Dienvidāfrikas austurmu daļa ir pazīstama ar vienreizējiem dabas skatiem. Šeit izvietotas retās sudraba koku birzis, upītes ar kristāltīru ūdeni, brīnumainas formas kalnu virsotnes, zaļojošas oāzes un sarkano smilšu aizas. Šo brīnumu vidū atrodas arī Hovika ūdenskritums- dabas objekts, kam piemīt ļauns spēks.
Hovika atrodas grūti pieejamā mežā, kas klāj Drakona kalnu dienvidu nogāzi, 30 kilometru attālumā no tuvākās civilizācijas apdzīvotās vietas- nelielas pilsētiņas Tvilbi. Ūdenskritums veidojas Mgeni upē, tā augstumsi r 95 metri un tas nonāk Hovika ezerā, veidojot samērā dziļu iedobi. Apkārtējā teritorija būtiski atšķiras no tuvumā esošās ainavas: šeit izpaliek koki, vienīgi krūmāji mijas ar zāles ciņiem.
Savulaik šejienes iezemieši, zulusu tauta, nāca pie Hovika lūgties(to sauca par kvanokvazi), kas tulkojumā nozīmē ‘’augstais’’. Viņi uzskatīja, ka ezera svētajos ūdeņos mīt viņu visuvarenā priekšteča Inkulunkulu gars, kuram ir patstāvīgi jāpielabinās. Pēc tam, kad 1956.gadā šajā rajonā dīvainos apstākļos vienlaicīgi pazuda uzreiz ducis sieviešu, zulusi šo vietu nolādēja un, nāves baiļu ietekmēti, pārstāja uz to nākt.
Pašlaik pie ūdenskrituma ezera krastā nāk vienīgi sangomasu šamaņi, turklāt tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kad savām dievībām ir jāpalūdz kaut kas tiešām svarīgs, piemēram, lai beigtos ieilgušais sausums vai atkāptos kāda epidēmija. Pirms došanās uz ūdenskritumu sangomasi šim solim nopietni gatavojas. Viņi izģērbjas kaili, ieziež ķermeni ar vairākām kārtām svētās ziedes, ko gatavo divas nedēļas, par pamatu ņemot mālus, uzvelk galvā konusa formas galvas rotu un lasa speciālas aizsardzības vārdus. Šamaņi svēti tic, ka bez šīs sagatvošanās no Hovika krasta sveikiem un veseliem atgriezties nebūs iespējams. Nāksies kļūt par tur mītošā briesmoņa upuri.
Kas gan tas īsti ir par briesmoni? Zulusi to sauc par Inkanijambu un apgalvo, ka tas ir ļaunas gars, kam piemīt čūskviedīga briesmoņa veidols. Spriežot pēc iezemiešu aprakstiem, kuri it kā to redzējuši pa ūdenslritumu no Mgeni upes nolaižoties Hovika ezerā, tas ir ļoti līdzīgs Lohnesa ezera briesmonim. Tam ir tāds pats masīvs tumšs ķermenis, garš kakls un neliela galva. Taču neapgāžamu pierādījumu par tā, tāpat kā paer Nesijas eksistenci pagaidām nav.
Zulusi uzskata, ka tieši Inkanijamba ir pazudinājis 12 sievietes 1956.gadā un vēl 30 cilvēkus, kas Hovika ezera ūdeņos atrasti vēlāk. Taču ir precīzi noskaidrots, ka vairums no minētajiem 30 cilvēkiem, rēķinus ar dzīvi noslēguši, dodoties pašnāvībā- metoties lejā no ūdenskrituma. Lai gan arī tas ir samērā dīvaini. Vai tiešām cilvēki lauzās cauri dziļam mežam, pārvarēja desmitiem kilometru, lai tieši Hovika ūdeņos šķirtos no dzīves? Vai viņi šim nolūkam nevarēja izvēlēties tuvāku un vieglāk pieejamu vietu? Taču diezin vai uz šiem jautājumiem izdosies atrast atbildes.
