja. Visu simptomu kopumā bija iekļauta arī svīšana un apgrūtināta elpošana. Apavi slimniekam traucējuši un viņi tos nosvieduši prom. To kāju pirksti ir kļuvuši līku un spēcīgi. Slimnieka saprāta pārmaiņas izjuta tādejādi, ka slimniekam mājas kļuva neomulīga un nomācoša, viņam bija vislielākā vēlēšanās izkļūt pēc iespējams ātrāk tikt no turienes ārā. Beigu simptomi bija slikta dūša un krampju, kas viss beidzot pilnīgi aptumšojas prāta spējas, krūtīs parādījās dedzinoša sajūta, tā mēle kļuvusi nepaklausīga - skaidras valodas vietā izdeva rūkšanu un nesaprotamas skaņas. Galējā punktā slimnieks noplēsis drēbes no sevis un nometies četrāpus. Tā ķermenis mainīja ādas krāsu un izveidojās uz tā ķermeni vilnas kārta. Tā pēdas sacietēja un kailais cilvēk zvērs varēja skriet pa asiem akmeņiem un dzelkšņiem, kā to nevarēja darīt normāls cilvēks ar normālu jūtīgu ādu. Galva apauga ar rupjiem matiem un tas izskatījies, ka uzvilcis masku. Pēc tam, it īpaši pilnmēness laikā viņš nonāca pilnīgā asinskāres varā, kas nomāca visas pārējās jūtas. Tas skrējis naktī un gaudodams nogalinājis jebko, kas tam trāpījās ceļā. Viss biežāk slimnieks savu upuri nogalināja, tāpat kā vairums plēsoņu – pārkožot miega artēriju kaklā. Apmierinājis savu kāri pēc asinīm, tas nokritis zemē un aizmidzis. Pret rītu tas atkal kļuvis par cilvēku. Naktī slepkavība, bet dienā nožēla – tāds bija šausmīgais likantropu liktenis. Likantropa upuris visu laiku ir jutis, kad sākušās kārtējās pārvērtības, bet tas notiek tik strauji, ka šīs nelaimes upurim bija nepieciešams veikt dažādus pasākumus, lai neviens viņu neatmaskotu. Personām, kurām piederēja lielas mājas, viņi slēpās īpaši slepenās istabās līdz laikam, kad kļūs atpakaļ par cilvēkiem. Ja lēkme ir sākusies naktī, tad slimnieki skrējuši uz mežu un tur rūkdami valstījušies pa zemi, kā arī koduši un skrāpējuši uz koka stumbriem, bet pēc tam mocījušies ar lielām psihiskām un fiziskām ciešanām.
Māņticība un realitāte
Likantropa slimniekiem bija ļoti mazas iespējas izārstēties. Un viņam bija lemts katru vakaru klaiņot, līdz kāds viņu iznīcinās, tādejādi atbrīvojot viņu no ciešanām. Ir pierādīts, ka nogalināt vilkaci bija vieglāk nekā vampīru un viņam nevajadzēja īpašus līdzekļus, bet par standarta paņēmienu, vilkača nogalināšanai, uzskatīja speciāli izgatavotu sudraba lodi. Līdz 18.gs.daudzos Eiropas apgabalos šīs paņēmiens bija plaši pielietot. Un bija pieņēmumi, ka vilkacis arī cilvēka izskatā vienmēr sev līdzi nēsā savu pinkaino asti, un tādēļ pat ārstu apskatēs bieži apjautājās, vai pacientam neesot tādas īpašības. Uzskatīja, ka cilvēks pārvēršoties par vilkaci novel drēbes, ka sadedzinot vai paslēpjot tā drēbes vilkatis vairs nespējot pārvērsties atpakaļ par cilvēku. Šāda veida māņticība bija ļoti izplatījusies Krievijā un Austrumeiropā. Daudzviet uz pasaules par nelaimju aizsargu uzskatīja svēto ūdeni. Cilvēki ticēja, ka aizdomās turētajam cilvēkam ir jāuzlej šis ūdens un tad šī persona būs brīva no savām mocībām. Cilvēki, kuri bija likantropijas aizdomās turētās personas, nebija nekāda skaistā dzīve. Jo, kad baznīca ieņēma ļoti svarīgu lomu cilvēka dzīvē un tā gaitās, tad likantropijas slimnieki radīja tikumiskus un reliģiskus problēmu gūzmas. Likantropijas slimniekiem bija briesmīgs liktenis, ja par viņiem uzzināja varas iestādes. Tad labākais ko viņi varēja cerēt, bija ātra un viegla nāve. Bet pierādījumi saka otrādāk, reti kuram upurim