Trīs pasaules, kuras var iepazīt apzinātos sapņos3

Apzinātie sapņi ir tad kad es saprotu ka es sapņoju un apziāti varu izpētīt vidi kurā atrodos. Nu jau drīz būs divi gadi kad iepazīstu apzināto sapņu pasauli un man ir bijuši daudz interesantu piedzīvojumu. Šoreiz es aprakstīšu trīs pasaules kuras var iepazīt apzinatos sapņos un kā tās atšķirt.

Pirmā pasaule ir ļoti dinamiska kuru apdzīvo daudz iedzīvotaju. Šajā pasaulē es jūtos droši kā galvenā persona. Es eju un iepazīstos ar tās pasaules iedzīvotājiem, viņi paši lielākoties nezin kas viņi ir taču viņiem visiem ir vārds, viens vīrietis man parādīja arī pasi, kad es viņam pajautaju kā viņu sauc. Citiem ir pagātne, citiem nav. Viens vīrietis teica ka pie viņiem ir tāpat, sakumā bērnudarzs, tad skola, darbs, pensija un tad sazin kas, taču cits atbildot uz šo jautājumu teica ka pastāvot tikai sarunas laikā. Tajā pasaulē es stādos priekšā kā cilvēks kuram ir fiziskais ķermenis, taču daudzi tam tur netic. Viens vīrietis man teica es neesmu cilvēks un tu jau laikam arī neesi cilvēks, es sāku taisnoties ka esmu cilvēks. Vienreiz es satiku vienu puisi kurš teica ka viņš arī guļot un viņš ir no Kokneses :D, man tas bija liels pārsteigums. Tur iedzīvotāji mēdz būt gan īsi gan gigantiski un sarunas laikā viņu izskats var mainīties.

Lai gan to pasauli var pārveidot ar domu spēku, ātri sapratu ka tā darīt nevar jo tas var atstāt sliktu iespaidu uz šo pasauli. Man ir bijuši gadījumi kad sāka zust lietas, notiek neizskaidrojami nesakarīgi notikumi. Viena sieviete man teica ka tas var atstāt "šķību" ietekmi uz šo fizisko realitāti. Sapratu ka pret to pasauli vajag izturēties ar visu cieņu. Tajā pasaulē ir viss tāpat kā šajā, es varu iet pa ielu, ieiet veikalā, kādā mājā, ēst, iet gulēt ... taču ir arī atšķirības, es varu elpot zem ūdens, ēst neēdamas lietas, lai gan es varu rakstīt, tomēr to ko uzrakstu es nevaru salasīt, nevaru lietot elektroniku, es varu pieskarties otram cilvēkam un sajust viņa rokas, taču kad pieskaros savam es to praktiski nejūtu, roka iziet cauri, ja ļoti piedomā tad var nedaudz kaut ko sajust, bet pašu pieskarienu nejūt.

Visumā šī pasaule ir diezgan nesakarīga, ģeogrāfija tur neeksistē. Jautāju vienai sievietei kas šī te ir pa vietu, vai tā ir Latvija vai kas cits, man atbildēja ka nezinot. Laiks tur dažreiz pastāvot un to var noteikt vai aprēķināt, diennaktī tur ir 36 stundas, laika izjūta man tur ir un arī tās pasaules iedzīvotāji atzīst ka viņi kaut kad to jūtot.

Otro pasauli es atklāju pavisam nesen un tā ļoti atšķiras no pimās. Tā ir daudz skaidrāka un mazāk dinamiska. Tās pasaules iedzīvotāji ir savādāki, pēc izskata kā cilvēki taču viņos ir kaut kas tāds kas manī izraisa cieņu un man ir nelielas bailes no viņiem. Es ar viņiem neuzdrošinos tā vieglprātīgi pļāpāt kā ar pirmās pasaules iedzīvotājiem. Vienreiz viena dīvaina izskata meitene man piedavaja mācīties, citreiz man piedāvāja darbu, taču man nebija tās pasaules pase un to lietu vajadzēja atlikt. Tas vīrietis kas prasīja man pasi teica, ka manas pasaules pase neder viņa pasaulē un viņa pasaules pase neder manējā, tad man radās doma ka varbūt to var kaut kā nokārtot.

Pirms es ieeju šajā pasaulē esmu novērojusi ka man ir bailes aizmigt, dažreiz ir slikta dūša, pirms aizmigšanas es lidoju pa savu istabu, iepriekšējā sapnī es redzu kaut kādu robežu aiz kuras kaut kas ir, vai izkāpju no automašīnas un mani pārņem ne visai patīkamas sajūtas, tad es zinu ka esmu jau tuvu tai robežai. Vienreiz kad sapnī izkāpu no automašīnas es sapratu ka esmu nonākusi citā pasaulē un man vajadzēja savākties lai pārvarētu apjukumu, vienlaicīgi es varēju pieslēgt apziņu. Pēc otrās pasaules sapņa es vienmēr pamostos pirmajā pasaulē un izmisīgi cenšos pierakstīt redzēto sapni nemaz nenojaušot ka es sapņoju un tikai pēc tam es pamostos savā gultā.

Trešā pasaule ir visdīvainākā. Tur ir gari, gari koridori, ļoti maz iedzīvotaju. Man tur ir bailes apmaldīties, kad izeju no telpas kurā es tur pamodos, man intuitīvi ir bail kaut kur iet. Atpakaļ tikt var tikai ieejot atpakaļ tajā telpā un aizmiegot tajā pasaulē ar cerību pamosties šajā. Bieži ir nācies aizšaut garām. Ja es aizmiegu Rīgā, es varu pamosties vasarnīcā un nemaz nenojaust ka kaut kas nav tā. Īstenībā es pamostos pirmās vai otrās pasaules sapnī un tas parasti ir tik reāls ka gandrīz ir 1:1 ar šo realitāti. Vēl tur ir tāda īpatnība tur ja pa tālu aiziet tad ar gaismu un milzīgu enerģiju iesviež atpakaļ gultā, patīkami tas noteikti nav.