Scarrrry 49

Kliedzošā Jenija. Viņa dzīvoja pajumtē, kura tika radīta cilvēkiem, kuri nonāca grūtībās. Jenija bija ļoti labsirdīga sieviete. Lai cik grūti viņai ietu, viņa nepadevās un centās atrast jebkādu darbu, lai tik nopelnītu kādu naudiņu. Jenija neateica nevienam pajumtes iedzīvotājam. Ja kāds bija slims, viņa viņu aprūpēja, ja kādam nebija ko ēst viņa atdeva savu ēdienu viņam. Kādā vēlā rudens naktī Jenija sēdēja pie ugunskura, lai sasildītos. Viņa dzēra tēju un domāju pa to kā viņa šeit nonāca. Kad pēķšņi no ugunskura izleca dzirkstele, kura nokrita un Jenijas svārkiem. Sākumā viņa neko nepamanīja. Kad svārki bija jau aizdegušies viņa jūta sāpēs, ieraugos aizdegušos svārkus viņa uzlēja tiem savu tēju, bet tas nelīdzēja. Jenija juta sāpes, viņa juta kā liesmas viņu pārņem. Viņa skrēja pēc palīdzības, bet nebija neviens, kas viņai palīdz. Viņa bļāva no visa spēka, bet neviens nedzirdēja. Ar katru sekundi viņas ķermenis bija ar vien lielākās uguns liesmās. Viņas kiiedzieni bija tik skaļi, sekunde likās kā mūžība. Viņa izskrēja ārā cerot, ka tur kāds būs, bet tad viņa pamanīja gaismas tuvošanos un buum! Tramvajs pārbrauca pāri nabaga Jenijai. Tramvajs apstājās, tā vadītājs izskāpa arā un tur viņa gulēja, vēl joprojām degoša. Viņu apglabāja kā nezināmu personu. Pēc nedēļas visi jau bija aizmirsuši Jeniju. Viņas patvērumā ievācās kāda cita ģimene. Pēkšņi kādu nakti ģimene dzirdēja sievietes kliedzienus, kas lūz, lai izglābj viņu. Ģimene izskrēja laukā, bet tur neviena nebija. Tie bija Jenijas kliedzieni. Viņa katru nakti atgriezās saucot pēc palīdzības. Runāja, ka citi ir pat redzējuši degošu tēlu skrienam uz sliežu pusi, bet viņas kliedzienus šoreiz dzirdēja katrs pajumtes iedzīvotājs!

Dāma ar plīvuru. Karlos neticēja, kad viņš satiks savu īsto, bet tur viņa stāvēja. Pie kapsētas stāvēja sieviete ar melnu plīvuru uz sejas. Karlos vēlējās redzēt viņas seju, viņš piegāja pie viņas klāt. Sieviete pagriezās un viņš caur plīvuru redzēja viņas tumšās acis. Viņa jautāja, ko viņš vēlas. Karlos atbildēja :"Randiņu jaunkundz. Tikai randiņu." Sieviete ieturēja pauzi un tad teica :"Es nezinu. Ļauj man padomāt. Atnāc rīt uz šejieni šajā pašā laikā." Karlos jutās tik laimīgs. Viņš aiz sajūsmas gribēja lekāt. Nākošajā dienā viņš darbā nespēja koncentrēties. Viņš visu dienu domāja par šo burvīgo sieviete. Beidzot kad darbs bija beidzies Karlos devās mājās, ātri pārģērbās un skrēja uz kapsētu. Sieviete vēl nebija. Viņš aizdomājās par viņu. Viņš sapņoja, ka viņi apprecēsies, dzīvos skaistā mājā, radīs bērnus, kad pēkšņi viņa parādijās. Viņi runāja stundām ilgi. Karlos bija iemīlējies. "Vai mēs varam arī rīt tikties?", Karlos jautāja. Sieviete atbildēja, ka viņa viņam rīt dos ziņu par laiku un vietu. Karlos noskūpstīja viņas roku un devās sajūsmināts mājās. Lieki teikt, ka nākošajā dienā Karlos darbā bija nelietojams. Viņš pēc darba ātri steidzās mājās atrodot pastkastītē vestūli. Viņš bija tik priecīgs, ka viņš neaizdomājās par to kā šī sieviete varēja zināt kur viņš dzīvo. Karlos parādīja vēstuli savam brālēnam Diego. Viņu šokēju sievietes paraksts- Roze Ganzole. Diego stāstīja Karlosam, ka Roze Ganzole mira gada atpakaļ. Viņa cieta smagā autoavārijā. Karlos brālēnā neklausījās, viņš devās uz kapsētu norunātajā laikā. Diego izlēma sekot Karlosam. Diego no malas vēroja kā Karlos sasveicinās ar Rozi. Karlos Rozei lūdza, lai viņa parāda savu skaisto seju. Roze noņēma plīvuru un Karlos sastinga. Viņam pretī stāvēja skelets. Roze viņa satvēru un centās noskūpstīt. Karlos bija šokā, viņš nespēja pretoties. To redzot Diego steidzās palīdzēt, bet bija pa vēlu. Viņš izdzirdēja Karlosa kliedzienu. Kad Diego pieskrēja Karlosam klāt viņš tur gulēja miris. Roze bija nolaupījusi viņu dvēseli, lai viņi varētu būt kopā mūžam.