Šokējoši – atrasta pasaules jēga!45

Vai ticat pasakām? Reliģija ir pasaka, kas nomierina cilvēkus un liek justies labāk iepretim lielajam nezināmajam visumam. Normāli cilvēki tām netic. Normālie cilvēki tic pseido-zinātnes pasakai par evolūciju, jo tā arī nomierina un liek domāt, ka viss ir nejaušība un nelaimīga sakritība.

Mums nepatīk pasakas, bet mums patīk tās pasakas, kuras paši izdomājam. Zinātne ir labs piemērs.

Diemžēl nepastāv nekādas pārejas sugas, kā liecība no pērtiķveidīgā pērtiķa līdz cilvēkam. Atrastie kauli izrādījās viltojums un arī Darvins, guļot uz nāves gultas, atteicās no savas teorijas. Evolūcijas teorija jau ir pagātne, kuru vairs zinātne neuztver nopietni. Zinātne veido savu reliģisko ticību, kas bieži ir pilnīga pasaka un izdomājums. Neskatoties uz to, šīs reliģijas ticīgie ir ļoti daudz un tos neuztrauc kritiska informācija, jo tā taču ir tikai ticība, kurai nav vajadzīgi fakti un pierādījumi, pietiek vien ar kāda cilvēka hipotēzi. Tā nu mēs secinām, ka visi ir ticīgie un neticīgo nav.

Cilvēka domāšana un ticība iespaido visas viņa dzīves izvēles. Ja cilvēks domā, ka ir mērkaķu atvase, tad visa dzīve arī lielā mērā ir tāda iegribu un vēlmju apmierināšana. Attiecības – ar aprēķinu, lai abiem izdevīgi. Darbā strādāt tā, lai savu ģimeni uzturētu un vienalga, ja arī paša darbības izputina citas ģimenes un atņem tām līdzekļus. Evolūcijā taču stiprākais izdzīvo. Gribās uzreiz piekrist un teikt, ka tā arī ir un tas ir normāli. Tomēr tad, kad citi dzīvo pēc evolūcijas principiem, mēs visi saucam, ka pasaulē nav taisnības un ietekmīgie apspiež un izputina pārējos. Kamēr mēs varam būt pārāki, grudrāki un skaistāki par citiem, tikmēr mēs gribam evolūciju, bet kad paši esam zem sitiena, mēs saucam pēc morāles un augstākiem cilvēcības standartiem. Tā nu mēs visi gribam dzīvot bez robežām, bet gribam, lai citi tās ievēro pret mums.

Vēl manas domas aizmaldījās līdz zinātniekiem, kuri saka, ka pasaule varētu būt radusies evolūcijas veidā un tai ir 4 567 000 000 gadi :O. Mēs 500 gados esam tikuši pie elektrības, interneta, lidmašīnām un visa pārējā, ko zinām un lietojam. Pa 4 567 000 000 gadiem, mēs būtu šo pasuli paspējuši izpostīt. Bet atgriežoties pie zinātnes, viņi šos skaitļus ņem veicot oglekļa un citas metodes.

Manī ienāca vismazākā domiņa – ja pieņemam, ka varētu būt kāds spēks, kas pasauli izveidojis ar konkrētu domu, tad rodas jautājums: ja šāds absolūti gudrs spēks var izveidot pasauli, visumu, visus fizikas likumus, skābekli un ķīmijas, tad kāpēc vinš nevarētu uzradīt “vecu” akmeni? Doma ir tāda – akmens ir izveidots nupat, bet pēc datējumiem un mērijumiem sanāk, ka tas ir ļoti, ļoti sens. Un šim visam ir loģika, jo tas ir mūžsenais jautājums par to, kas bija pirmais, vista vai ola? Pēc manām domām, tā varētu būt vista. Ja visam ir kāds starta punks, tad tajā brīdī viss sāk darboties tāds, kas jau ir spējīgs darboties, tātad arī vista, kura spēj dēt olas. Un tā ir pieaugusi vista, nevis attīstības stadijā.

Vienā brīdī sagribējās tēju, kamēr vārījās ūdens, domāju par to, kā zinātnieki to izskaidrotu. Viņi teiktu, ka ūdens sāk vārīties sasniedzot 100 grādu atzīmi utt.. visu smalki paskaidrotu un teiktu, ka viņi ir ģēniji. Tomēr, viņi man būtu paskaidrojuši tikai to kā pats process ir noticis, kā tas fizikāli notiek, bet jēgu vai domu viņi nekad nespēj dot, jo ūdens nevārās tādēļ, ka ūdens sasniedz 100 grādus, ūdens vārās tāpēc, ka es gribu tēju!

Tieši tāpat ir arī ar visu pasaules zinātni. Zinātne paskaidro to, kā kaut kas radies un saka, ka visu ir atklājusi, tomēr zinātne spēj paskaidrot kādā veidā kaut kas fizikāli noticis, bet zinātne NEKAD mums nedos atbildi uz jautājumu – kādēļ mēs esam? Kādēļ vispār zeme pastāv? Un tāpat arī uz mūsu dzīves jautājumiem.

Galu galā, es domāju - ja viss būtu tā kā cilvēki ir izdomājuši, tad bagātnieki patiešām būtu laimīgāki par citiem, skaistajiem cilvēkiem būtu labākās un stabilākās attiecības un dakteri dzīvotu visgarāko mūžu, bet tāpat kā šajos jautājumos mums jāsecina, ka kārtība strādā pēc citiem likumiem, neatkarīgi no tā, cik skaļi un ar kādiem saukļiem iestājamies par to, ka mēs, mazās skudriņas, valdām pār pasauli un esam pasaules noteicēji.

Cilvēki izvēlas izdomāt un ticēt izdomātām teorijām, jo tas noņem atbildību no viņiem. Ja cilvēki sāktu domāt par to, ka visam ir kāda nozīme, tad cilvēki tik ļoti nedomāu par biznesu un naudas pelnīšanu un tas jau nebūtu nevienam izdevīgi.