Spokaini stāstiņi.11

Ēka ar spoku

  Es strādāju vecā ēkā, kas celta 1929. gadā. Pirms mēs ievācāmies, ēka bija slēgta vismaz 20 gadus, jo iepriekšējais īpašnieks nogalināja savu sievu un tad izdarīja pašnāvību. Mēs ievācāmies pirms diviem mēnešiem un gandrīz katru dienu, tieši 12:08, ir dzirdams ārdurvju zvans, bet neviena tur nekad nav. Mēs skatījāmies kameru ierakstus un tur nekad nav neviena. Kādu dienu es līdz vēlam vakaram ofisā biju viens pats. Es grasījos doties prom, tādēļ izslēdzu visas gaismas, aiztaisīju logus un ieslēdzu signalizāciju. Kad es pagriezos, lai aizvērtu durvis, gaisma virtuvē bija ieslēgta (Kaut gan es to tikko biju izslēdzis). Citā reizē es no rīta ierados un gaisma viesistabā pati izslēdzās. Es pat dzirdēju gaismas slēdža klikšķi. Pēdējais salmiņš bija, kad datora ekrānā, blakus savas sejas atspulgam, es ieraudzīju vēl kāda seju. Kad pagriezos, telpā  neviena nebija. Es nolēmu par šīm lietām parunāt ar ēkas pārziņa sievu, kura šeit ir dzīvojusi vairākus gadus. Viņa pārliecināja mani, ka šajās dienās ēkā patiesībā ir diezgan kluss, un ka kādreiz šajā ēkā ir bijuši daudz dīvaināki atgadījumi. Un ka vismaz tagad viņa pati var izmantot liftu. Es tikai nervozi iesmējos.

Laiks murgiem.

  Mana māte vienmēr sūdzējās par biežajiem murgiem, bet nekad neteica, par ko tie ir. Kādu dienu, kad mēs bijām lielveikalā, es viņai piedāvāju pagaidīt ēdināšanas zonā, kamēr iešu pēc ēdiena. Kad es atgriezos ar ēdienu, viņas sejā bija manāms dīvains skatiens, pajautāju vai viss ir kārtībā. Viņa atbildēja, ka viss kārtībā, mēs paēdām un devāmies prom. Kad braucām lejā ar eskalatoru, es pagriezos, lai parunātu ar māti un mani gandrīz ķēra sirdstrieka, jo viņai aiz muguras stāvēja vecmodīgi ģērbies vīrietis, turoties manai mātei pie pleca un raidot man niknu skatienu. Viņa ieraudzīja šoku manā sejā un prasīja, kas noticis. Kad pateicu, ko ieraudzīju, viņa sāka raudāt un teica, ka es tikko aprakstīju vīrieti, kurš katru nakti viņas murgos cenšas viņu nogalināt.

Spoka piekauta.

  Četrus gadus atpakaļ, nakts vidū es pamodos, blakus manai gultai stāvēja sieviete melnā kleitā. Kad es piecēlos sēdus, viņa mani sāka apsūdzēt lietās, ko es nebiju darījusi, sakot, ka es esmu kādu viņai nozagusi. Nezinu, kas notika manā galvā, ka es strīdējos ar spoku, bet galu galā es nolēmu viņu ignorēt un doties atpakaļ pie miera. Tad viņa man uzbruka, izraujot mani no gultas. Tad pēkšņi viņa izgaisa, es biju tik ļoti nobijusies, ka nespēju vairs iemigt. Tas viss likās tik īsts, ka patiesībā nākamajā dienā man pat bija pušumi, it īpaši uz potītēm, kur viņa mani bija sagrābusi, kad rāvā laukā no gultas.

Vīrietis bez galvas.

  Kad es biju pusaudze, pie manis nakšņot atnāca dažas draudzenes. Agri no rīta es pamodos no tā, ka kāds mani sauca. Kad es atvēru acis, es ieraudzīju vīrieti bez galvas, stāvot tieši mums pretī. Viņam mugurā bija vienkāršas bikses un brūnas kurpes. Es iekliedzot tik skaļi, ka pamodināju savus vecākus un pārējās meitenes. Nākamajā dienā, neviens, izņemot mani, īsti neatcerējās, kas bija noticis. Es to joprojām atceros, līdz pat šai dienai un man ir jau gandrīz 30.

Roka, kas kustināja nakts skapīti.

  Man pie gultas bija nakts skapītis un kādu nakti, kad es jau gulēju gultā, tas sāka šūpoties, it kā kāds to šūpotu. Nakts skapītis bija ļoti smags, nebija vēja un arī es uz to neatbalstījos. Es izskrēju laukā no istabas un līdz pat šai dienai neviens nespēj izskaidrot, kas īsti notika.

Spoks ar riebīgu muti.

  Mans vectēvs aizgāja aizsaulē un pēc bērēm visa mūsu ģimene atgriezās mazajā fermā, kur viņš dzīvoja ar vecomāti, jo mēs negribējām, ka viņa paliek tur viena. Mans vectēvs bija ātri nokaitināms vecs vīrs, kurš staigāja apkārt, kurnot par gandrīz visu, ieskaitot jebkādu skaļu skaņu, balsi vai smieklus. Manas tantes, brālēni un es, sēdējām verandā, runājoties un cenšoties izkliedēt skumjo gaisotni. Pēc nogurdinošas dienas mēs bijām gatavi mazliet pasmieties, bet tiklīdz iesmējāmies, tā izdzirdējām šļūcošus soļus mājas iekšpusē un ņurdošu balsi sakām: ‘’Iebāziet to kliegšanu sev pakaļā.’’ Tieši tā kā mans vectēvs to teica, kad bija dzīvs! Mēs visi sastingām, likās, ka viņš atrodas šeit. Īsi pēc tam mana vecāmāte pārcēlās dzīvot citur.

Apsēstais draugs.

  Kādā reizē pie mums ar vīru atnāca draugi uz picu. Viens no draugiem, kurš vienmēr ir bijis ļoti ‘’mistisks’’, sajutās slikti un palūdza vai var aiziet uz mūsu guļamistabu. Tiklīdz viņš bija guļamistabā, tā sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ un ķiķināja balsī, no kuras man mati cēlās stāvus. Bailēs trīcot, es izskrēju no istabas. Mans vīrs aizgāja pārbaudīt un drīz atgriezās, sakot, ka draugs vēlas ar mani runāt. Es iegāju guļamistabā, mans draugs, ar pārbolītām acīm piegāja pie manis, pāris reizes ieurkšķējās un teica: ‘’Šī ir mana māja.’’ Tad viņš nokrita ceļos, skūpstīja manas kājas, berzēja ar roku manu vēderu un rādīja kustības, it kā šūpotu zīdaini. Kad viņš atkal nometās ceļos, skaļi iezvanījās telefons un viņš izgāja no transa. Apmēram mēnesi vēlāk es uzzināju, ka esmu stāvoklī, kas izskaidro kustības, ko viņš rādīja. Mans vīratēvs nomira astoņus mēnešu pirms šī incidenta, kas varētu izskaidrot tekstu  ‘’šī ir mana māja’’. Līdz pat šai dienai tas man uzdzen šausmas.