izrādīja šādu žēlastību. Biežāk viņus aizveda publiskās vietā un tur spīdzināja, un pēc tam piesprieda šausmīgu nāvessodu - sadedzināšanu uz sārta. Lai pierādītu vilkača vainu tika iegūti cietsirdīgos paņēmienos pierādījumi. Bet viss biežāk vaininiekus atrada, ejot pakaļ asiņainajām vilka pēdām; ja tas bija tās atstājis, ja nē, tad meklēja cilvēkus, kuriem būtu ievainojumi tanīs pašās vietās, kur vilkam. Lai atklātu vilkaci bija pielietos „nekļūdīgs” paņēmiens. Kad likantrops pārvērties par vilku, tad tam bija šausmīga asinskāre bija augusi kopā ar vēlmi noraut savas drēbes, tādēļ to darot viņi bieži sevi savainoja. Vai arī skrienot pa mežu, varēja saskrāpēties. Tādēļ izsekotāji, starp kuriem bieži vien bija atriebības alkstošie noslepkavoto radinieki, ielauzās aizdomās turētā mājās un ar varu lika novilkt drēbes, lai atklātu tā nodevīgās brūces uz ādas.
Var saprast, nevar piedot
Cilvēku temperaments pēc dabas ir ļoti ietiepīgs – viņi tic tam, ko viņi vēlas ticēt. Inkvizitoriem vēl nepietika ar asiņu. Viņi centās iegūt taustāmākus pierādījumus, lai varētu pierādīt viņu „taisnīgo cīņu pret tumsas spēkiem”. Ņemot vērā to laiku apstākļus un laikmetu, tad viņus varētu saprast, bet nevarētu piedot viņu rīcības. Viss, nežēlīgākos paņēmienus piekopa Vācija, Francija un Austrumeiropa, lai varētu atmaskot vilkačus. Tajos laikos un apgabalos bija pieņemti uzskati, ka vilkači varot savu vilka ādu apgriezt uz āru un otrādāk. Šādiem uzskatiem ir grūti noticēt, bet dēļ šiem uzskatiem daudzi cilvēki šausmīgi spīdzinātu, sagriežot tos gabalos, lai „patiesības meklētāji” varētu pagriezt ādu ar vilnu uz āru. Neviens kārtīgi nezina, kāds ir likantropijas slimības apsūdzēto, pakārto un sadedzināto personu skaits, bet ļoti seni raksti liecina to, ka to cilvēku skaits bijis ļoti liels un šaušalīgs. Nav jābrīnās, ka tajos laikos dēļ „taisnās tiesas” daudzi cilvēki meklēja ar viltībām un lielu veiklību bēgšanas iespējas. Vispārīgi skatoties, daudzi nevainīgi cilvēki cieta, jo tie bija taisni visās jomās, bet nedaudz atšķīrās ar ārējo izskatu. Likantropijas slimniekiem bija vairāki paņēmieni kā nomaskēt savu būtību. Kad pienāca pilnmēness laiks, šie cilvēki ieslēdzās savās mājās un atslēgu iemetuši tumsā. Kad lēkme bija beigusies, šie cilvēki meklēja iespējas kā tikt ārā. Daudzi pat bija izgatavojuši īpašas siksnas, lai varētu sevi piesiet pie gultas. Bet viss biežāk šie cilvēki izgatavoja paslēptuves mājās. Māju logiem ielikuši biezas restes un durvīm izgatavojuši īpašas slēdzenes, kuras atvērt var tikai cilvēks. Bet ar visām rūpīgi izplānotajām iecerēm, lai viņus neatmaskotu nepietika, jo šie pasākumi visu varēja tikai uz kādu laika posmu aizkavēt atmaskošanu. Vislielākā nelaime viņiem bija tā, ka tajos laikos neviens nezināja zāles pret šo šausmīgo slimību. Bija arī viens nelaimīgs uzskats un tas bija, ka vilkatis varēja fiziski pārvērsties par vilku. Dēļ tāda uzskata daudzi zemnieki tika turēti aizdomās un viņiem nācās atbildēt par īsto zvēru nodarījumiem. Ļoti seni raksti liecina, ka kopā ar nelaimīgajiem likantropijas upuriem bija arī cilvēki vilkači pēc pašu gribas. Tādēļ, ka cietsirdība šiem cilvēkiem sagādāja lielu baudu. Daudzi cilvēki ticēja, ka pārvērsties par vilkati varēja ar dažādu augu palīdzību. Tādēļ no 15.gs. līdz 19.gs. bija izgatavoti daudz un dažādi augu maisījumi, kas ļoti ieinteresēja zinātkārus cilvēkus, kuri vēlējās pārvērsties par vilku.
