Teikas par latvijas pilīm. Nr.27
34
0
Gaujienas pils - Gaujienas pils drupas stāv augstā Gaujas krastā. Šo veco pili cēla 1238. gadā. Stāsta, ka pili ceļot, visi apkārtējie ļaudis sadzīti pie darba: vīrieši, sievieši, sirmgalvji, bērni - visi, kas tikai spējuši septiņas mārciņas smagu akmeni pacelt. Pili 1702. gadā nopostījis Pēteris Lielais. Stāsta, ka toreiz krievi apmetušies otrpus Gaujas Cavara kalnā. Zviedri, redzēdami, ka nespēs atturēties krievu kara spēkam pili aizstāvēt, sūtījuši vēstnesi pie paša ķeizara Pētera, kurš tobrīd atradies necik tāļu vienā muižā, un likuši teikt, ka padodoties krieviem bez kautiņa. Bet sūtnis aizkavējies, un miera vēsts nonākusi tikai tad pie krievu kara spēka, kad jau pils bijusi sagrauta. Sūtnim par to, ka laikā nepasteidzies, bijis jāmirst: bende nobendējis ar zobiņu. Gaujienas pils muiža atrodas uz Gaujas labā krasta, četrdesmit verstes no apriņķa pilsētas Valkas. Vecās pils drupas vēl tagad redzamas un stāv uz augstā Gaujas krasta. Viņa ir arī viena no vecākām Latvijas pilīm, kas celta 1238. gadā. Pie pils mūrēšanas esot visi apkārtnes ļaudis sadzīti pie darba, vīrieši un sievietes, bērni un sirmgalvji, kas tikai spējuši septiņas mārciņas smagu akmeni pacelt. No iesākuma pils mūrēšana nekā negribējusi veikties, jo, ko pa dienu uzcēluši, tas nakti ticis nojaukts. Pēdīgi ticis padoms dots, ka vajagot mūrī iemūrēt dzīvu cilvēku. Te gadījies, ka brālis ar māsu, Jānis un Grietiņa, nākuši no Dārtas muižas šo brīnuma darbu apskatīt. Nu likuši abus stipri piedzirdīt un tad iemūrēt. Trīs dienas bijusi dzirdama bērnu dobjā rūkšana. Pili nopostījis Pēteris Lielais 1702. gadā, kad tā jau bijusi pastāvējusi 464 gadi. Tagad vēl rāda caurumus, izrautus ar lielgabala lodēm. Krievi esot nometušies otrā pusē Gaujai uz tā saucamā Cara (Cavara) kalna. Zviedri, redzēdami, ka nespēs atturēties pretī krievu karaspēkam un pili aizstāvēt, sūtījuši vēstnesi pie paša ķeizara Pētera ar rakstu, ka pils padodoties bez kaujas. Sūtnis nezin aiz kādiem apstākļiem bijis aizkavējies un nonācis pie ķeizara tikai tad, kad pils jau bijusi sašauta. Zviedri iznesuši pils atslēgas pretī par padošanās zīmi. Sūtnim par savu nepasteigšanos bijis jāatbild caur bendes zobinu. No pils ejot divas alas - viena pa Gaujas apakšu uz lēģeri, otra uz tā saukto Rātes silu. Kā visās vecās pilīs, tā arī te esot nauda paglabāta kalna dziļumā, kur par sargu uz naudas lādēm mazs, melns sunītis. 1819. gadā, ceļot Gaujienas jauno ērbēģi, pamanījuši, ka ērbēģis sagāzies uz vienu pusi. Tikuši saukti ļaudis, kas rakdami uzgājuši dzelzs durvis, bet muižas pārvaldnieks nav ļāvis tās uzlauzt. Sarakuši dzelzs stutes zem ērbēģa, un tā viss palicis atkal pa vecam.
