Sēlpils - No Sērpils pils drupām ir atlikuši tikai vēl divi mūra gabali, kas drūmīgi skatās Daugavas viļņos. Kad no mūra ārpusē jeb arī iekšpusē nokasa kaļķus un tos met ugunī, tad deg sprakšķēdami kā pulveris; pat kad uguns tiek klāt pie mūra, tad deg, ka bēdas ko redzēt, kā fosfors jeb sērs. Arī no tā - kā liekas - ir šī vieta dabūjusi savu vārdu - Sērpils, tas ir, pils no sēra. Zem drupām ir kāds pāris pagrabu, citi ir aizbrukusi. Saka, ka vēl bez pagrabiem esot viena pagraba istaba, par kuru teika stāsta tā: Reiz trīs droši un dūšīgi vīri nodomājuši izdibināt pils noslēpumus, par ko bija dzirdējuši daudz stāstām. Viņi izvēlējuši vienu no sava vidus, apsējuši tam striķi apkārt un nolaiduši to pa logu, kas tik pērngad aizkrita, - pagraba istabā. Nolaidies laimīgi smukā, jaunā un ļoti jauki izgreznotā zālē. Zāles vidū stāvējis apklāts galds, ap galdu bijuši nolikt>i vairāk krēslu, un uz galda gulējis ļoti spožs zelta pulkstenis. Vīram iegribējies aiztikt pulksteni; bet, tikko to gribējis darīt, tā palicis visapkārt tik tumšs, ka sevi pašu nevarējis redzēt. Kad atvilcis roku no pulksteņa, tad viss palicis atkal gaišs, kā bijis. Zāles vienā kaktā bijusi neliela lāde, kurā visādā modē vajadzējis būt naudai. Uz tās tupējis melns, maziņš sunītis. Mūsu vīrelim gribējies mazākais tuvoties kastei. Bet, tikko ķēries pie kastes, tā sunītis tūlīt ķēries klāt. Tā ka beidzot nekas cits neatlicis kā biedriem dot zīmi, lai velk ārā. Vēl tagad pa dienas vidu minētais sunītis iztekot iz pagraba un, drusku saules gaismā pabijis, dodoties atkal atpakaļ uz nakti. Līdz šai baltai dienai paliek Sērpils pils drūpi naudas račiem par neizsmeļamu naudas kambari un māņu ticīgiem par spoku alu.
Tērvetes pils - Teika par Viestarda zobenu stāsta: tas noticis tad, kad pār Zemgali valdījis hercogs Frīdrihs Kazimirs. Tērvetes pilskalna drupās reiz lauzti akmeņi hercoga pils pārbūvei. Vīri lauzuši mūri, te kaut kas mirdzošs pazibējis. Rakuši un izrakuši spožu zelta zobenu. Uz zobena roktura bijuši iegravēti vārdi: Vesthardus rex Semigalllai. Vīri zobenu nodevuši hercoga ierēdņiem, kas to savukārt nonesuši hercogam. Tas licis zobenu vēl uzspodrināt un aiznest uz savu ieroču kambari. Pēc dažām dienām hercogam sabraukuši viesi. Hercogs nu gribējis ar atrasto zobenu viesu priekšā palepoties, tamdēļ pats gājis uz kambari pēc zobena; pa priekšu soļojis kambarsulainis ar sveci rokās, jo bijis jau vēls laiks. Atvēruši kambara durvis - viss bijis pilns ar sarkanu gaismu. Raudzījušies - pie sienas no zobena vairs ne vēsts, bet tā vietā rēgojies asinssar-kans plankums, kas izstarojis spilgtu gaismu. Kambarsulainim izkritusi no rokām svece, un abi, kungs un kalps, metušies bēgt, mezdami krustus. Pēc kāda pusgada hercoga pils aizdegusies, daudz mantas aizgājis bojā, sadeguši arī visi greznie ieroči. Tautā klīdušas valodas: Viestarda zobens atriebies savas tautas verdzinātājiem.