Vai vilkači tiešām ir bijuši?
Daudzi zinātnieki un filozofi savā starpā ļoti ilga laika mērogā ir strīdējušies, vai vispār vilkači ir eksistējuši. Audzi autori uzskatīja, ka īsta vilkača teorija ir neiespējama, bet par vilkačiem uzskata cilvēkus, kuri ir psihiski nelīdzsvaroti un, kuri sevi iztēlojas kā dzīvnieku. Kāda iespēja vēl zinātniekiem ienāca prātā, ka ar melnās maģijas palīdzību varētu pārvērsties par vilkati, bet divi dominikāņu mūki Džeimss Springers un Henrijs Krāmers apgalvo: „Tas nav iespējams!” Viņi piebilda vēl: „Ka ar dažādu veidu maisījumiem un hipnozes palīdzību to laiku „burvji” varēja pārliecināt cilvēkus, ka tie ir pārvērsti par kādu zvēru, bet pēc fizikālām īpašībām cilvēks par vilku nevar pārvērties.” Tajos laikos bija pieņemts viedoklis, ka vilkači ir ļauni cilvēki, kurus aukstāki spēki ir sodījuši pārvēršot tos par zvēriem. Austrumeiropā un Centrāleiropā bija uzskats, ka par vilkačiem ir kļuvuši raganu un burvju slepenā plāna rezultātā. Dēļ šīmilūzijām tika izveidotas daudzas un dažādas sarežģītas procedūras, kas varētu atbrīvot nolādētos cilvēkus no uzliktā lāsta. Daudzās sengrieķu leģendās tiek pieminēti dažādi gadījumi, kuros cilvēki ir pārvērtušies par vilkačiem. Kā piemērs, kādā leģendā rakstīts, ka Arkādijā cilvēki sevi pārvērtuši par vilkiem, lai to panāktu viņi piedalījās īpašās iesvētīšanas ceremonijās. Cilvēki, kuri vēlējās pārvērsties par vilkiem tika aizvesti uz nomaļiem purviem. Pie purva šie cilvēki nometuši apģērbu un devušies pa dumbrāju uz īpašu salu. Šajā salā cilvēkus sagaidīja cilvēkvilki – un beigās visi laimīgi kopā dzīvojuši. Viduslaikos it īpaši Eiropā vilkača tēls tika pielīdzināts citiem dzīvniekiem. To laiku iedzīvotāji ticēja, ka cilvēki spēj pārvērsties par lāci, cūku vai par aitu. Bet dīvaini tas, ka pārvēršoties par aitu tā taču nenodarītu nekādu postījumu, bet laiki iet un daudz kas mainās, bet ticējumi par vilkačiem turpina dzīvot. Nedaudzi nostāsti ir nonākuši pat līdz mūsdienām un tie ir izraisījuši lielas nesaskaņas starp zoologiem un vēsturniekiem. Mūsdienās pat Bretaņas un Normandijas apgabalos vēl tic, ka cilvēks spēj pārvērsties par vilku. Bretaņā ir tāds uzskats, ka valkājot vilka ādu cilvēks iegūst kādu daļu no dzīvnieka īpašībām, bet pēc tam ar laiku pārtop par vilku. Šāda veida leģenda dod iespēju vilkatim izveseļoties. Bet bija pieņemts uzskats, ka vilkacim nepieciešams pakasīt degungalu, lai izdalītos trīs asins pilieni, tādejādi vilkacis atbrīvojas no lāsta.