Jaunpils - Jaunpils muižā valdīja bargs kungs - Reķis. Viņš bija velna pilns muižnieks. Iedzīvotāji viņu saukuši par Velna Reķi. Viņam bija melns velna pilns ērzelis. Vienreiz muižniekiem likts jāt, - cik lielu zemes gabalu viņš varējis apjāt, tik daudz viņam piederēja. Reķis apjājis lielu apgabalu no Saldus uz Dobeli, no Dobeles uz Tukumu. Uznācis zviedru karš, un muižkungam bijis jāiet karā. Reķis arī jājis ar savu ērzeli. Zviedriem bēgot pāri Daugavai, Reķis paspējis iejāt Daugavā un noņemt Zviedrijas ķēniņam kroni. Zviedrijas kara laikā viņš sagūstījis 300 zviedru. Sagūstītos zviedrus viņš dažādi strādinājis: licis taisīt lielu akmeņa valni ar dakstiņu jumtu, kurš vēl sa glabājies līdz mūsu dienām. Licis rakt dīķi pie pils un tur ielikt ozola grīdu, licis viņiem grāvēt purvus un dziļi-nāt upes. Viņš licis viņiem briesmīgi smagus darbus darīt. Beidzot viņš licis sadzīt visus zviedrus šķūnī un sadedzinājis. Viņš teicis: “Dzirdiet, kā manas peles pīkst!” Kad Velna Reķis nomiris, viņš paglabāts pagrabā zem baznīcas. Pagrabs atrodas zem Jaunpils baznīcas; tai pagrabā ir apglabāti muižnieki. No Jaunpils muižas pa zemes apakšu ir velve līdz baznīcas pagrabam. Muižas pilī ir mazi vārtiņi, pa kuriem var tikt velvē iekšā. Reķis, kad nomira, vienmēr apkārtējiem cilvēkiem spokojies, tādēļ viņa zārks ir apstīpots ar deviņām vara stīpām. Kādreiz sarunājušās septiņas vērpēju meitas. Viņas gribējušas apskatīties, kas velvē atrodas. Paņēmušas . veci, iekāpušas iekšā un gājušas, gribējušas redzēt, kas tur ir. Aizgājušas līdz baznīcas velvei. Tur redzējušas daudz zārku, bet viens bijis apstīpots.
Reklāma
Kandavas pils - Kandavas Pilskalnā vēl nedaudz mūru atliekas. Mūri, kā redzams, bijuši aplam biezi. Stāsta, ka pils tad nopostīta, kad Kandavas miestiņš dibināts. Turpat Pilskalna malā ir tā saucamais tuktūzis (stāva mūra ēķele). Tuktūzis vecos laikos bijis par cietuma namu. Noziedzniekus tur ielaiduši pa lodziņiem, lai nevarētu nekad aizmukt. Logi augšgalā vēl tagad redzami.
Koknese pils - Kad iesākuši celt Kokneses pili, gadījies iet garām kādam vecītim. Tas teicis: “Ja jūs gribiet, lai pils stāv ilgu mūžu, tad nemaisiet kaļķes ūdenī, bet pienā.” To sacījis, tas aizgājis. Pils kungs arī to izpildījis, izsludinādams, ka katram saimniekam pils apkārtnē jādod katru dienu spans piena. Drīz pils bijusi gatava, un vecīša vārdi piepildījušies.
Krustpils - Kad senāk barons cēlis Krustpils pili, tad tas nezin kāda iemesla dēļ bijis sanācis matos ar pašu Velnu. Barons, būdams bagāts, par to daudz nebēdājis, jo pieturējies pie uzskata, ka par naudu jau i pats Velns danco. Bet šoreiz tīri tā vis nebijis, - Velns arī par naudu negribējis dancot, un, cik barona strādnieki pa dienu pili uzmūrē, tik Velns pa nakti noārda un akmeņus samet Daugavā. Tā tas gājis ilgu laiku. Baronam jau naudas kulei rādās dibens, bet no pils vēl ne ko redzēt, toties sala Daugavā jau divreiz tik liela kā līdz šim. Kāds no mūrniekmeistariem ieteic baronam ar Velnu izlīgt un ziedot kādu cilvēku. Barons, redzēdams, ka citādi arī nekas neiznāks, ir ar mieru, un tūliņ nākamā dienā piedzirdījuši kādu poļu strādnieku un to iemūrējuši pils stūra tornītī. Velns ar to arī apmierinājies un ļāvis pili uzcelt, bet vienmēr vēl par savu māju uzskatījis mazo torni un aizvien tur apmeties. Sevišķi naktīs neviens torņa tuvumā nerādījies, jo kuram tad nu ir patikšana ar tādu kungu kā Velnu nākt kādās nekādās darīšanās.
