Tātad, bēru lietas ir galā un varu izlikt stāstu, kas bija saraxtīts jau kādu laiku atpakaļ.
Praktiski jau otrā dienā pēc pirmā…
Baudam, kritizējam, rakstam komentārus.
Sapnis.
Tas dīvainais sapnis nelika viņam mieru, viņš jau vairākas reizes redzēja vienu un to pašu sapni. Viņš redzēja šausmīgu slepkavību, asinis strūklas un totālu tumsu. Katru reizi to redzot viņš modās ar skaļu kliedzienu un kārtējo reizi biedēja savu sievu. Andris bija parasts kantora darbinieks, kurš ar sievas tēva palīdzīgo roku tika siltā vietiņā. Jā, viņa kāzas bija viņa karjeras kalngalis un mīlestība nebija izšķirošais faktors.
Sievai bija savs uzskats uz dzīvi un savas metodes. Viņa redzēja ka ar Andri notiek kas dīvains un visādi mēģināja viņam palīdzēt. Nē, viņam palīdzība nebija vajadzīga, viņš pats var tikt ar visu galā, tā arī notika šoreiz. Pēc kārtējā piektdienas bāra apmeklējuma viņš devās mājās. Tukšās Rīgas ielas, saplēstās pudeles, makdonalda ietinamie papīri. Viņš gāja un nevarēja nedomāt par to dīvaino sapni ko redz gandrīz katru nakti.
Tas bija parasts sludinājums uz pieturas staba, ar noplēšamajām lapiņām, dīvainākais tas, ka tādus viņš nekad nav lasijis, bet šīs pilnīgi čukstēja ausī… izlasi… izlasi. Andris izlasija, tie bija zīlnieces pakalpojumi un skanēja kā no bērnu filmām “Vai jūs vēlaties zināt nākotni… bla bla bla”.
Viņš nosmējās, automātiski noplēsa tālruņa nummuru un iebāza to kabatā.
Pēc kārtējā murga viņš nolēma piezvanīt. Viņam laipni atbildēja jaunas sievietes balss un viņi norunāja tikšanos. Zīlniece par pārsteigumu izrādījās ļoti glīta sieviete. Dzīvoklis bija tāds kādu Andris iedomājās, amuleti, ikonas, sveces, tumši galdauti. Andris nodomāja ka nokļuva kārtējā cilvēku mānīšanas kantorī.
Zīlniece pasmaidija un pateica ka Andrim par sapni nav jauztraucās, būs jādara ko viņa liks un tad viss būšot kārtība. Andris bija šokā, viņš neko nav teicis par saviem sapņiem, doma par pārdabiskām spējām uzdzina šermuļus. Viņa kautko stāstija un rakstija uz lapiņas bet Andris neklausījās, viņš gribēja tikt svaigā gaisā. Pagrābjot lapu un nometot norunātos divdesmit latus viņš metās pa durvīm ārā.
Lapā bija rakstīts īsi un kodolīgi, ja netiks samaksāti desmit tūkstoši lati, visi uzzinās ka viņš bija notriecis gājēju un aizmucis. Bet tas bija tik sen, desmit gadus atpakaļ, alus, meitenes, lauku šoseja, lija lietus. Jā, viņš nobijās, pameta to sirmo vīru un aizbrauca. Kā viņa to varēja uzzināt? Vai karjerai pienācis gals? Kas notiks tālāk? Nē, šinī gadijumā vajadzēja rīkoties. Kautkas bija jādara…
Izejot no bāra piektdienas vakarā viņš zināja kur dosies, viņš bija paņēmis savu medību nazi un gribēja tikt skaidrībā ar to naudas izspiedēju. Viņš nevarēja pieļaut ka visi uzzin par viņa pagātni.
Viņš uzkāpa uz otro stāvu un piezvanija pie durvīm. Durvis atvērās un ar spēcīgu kājas spērienu viņš aizspēra zīlnieci uz tālāko istabas stūri. No sitiena viņa zaudēja samaņu.
Viņas smiekli lika asinīm vārīties, tā kuce smējās par viņu, kā viņa drīkstēja. Viņa smējās viņam tieši acīs, viņa teica ka visu zinot un izstāstīšot, ka viņai esot pierādījumi. Andris izvilka nazi, viņš gribēja viņu pabiedēt bet neapreiķināja savas dusmas un trīcošas rokas. Zīlnieces auss nokrita uz grīdas ar skaņu kas līdzinās nokritušajam no galda gaļas gabalam. Asinis lēnām tecēja viņai pa plecu. Viņa smējās vienalga, pretīgi un samāksloti, kas vel vairāk uzkurināja Andri. Viņš iespēra viņai ar kāju pa seju un izsita priekšējos zobus, varēja redzēt kā zobu lauskas ir izdūrušās caur viņas lūpām. Bet viņa smējās un smējās.
Viņš bija nolēmis izbeigt vienreiz un uz visiem laikiem šo viņa dzīves briesmīgo dienu. Andris noplēsa no galda lampas vadu un sāka žņaugt zīlnieci, nē, tas nebija tik vienkārši kā filmās, viņa nepadevās, viņa tirināja kājas un mēģināja ar rokām sagrābt viņa matus. Tad viņš palaida vadu un ķērās pie naža, asais mednieku nazis kā žilete pāršķēla viņas roku divās daļās kuras palika karājoties uz ādās, bet viņa smaidija. Viņš pārgrieza viņai muti lai neredzētu to smaidu, bet sanāca vel briesmīgāk, viņš cirta un dūra…
Drausmīgi sāpēja galva, Andri kāds stipri purināja un mēģināja pamodināt. Celties negribējās.
Varbūt kautkas atgadījās darbā… viņš atvēra acis un ieraudzija cilvēkus. Tikai vairākas reizes pamirkšķinot ar acīm viņš sāka skaidri redzēt kas notiek. Istaba bija pilna ar policiju. Kā tas varēja notikt, neviens viņu neredzēja, kas notiek? Tad viņš ieraudzija savas rokas, tās bija vienās asinīs blakus mētājās mednieku nazis. Sieva gulēja stūrī pie radiatora, viņai bija pārgriezta mute, nebija auss un viņas asinis bija visur, un tad iestājās tumsa…
