Sapņi var sniegt derīgu informāciju par mūsu iekšējo dzīvi, bet neskatoties uz Holivudas vai mīļākajā romānā apgalvoto, neviens pētījums nevar pierādīt, ka sapņi atspoguļo mūsu iekšējo pasauli.
"Patiešām nav neviena pētījuma, kas atbalstītu tādu uzskatu" apgalvo Deirdre Barrete, psiholoģe un sapņu pētniece no Harvardas medicīnas skolas. Sapņi nesatur simbolus, neviens sapņu tulks tev nevar pateikt, ko īstenībā "nozīmē" tavs sapnis.
Cilvēki jau izsenis ir mēģinājuši atrast sapņu nozīmi. Senajā Mezopotāmijā un Ēģiptē sapņi tika uzskatīti par vēstījumiem no dieviem. Grieķi un romieši izmantoja sapņus nākotnes paredzēšanai, bet uzskats, ka simboli sapņos var atklāt slēptu jēgu par mums pašiem, nāk no 19. gs. psihologa Zigmunda Freida. Viņš uzskatīja, ka sapņi ir sava veida vēlmju piepildījums un atklāj mūsu slēptākās vēlmes.
Kopš Freida laikiem zinātne par sapņiem ir attīstījusies un pieļauj, ka realitāte ir nedaudz vienkāršāka nekā Freids uzskatīja. Sapņi nav šifrēti un fantastiski. Īstenībā tas vairāk līdzinās domāšanai, kad tu nomodā esot par kaut ko aizdomājies. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka sapņi ir bezjēdzīgi. Pētījumi apstiprina, ka sapņojot mēs apstrādājam tās pašas intereses, atmiņas un rūpes, kas mums normāli parādās dienas laikā.
"Mums ir fantāzijas, mēs domājam par bailēm un apdraudjumiem, mēs domājam par sociālo dzīvi un un mīļotajiem" apgalvo Barreta.
Tāpēc sapņiem psiholoģijā ir nozīme, jo tie ir paplašinājums mūsu nomoda domām un rūpēm. Saskaņā ar pētījumiem sapņi visbiežāk ir ticami atstāstījumi par mūsu ikdienas dzīvi, nevis aizraujoši trilleri. Izņemot tās dīvainās reizes, kad notiek kaut kas patiešām fantastisks.
Lai arī sapņi vairāk līdzīnās nomoda domām, mūsu smadzenes darbojas pavisam savādāk. Smadzeņu bioķīmiskais stāvoklis sapņu laikā ir pavisam savadāks. Ķīmiskais kokteilis izmainās, tāpat kā smadzeņu aktivitāte dažādos apgabalos. Sekudārais vizuālais smadzeņu centrs, kas atbild par attēlu veidošānos kļūst krietni aktīvāks. Tāpēc mēs redzam sapņus. Tajā pašā laikā ikdienas domas radošais filtrs prefrontālais smadzeņu centrs atslēdzas.
Dažiem psihologiem šis apstāklis ir nozīmīgs, bet tik un tā der saglabāt zināmu skepsi par to, ka sapņi noteikti satur iekšēji nozīmīgus simbolus vai ir apspiestu vēlmju atspoguļojums.
Sapņus var nosaukt par dialogu starp simboliski un loģiski funkcionējušu smadzeņu daļām.
Nav formulas, kas ļautu atšifrēt sapņus, tā nav kaut kāda dārgumu krātuve, kas vēl nav atklāta, bet tas sniedz ieskatu par to, kā mēs funkcionējam.
Kā uzskata Barreta, tad Freidam bija taisnība. Viņš ieviesa ideju par to, ka sapņiem var būt jēga, ka tie var pastāstīt par mums pašiem.