Reklāma
Lielstraupes un Mazstraupes pilis - Agrākos laikos Lielstraupes pils ar Mazstraupes pili bijušas savienotas ar apakšzemes eju. Šī eja ejot pa Braslas upes apakšu. Par šo eju esot agrāk satikušies Lielstraupes mūki ar Mazstraupes mūkiem. Reiz Mazstraupes dārznieks gribējis aiziet uz Lielstraupi pa šo eju. Bet nevarējis. Līdzko iegājis dažus soļus alā, tā uguns nodzisusi. Tā nomocījies pus dienu, kā nevarējis, tā nevarējis tikt cauri.
Nītaures pils - Kur tagad Nītaures luteru baznīcā, tur agrāk bijusi lepna pils. Bet kaŗa laikos pili nopostījuši un pils īpašnieks ar visu dzimtu, karietē sēdēdams, iebraucis tai puriņā, kas netālu no tagadējās baznīcas, nogrimdams ar visiem zirgiem, ar visu dibenā, lai dzīvs nekristu ienaidniekam nagos. Savu naudu, mantu jau dienu iepriekš atkal esot sabēris zārkā un nogremdējis bezdibiņa avotā, tai pašā purvā. Reiz pusnaktī šim naudas avotam puisis gājis garām un pamanījis ūdeni stipri burbuļojam; tūliņ arī liels vējš vēl sacēlies un nu toreizējais naudas zārks izvēlies avota malā. Puisis domājis: nauda laikam viņam novēlēta, un ķēnes zārkam klāt; bet tai pašā acumirklī vējš ierāvis puisi ar zārku avotā. Laime, ka vēl attapis iesaukties: “ Dievs, palīdzi man!” Kā to vārdu izteicis, tad izkļuvis gan pusdzīvs, vienā mērkā slapjš, no avota laukā. Stāsta arī, ka ienaidnieks toreizējo Nītaures pili nevarējis vis tik viegli sašaut. Beidzot, kad zaldāti pa nakti Vaļņa jeb līvu kalnu sametuši un uz tā pakāpušies, tad saulei lecot, sašāvuši gan. Vēl šo baltu dienu Nītaures ezera krastā mūŗi redzami, pāris asu augstumā. Šais mūŗos senāk bijuši dobumi (caurumi) un pa šiem caurumiem varējuši apakšā pagrabus saredzēt. Reiz laiduši puisi tur dibinā, lai pasacītu, ko pagrabos atradis; bet puisis neiznācis vairs. (Cits atkal stāsta, ka mēmu cilvēku sūtījuši, bet tas, kā jau mēms, nekā nevarējis pateikt.)
Raunas pils - Zem Raunas pils drupām ešot kāds liels, liels pagrabs, kurā atrodoties liela kaste. Uz kastes ešot kāds dobulītis, kurā sēžot liels, melns runcis ar ugunīgām acīm. Kāds cilvēks reiz ešot iegāš tai pagrabā. Viņš redzēs uz lielās kastes sēdot melno runci. Tas ātri nolēcis no kastes, paņēmis no dobulīša atslēgu un atslēdzis kasti. Kaste bīse pilla ar zelta naudu, kuru melnais runcis sācis skaitīt. Tas cilvēks, kas par visu laiku visu redzēš, gāš klāt un gribēs pagrābt kādu sauju naudas, bet melnais runcis to pamanīs, sācis spļaudīt uguni, tā ka nekā vairs nevarēš redzēt. Cilvēks pārbijies un aizgāš. Stāsta, ka tur neviens cilvēks nevarot ieiet, no runča nepamanīts. Ja runcis kādu pamanot, viņš tūlīt spļaunot uguni.
Reklāma
Rūijenas pils - Pirms Rūijenas bruņinieku pils bijusi zemnieku pils. Apkārt pašu rakti grāvji. Līdz pat Valkai bijusi meži. Pret uzbrucējiem ar āvām, ar rungām kāvušies. Pilī vedis paceļamais tilts. No augšas uzbrucējiem karstu darvu lējuši virsū.
Sabiles pils - Kur tagad Sabilē ir pilskalns, kalnā bijusi pils. Tur dzīvojis virsaitis, kam bijusi meita. Tēvs uzstādījis lielas prasības prieciniekiem, un reiz viens gadījies, kas visu izpildījis. Tas nu meitu apprecējis un sācis būvēt pilsētu. Vispirms tai pilsētā uzcēlis baznīcu. No citurienes vests šurp baznīcas zvans. Kā braukts pa kalnu lejā, tā zvans izkritis no ratiem, ripojis lejā un zvanījis: “Sa-bi-la, Sa-bi-la!” Tā nosaukuši to pilsētu par Sabili.
Tev patiks šie raksti
