Sapnis, realitāte vai neizskaidrojams misticisms?! Pirms pāris gadiem piedzīvoju ko dīvainu… Parasta diena, parasts vakars…it kā parasta nakts…sapņi…un tad, kāds visai dīvains sapnis (iespējams – sapnis), kas vēl šobrīd iztēlē jaucas ar realitāti…ar kaut ko neizskaidrojamu…būtībā, ar paranormālām parādībām un neizpratni – sapnis vai tomēr realitāte…?! Tātad: ap pulksten 4 no rīta it kā pamodos, paskatījos telefonā cik rāda pulkstenis, ārā viss tumšs, aizvēru acis, un atkal tā kā pusnomodā atveru, jo dīvaina sajūta to liek darīt…un paraugoties uz loga pusi, redzu, ka diezgan strauji uz manu pusi no tālienes tuvojas spoža bumba, kas visu sev apkārt izgaismo…tā tuvojas arvien tuvāk un tuvāk, viss apkārt it kā apstājas, it kā sastingst, bet viss ir gaišs (miglaini gaišs), un spožais objekts tuvojas ļoti ātri, iziet arī cauri logam, un arī istaba kļūst spoži gaiša…bet pakliegt vai pakustēties nav iespējams, sajūta vienīgi, ka mazliet bail, jo nesaprotu kas un kāpēc notiek, bet it kā saprotu, ka pretoties nav iespējams un aizbēgt arī ne, jo viss notiek pārdabiski, pār ko man vairs nav varas!
Tālāko ar vārdiem ir grūti aprakstīt, bet sajūtas, domājot par notikušo, ir tik spēcīgas un iekšēji izjūtamas vēl šodien. Visapkārt spilgta, pelēkbalti zaļgana gaisma, ļoti spilgta! Skaņa – vārdiem neaprakstāma, nekad iepriekš, un arī pēc tam tādu vairs neesmu dzirdējusi, ļoti dīvaina, griezīga, visai stipra, nesaprotama…neizstāstāma, nevaru pat iedomāties ar ko salīdzināma, jo ar tādu realitātē tik tiešām neesmu saskārusies, pat iedomāties nevaru ko lai tai pielīdzina, lai varētu kaut nedaudz ļaut Jums – šī stāsta lasītājiem, to iztēloties… varbūt nedaudz tā atgādināja zobārsta urbi, bet tā ir tikai kā neliela sastāvdaļa visā šajā griezīgās skaņas gammā….šaušelīga, iedomājoties vien ķermenim pāri pārskrien skudriņas…ausīs sīc…liekas, ka galva var pārplīst no tik dīvainas un nedzirdētas skaņas…. Tālākais jau varētu likties kā murgs….tieku pacelta aptuveni metra augstumā virs gultas, pilnīgi taisni, it kā gulētu uz dēļa, bet neesmu nekur, vienkārši karājos gaisā…nevaru pakustināt neko, esmu kā sastindzināta…bet jūtu kā tieku lēnām celta uz augšu…jūtu it visu, kas notiek, tikai izdarīt nevaru neko…spilgtā gaisma, dīvainā griezīgā skaņa, kas izklausās visai motorizēti, arī it kā īsti nesaprotamas balsis, tā kā iztālēm, un īsti nesadzirdāma valoda, tikai nojauta, ka kāds savā starpā komunicē, jutu to visu tā, it kā tas tiešām notiktu ar mani reāli, un nevis sapnī….
To, kas notika vēl pēctam, nezinu vai neatceros, ar to arī mana atmiņas filma ir pārtrūkusi vai arī tas ir izdzēsts apzināti no manām smadzenēm… Jāpiebilst, ka nekādus dīvainus radījumus gan es neredzēju, vienīgi jutu kādu dzīvu būtņu klātbūtni, bet vizuāli manā redzes laukā tās neparādījās… Nākamais, ko atceros, ka pēkšņi atkal pamodos, ar sajūtu, ka esmu ļoti pārgurusi, tā it kā sazin nezin ko būtu darījusi, tā, it kā būtu smagi strādājusi, palūkojos telefonā, un jutos visai izbrīnīta, jo pulkstenis rādija tieši tikpat, cik bija rādījis pirms šī it kā saucamā „sapņa”…tas arī rada vislielāko neizpratni…tā, it kā laiks visu šo laiku būtu bijis apstājies…. Brīdī, kad pamodos, tas radīja tikai izbrīnu, bet, kā jau iepriekš minēju, sagurums bija tik milzīgs, ka par to nespēju domāt, aizmigu nekavējoties… No rīta pamostoties bija ļoti dīvaina sajūta, jo naktī piedzīvotās sajūtas nebija izzudušas, un visas tās skaņas, gaismas u.tml. vēl spilgti bija palikušas atmiņās…. Kādu laiku par to nevienam nestāstīju, jo pati nespēju saprast – sapnis vai īstenība…un nesaprotu to arī tagad…it kā sapnis, tomēr paliek vien jautājums: nespēju izskaidrot, kā var dzirdēt tik pārdabisku skaņu?! Un kā gan pēkšņi var apstāties laiks?! Hmmmmzzz…..dīvaini…. Pieņemu, ka arī tagad daudzi domās, ka tikai fantazēju, vai esmu galīgi jukusi, bet diezin vai tā…jūtos pavisam labi, un šādus stāstus tāpat vien neizfantazēju!! Bet ikdienā par to necenšos runāt…tieši šī iemesla pēc – ka varētu nesaprast, vai uzskatīt par savādnieci…
